Kazhes pierakstu burtnīca

Pēdējā pusotra gada laikā esmu itin bieži iegriezies gan Latvijas Valsts vēstures arhīva lasītavā, gan šobrīd kārtējo reizi nestrādājošajā vietnē Raduraksti. Tematika, kuras dēļ tur esmu viesojies, ir bijusi dažāda - mājas vēsturisko projektu meklējumi, dzimtas koka pētījums, bet pēdējā laikā galvenokārt - pirmskara Latvijas futbola neskaidru jautājumu noskaidrošana. Šī procesa ietvaros itin daudz esmu saskāries ar dažādiem sarežģījumiem, kas liecina - visā sistēmā ir ļoti daudz vietas izaugsmei. Aprakstīšu virkni nejēdzību, kuras ir sasāpējušas šī laika gaitā. Vispirms gan atruna - man nav pretenziju pret arhīva darbiniekiem, jo viņi tikai pilda priekšrakstus - problēmas pilnīgi noteikti saskatu no vadības puses, kurai vajadzētu vadīt pārmaiņas, jo ne jau lasītavas darbiniece ņems un pati izlems, ka no rītdienas mēs kaut ko darīsim citādāk. Aprakstīšu saskarsmes ar arhīvu procesu soli pa solim.

Pirmā iepazīšanās

Viss sākas ar ienākšanu arhīva mājaslapā. Cilvēkam, kurš sper pirmos soļus, viss sākas ar to, ka ne uzreiz tu saproti, kas ir Nacionālais arhīvs un kas ir Vēstures arhīvs, kurā mājaslapā tu esi un kas attiecas uz ko. Mājaslapā ir pieejama informācija par to, kādus pakalpojumus nodrošina arhīvs. Mistiskā kārtā šie pakalpojumi tiek saukti par E-pakalpojumiem, lai gan nekur neredzu jebkādu informāciju, ka kādam no šiem pakalpojumiem varētu pieteikties eleketroniski. Trūkst saprotamā formā aprakstītas informācijas par to, ka kā potenciālu arhīva apmeklētāju tevi interesē lasītavu (nevis paša arhīva) darba laiks un - lai būtu lietotājam draudzīgāk - procesi, kā vispār notiek darbs lasītavā, ir aprakstīti Arhīva iekšējos noteikumos, kas ir pielinkoti kā PDF fails. Gan PDF formāts ir draudzīgs, gan super sausais noteikumu formāts, kas galīgi nav vērsts uz gala lietotāju. Noteikumos apgalvots, ka darbam lasītavā tu vari reģistrēties elektroniski, bet trūkst informācijas par to, kā un kur to īsti var izdarīt (nupat beidzot atradu, kā tas īsti strādā, aprakstīšu to nākamajā rindkopā). Un, lai būtu ticamāk, ka tu arhīvā ieradīsies nesagatavojies, Vēstures arhīva mājaslapā nekur tu neuziesi informāciju par to, kādi fondi vispār arhīvā ir pieejami. Kur ir saite uz Centrālo fondu reģistru un skaidrojums, kas ir kas tajā)?

Elektroniskā reģistrācija

Pateicoties ierobežoti intuitīvai Arhīva mājaslapas saskarnei, tikai šodien, gatavojot aprakstu un iepazīstoties ar Arhīva lietošanas noteikumiem (kā jau teikts - normāls cilvēks, lai aizietu uz kādu iestādi, parasti nelasa MK stilā rakstītus noteikumus PDF failā), ievēroju, ka arhīva lapas augšpusē ir saite "Mani e-pakalpojumi" un tur tu vari pieteikties darbam lasītavā arī elektroniski. Tā kā es esmu darbam lasītavā reģistrējies klātienē, man neviens kontu e-sistēmā izveidojis nav un līdz ar to es nezinu, kā strādā lietu pasūtīšana elektroniskā veidā, jo tā man nav pieejama. Būtu loģiski, ka reģistrācija uz vietas arhīvā tev dotu arī e-pieeju, kamēr šobrīd man, šķiet, vēlreiz aizpildīt pieteikumu, tikai šoreiz - elektroniski. Reāli droši vien jēdzīgākais veids būtu vispār likvidēt papīra formāta reģistrāciju - arī arhīvā tu varētu reģistrēties elektroniski un viss.

