Par šo jautājumu aizdomāties lika vakar, braucot no teātra noklausīts sarunas fragments. Gaidīju pie luksofora zaļās gaismas ieslēgšanos (jā, arī braucot ar riteni reizēm es gaidu zaļo gaismu), dzirdēju pāris teikumus, ko čalis atstāstīja meitenei, kā šķiet, smieklīgu atgadījumu. Orientējoši piecpadsmit sekunžu garajā tekstā par kaut ko, kas atgādināja Ziemassvētku vecīša maisu, bija vismaz trīs "bļeģ" un tikpat "hui". Līdzīgas formas sarunu dažas dienas iepriekš dzirdēju divu meiteņu izpildījumā. Turklāt tā nav tikai krieviski runājošo problēma - arī latvieši reizēm mēdz vienkāršās sadzīviskās sarunās, kurās nav nekādu emociju, liekvārdības veidā iestarpināt katrā teikumā pa dažiem mātes vārdiem krievu valodā. Un tas, lūk, mani noveda pie gandrīz eksistenciālām pārdomām: man nav nekādu problēmu ar rupjībām, ja tās ir lietotas atbilstošā kontekstā. Ja tev ir sakāpinātas emocijas, jo īpaši - dusmas, ir pilnīgi normāli, ka tu izvēlies vārdus, kas raksturo tavu mentālo stāvokli. Ja tu sev klēpī ielej karstu kafiju, drīzāk dīvaini būs, ja tu teiksi: "Eh, cik neveikli sanāca!" Ja tavā mašīnā pie krustojuma ieripo kāds, kas aizskatījies Twitterī, diez vai tu viņam teiksi: "Ser, man patiesi žēl, ka Jums nāksies tērēt savu laiku, rakstot saskaņoto protokolu!" Un, ja tu vēlies paust savu attieksmi pret tipāžu, kura uzdevumā slepkavo civiliziedzīvotājus, ir pilnīgi normāli, ka tu viņu sauc par "huilo" vai citā līdzīgā vārdā.
Cita lieta, ja tu pilnīgi normālā sadzīviskā situācijā sievai ziņo par saviem plāniem formā: "Es pis tavu māti tūlīt kuce izdrāztā aiziešu uz dirsā izņemto veikalu pēc sūdlažainās baltmaizes." Manuprāt, arī tiem pašiem vienmēr piesaucamajiem bērniem ir iespējams izskaidrot atšķirību starp vietā un nevietā lietotiem stiprākiem vārdiem.
Kopsavilkums: 2022. gada 3. jūnijs, 19:00, Daugavas stadions. Latvija - Andora. Putin - huilo!