Education, Education, Education and War
Ar savu piekto (ja pareizi māku skaitīt) studijas plati Līdsas kvartets "Kaiser Chiefs" ir atgriezušies britu albumu parādes virsotnē, bet vai viņiem ir izdevies savaldzināt mani? Lūk, pats būtiskākais šī rīta jautājums.
Kopš "The Future is Medieval" Kaiser Chiefs ir pametis tās bundzinieks Niks Hodžsons, kurš, cik saprotu, bija arī viens no galvenajiem dziesmu autoriem šajā ansamlī, līdz ar to viņa aiziešana ir drusku vairāk nekā vienkārši bundzinieka maiņa. Nezinu, cik ļoti šis apstāklis ietekmēja "Education..." rašanos, taču jaunā plate diezgan droši ir līdz šim politiskākais šī kolektīva vēstījums, kas kaut ko nozīmē, jo arī iepriekš Kaiser Chiefs mūzika bija gana sociāli aktīva. Žēl tikai, ka politiskā vēstījuma saturs ir visai līdzīgs balonam bez ādiņas.
Faktiski teju visu pulveri grupa izšauj jau ar pirmo albuma skaņdarbu - "The Factory Gates", kas ir kārtējais dinamiskais himniskais lidojums no šīs grupas lipīgāko veidojumu plauktiņiem, visai līdzīgās noskaņās kā "Every Day I Love You Less and Less" vai "Oh My God", turklāt vēl šīs dziesmas liriskais varonis skatās televīzijā Maiklu Peilinu.
Kopumā ieraksts tomēr ir ļoti neizteiksmīgs un tā lēnās kompozīcijas ir monotonas un apnicīgas, tādas kā "Meanwhile up in heaven" (šķiet, ka paradīze ir visai garlaicīga vieta), "My Life" (mazāk jautra nekā Bon Jovi "It&39;s My Life"), "Bows & Arrows" izklausās pēc Kaiser Chiefs mēģinājuma līdzināties "Muse", un ne pārāk laba mēģinājuma, tā man gribētos teikt. Un "Roses" arī iemidzina.
Vispār rodas sajūta, ka izglītības jautājumos Kaiser Chiefs ne tik ļoti seko Ļeņina aicinājumam "Mācīties, mācīties un vēlreiz mācīties", kā arābu sakāmvārdam, ka atkārtošana ir zināšanu māte - viss, ko viņi spēlē, šķiet jau iepriekš dzirdēts un ne vienu reizi vien. Turklāt ambīciju viņiem ir vairāk nekā būtu nepieciešams - ko īpaši labi atspoguļo "Cannons" nobeigumā Bila Naitija ierunāts dzejolis, kas ir pretenciozi tukšs. Blāvi un neemocionāli, tā es raksturotu šo ierakstu dažos vārdos.
Kopš "The Future is Medieval" Kaiser Chiefs ir pametis tās bundzinieks Niks Hodžsons, kurš, cik saprotu, bija arī viens no galvenajiem dziesmu autoriem šajā ansamlī, līdz ar to viņa aiziešana ir drusku vairāk nekā vienkārši bundzinieka maiņa. Nezinu, cik ļoti šis apstāklis ietekmēja "Education..." rašanos, taču jaunā plate diezgan droši ir līdz šim politiskākais šī kolektīva vēstījums, kas kaut ko nozīmē, jo arī iepriekš Kaiser Chiefs mūzika bija gana sociāli aktīva. Žēl tikai, ka politiskā vēstījuma saturs ir visai līdzīgs balonam bez ādiņas.
Faktiski teju visu pulveri grupa izšauj jau ar pirmo albuma skaņdarbu - "The Factory Gates", kas ir kārtējais dinamiskais himniskais lidojums no šīs grupas lipīgāko veidojumu plauktiņiem, visai līdzīgās noskaņās kā "Every Day I Love You Less and Less" vai "Oh My God", turklāt vēl šīs dziesmas liriskais varonis skatās televīzijā Maiklu Peilinu.
Kopumā ieraksts tomēr ir ļoti neizteiksmīgs un tā lēnās kompozīcijas ir monotonas un apnicīgas, tādas kā "Meanwhile up in heaven" (šķiet, ka paradīze ir visai garlaicīga vieta), "My Life" (mazāk jautra nekā Bon Jovi "It&39;s My Life"), "Bows & Arrows" izklausās pēc Kaiser Chiefs mēģinājuma līdzināties "Muse", un ne pārāk laba mēģinājuma, tā man gribētos teikt. Un "Roses" arī iemidzina.
Vispār rodas sajūta, ka izglītības jautājumos Kaiser Chiefs ne tik ļoti seko Ļeņina aicinājumam "Mācīties, mācīties un vēlreiz mācīties", kā arābu sakāmvārdam, ka atkārtošana ir zināšanu māte - viss, ko viņi spēlē, šķiet jau iepriekš dzirdēts un ne vienu reizi vien. Turklāt ambīciju viņiem ir vairāk nekā būtu nepieciešams - ko īpaši labi atspoguļo "Cannons" nobeigumā Bila Naitija ierunāts dzejolis, kas ir pretenciozi tukšs. Blāvi un neemocionāli, tā es raksturotu šo ierakstu dažos vārdos.
2014-04-08
comments powered by Disqus