Pirmā vizīte arhīvā

Mana pirmā vizīte arhīvā Slokas ielā beidzās pēc pāris minūtēm, jo tā notika augustā, kad arhīva lasītavas ir slēgtas. Tā ir katru gadu, bet man kā tobrīd "cilvēkam parastajam" īsti nebija ienācis prātā, ka šajā mēnesī uz arhīvu vispār nav vērts iet, jo ir pieejams tikai kabinets, kurā tu vari pieteikties maksas pakalpojumiem. Ja tu ierodies normālā laikā, pirmais šķērslis, ar ko tu saskarsies, būs dežurante, kura vaicās caurlaidi. Tev, protams, caurlaides nav un tu nezini, kam tā vajadzīga. Iekšā lasītavā gan tevi bez caurlaides pirmo reizi ielaidīs, jo tikai lasītavā to var uztaisīt. Formāli kaut kas tur man šķiet tīri procesuāli garām - ka tev vajag caurlaidi, lai tu varētu tikt lasītavā, bet caurlaidi var saņemt lasītavā. Tur tu nonāc telpā, kura sen nav piedzīvojusi remontu, ir daudz galdu un divi ļoti sērīga paskata datori. Šajos datoros ir pieeja šādiem tādiem materiāliem, kas nav atrodami lvva-raduraksti.lv un kaut kādam super antīka paskata fondu reģistram, kurā var uzzināt, cik katrā fondā ir aprakstu (kas ir fondi un kas ir apraksti - par to vēlāk). Būtu loģiski, ka šāda informācija būtu arī Centrālajā fondu reģistrā, bet tā, protams, nav.

Fiziskā reģistrācija caurlaides saņemšanai

Arhīva lasītavā tev izsniedz veidlapu, kurā tu norādi datus par sevi, kuri ne visi vienmēr attiecas uz tēmu (piemēram, ja es pētu Latvijas futbola vēsturi, tas, ka es esmu ieguvis maģistra grādu datorzinātnē, man nešķiet īsti aktuāls arhīva vajadzībām) un kas paredz to, ka tu arhīva pakalpojumus izmantosi tikai vienā tematikā, kas ne obligāti ir tiesa. Cik novēroju, iesnieguma saturu arhīva darbinieces ievada kaut kādā elektroniskā sistēmā - bet tā nav tā pati, kas elektroniskā reģistrēšanās arhīvam (vai arī ja ir - tad tev no tā nav nekāda labuma, jo piekļuves datus tu nesaņem). Iesnieguma rezultātā tev izsniedz gadu derīgu papīra caurlaidi, kas nozīmē, ka pēc gada tu rakstīsi atkal tādu pašu iesniegumu, ja tev vēl būs aktuāli izmantot arhīva pakalpojumus. Ja joprojām turpināsi to pašu pētījumu, tas nekādi nenozīmē, ka var pagarināt esošo caurlaidi. Noteikumos ir teikts, ka caurlaides saņemšanai tev būs jāuzrāda kāds personu apliecinošs dokuments, bet tās divas reizes, ko esmu rakstījis iesniegumu, nekādus dokumentus uzrādījis neesmu (iespējams, ka te pie vainas ir bažas par kādām ES regulām un personas datu aizsardzību).

Kam caurlaide ir vajadzīga?

Kā izrādās, galvenais iemesls, kāpēc tev vajag caurlaidi, ir tas, ka dežurante tev apmaiņā pret caurlaidi izsniedz garderobes skapīša atslēgu. Nav caurlaides - nav atslēgas. Savukārt, ja ir, piemēram, jūnijs un tu esi atnācis bez somas un virsdrēbēm, caurlaidi varēsi neuzrādīt. Pašā lasītavā droši vien, ka darbinieces tevi jau ir iegaumējušas, bet varbūt arī nē - katrā ziņā, ja tu apgalvosi, ka tev ir caurlaide, gan jau tev ticēs, arī tad, ja tev tādas reāli nav.

Lietu pasūtīšana arhīvā: fondi un apraksti

Arhīva materiāli ir grupēti fondos, fondu apakšvienība ir apraksts un katrs apraksts atbilst N numurētām lietām. Fonds var būt liels un plašs, un var būt ļoti specifisks. Tuvāk manai tematikai - 1799. fonds ir Latvijas sporta un tūrisma biedrības un klubi, kamēr 1973. fonds ir Latvijas ebreju jaunatnes nacionāli kulturālā sporta biedrība "Gordonia" (Rīga). Tas, kāpēc kaut kas ir atsevišķs fonds, visticamākais, ir tālab, ka "tā tas ir uztaisīts". Varu diezgan pārliecinoši apgalvot, ka atsevišķiem sporta klubiem 1799. fondā ir vairāk materiālu nekā visa patstāvīgā fonda "Gordonia" saturs. Tas, kā fonda materiāli ir sadalīti aprakstos, arī nav skaidrs, bet ir tā, ka reizēm arī ne pašiem lielākajiem fondiem ir vairāki apraksti. Kas ir apraksts? Praktiski - tā ir grāmata, kurā ir numurētas lietas, kas ir konkrētajā fondā. Daļa fondu aprakstu ir uz vietas arhīva lasītavā, citas tev būs jāpasūta. Uz vietas pieejamo aprakstu saraksts ir pieejams papīra formā lasītavā. Ja tev vajadzīgais apraksts nav uz vietas lasītavā, ir jāaizpilda pieteikuma veidlapa, lai tev to atnes. Ja tu esi ieradies pietiekami agrā stundā, aprakstu tu dabūsi tajā pašā dienā (orientējoši - pusstundas-stundas laikā), ja vēlāk (standarta dienās - pēc 11:30), tad nākamajā dienā. Kas nozīmē - pirmo arhīva apmeklējumu ir jāieplāno rīta stundā (ko tu, protams, normālos apstākļos nenojaut).

Lietu pasūtīšana arhīvā: kas ir slikti ar aprakstiem

Kad tu esi saņēmis aprakstu, tajā var iepazīties ar lietu sarakstu. Apraksti mēs būt rakstīti ar rakstāmmašīnu, ar datoru, ar roku vai kopēti (pēdējais ir īpaši "kvalitatīvs" variants!). Atbilstoši manai naivajai izpratnei, tieši aprakstiem būtu jābūt pirmajai lietai, kas tiek digitalizēta. Pirmkārt, tie, kuri ir mašīnrakstā, ir labi atpazīstami kā teksti, padarot tos indeksējamus. Otrkārt, šādā veidā jau elektroniskā veidā, bez nepieciešamības transportēt aprakstus no krātuvēm uz lasītavu, varētu veikt normālu lietas pasūtījumu no mājām. Un tu vispār saprastu, vai konkrētajā fondā/aprakstā varētu būt tādi materiāli, kas tev ir nepieciešami. Turklāt, katrs apraksts var būt citāds pēc sava formāta un struktūras (ieskaitot tādus, kas ir krievu valodā), kas nodrošina iespēju pasūtīt ne to lietu, kuru tu vēlējies. Gan jau, ka te no arhīva puses nāktu atbilde, ka digitalizēt visus aprakstus ir darbietilpīgs un laikietilpīgs process, bet ticu, ka kaut kādu sakarīgu risinājumu tam var atrast. Pretējā gadījumā šobrīd es neesmu atradis sakarīgāku veidu, kā atvieglot man lietu pasūtīšanu, kā reizē, kad esmu pasūtījis kādu aprakstu, pārfotografēt visas tā lapas, lai vēlreiz man šo aprakstu pasūtīt nevajadzētu.

Lietu pasūtīšana arhīvā: tikšana pie pašas lietas

Lai saņemtu tevi interesējošo lietu, tev ir jāaizpilda jau divas veidlapas - tā sauktā "lielā" un "mazā". Perfekts nelietderīga papīra izlietojuma piemērs. Vienā piegājienā tu vari pasūtīt 10 lietas un veidlapas teorētiski paredz iespēju uz ienas norādīt dažādus fondu un aprakstu numurus, bet praktiskie noteikumi vēsta - uz vienas veidlapas iet lietas no viena apraksta. Atkal jau - lai vairāk papīra. Un tad pēc 3 darbadienām lietas tevi gaidīs arhīvā. Tikai nenāc pārāk agri, jo reāli tās ienākas pusstundu līdz stundu pēc lasītavas darba laika sākuma! (kārtējā lieta, ko tev savlaicīgi neviens priekšā nepateiks). Pozitīvais ir tas, ka mūsdienās tu arhīvā drīksti fotografēt, kas ir liels uzlabojums pret variantu "maksas kopija arhīvā" (ja fotografēšana būtu aizliegta, droši vien es vispār arhīva pakalpojumus neizmantotu, jo tie apjomi, kas mani interesē, ir pārāk lieli, lai tos pārrakstītu ar roku un pārāk nelietderīgi, lai tiem taisītu papīra kopijas). Negatīvais - ka tikai saņemot lietu, tu uzzināsi, cik konkrētā lieta ir apjomīga. Uz tavas iesniegtās veidlapas katrai izsniegtajai lietai būs norādīts, cik tajā ir lappušu, bet būtu lietderīgi, ja šāda informācija būtu pieejama iepriekš, jo reizēm lietas ir diezgan minimālas un jau ieraudzījis to, tu saproti - tur nekā vērtīga nebūs. Piemērs, ir fonds "Jaunekļu kristīgajai savienībai", kurā ir itin daudz lietu, no kurām es cerēju izlobīt kaut ko par JKS futbolistiem pagājušā gadsimta divdesmitajos gados. Aprakstā redzu lietu "JKS sportistu saraksts 1926.gadā". Saceros - o, tas būs labais! Un tad man atnes lietu, kura izrādās rūtiņu burtnīca, kur četrās lapās ir uzskaitīti vingrošanas nodarbību apmeklētāji. Ja nu kas - līdz šim man YMCA (JKS) fondā nav izdevies atrast nevienu kaut cik noderīgu lietu, jo to nosaukumi aprakstā allaž bijuši daudz iespaidīgāki nekā reālais saturs. Kad tu strādā ar lietu, tev ir tās pirmajā lappusē jānorāda savs vārds/uzvārds un lietojuma datums, lai arhīvam būtu uzskaite. Ja sistēma būtu sakarīga - šī informācija automātiski pievienotos lietai, kad tu to elektroniski pasūtītu, un veidotos normāla pārskatāma statistika par to, kādas lietas cik bieži tiek pasūtītas, un, ja tu gribētu sazināties ar iepriekšējo šīs lietas pasūtītāju (var gadīties, ka jūs pētāt kopīgu tēmu), to varētu jēdzīgi izdarīt, kamēr šobrīd pat tu nevari garantēt, ka katrs, kas lietu ir ņēmis, patiešām ir atzīmējies sarakstā. Un, lai būtu lielāka iespēja, ka tu neatzīmēsies, arhīvā nav publiski pieejamas pildspalvas šādām vajadzībām, kas komplektā ar aizliegumu lasītavā ienest mugursomas nodrošina labu iespēju, ka reizēm ieraksti netaps.

Citas problēmas ar arhīva lietām

Reizēm lietas saturā kaut kas nav kārtībā. Piemēram, skatījos vienu lietu par savu vecvectēvu, kas bija skolotājs Rīgas Valsts tehnikumā. Tur konstatēju, ka ir iemaldījies viens dokuments par pilnīgi citu cilvēku, kam nebija nekādas saistības ar konkrēto lietu. Aizgāju par to noziņot lasītavas darbiniecei. Viņa atbildēja, ka diemžēl šajā jautājumā neko darīt nevar - kāds saturs lietā ir, tads tas ir. Proti, arhīvā nav atstrādāti procesi, kā šādās situācijās rīkoties. Manā naivajā izpratnē situācijā, kad atklājas, ka dokuments atrodas neatbilstošā lietā, ir diezgan vienkāršs rīcības plāns:
1. Noskaidrot, vai tam nebūtu jāatrodas citā lietā, ja jā - tad pārvietot.
2. Ja nav lietas, kur tam būtu "dabiskās" mājas, iekārtot jaunu lietu, kuru sākt ar šo dokumentu.
Gadījumā, ja aprakstu sistēma būtu digitalizēta, tad tas vispār būtu triviāli arī no tālākās darbības viedokļa - pievieno ierakstu datubāzē un - lieta ir pieejama potenciāliem interesentiem.

Vispār, kas attiecas uz meta informāciju (jeb lietu anotācijām un struktūru), te ir ļoti plašs loks izaugsmei. Piemēram, biju skatījies pareizticīgo baznīcas "клировые ведомости" jeb ikgadējus apkopojumus par visām baznīcas pakļautībā esošajām draudzēm. Par vienu gadu tā ir milzīga izmēra grāmata ar daudziem tūkstošiem lappušu, stipri daudz kilogramu svarā. Satura rādītāja (vismaz tām, kuras es skatījos) nav. Ņem, nu, un atrodi tajā blāķī informāciju, kas attiecas uz konkrēto tevi interesējošo Vestienas draudzi! Iespējamie risinājumi:
1) izveidot satura rādītāju (mazāk radikālais);
2) vispār pārstrukturēt šīs lietas ar graizīšanas palīdzību, sakārtojot, ka viena lieta = viena baznīca, nevis viens gads (pieņemu, ka šādā griezumā ir plašāks pieprasījums pēc šiem datiem). *
* Saprotu, ka šis risinājums būtu problemātisks, jo arhīvam ir svarīgi saglabāt vēsturisko lietu numerāciju, kas nodrošina atsauču uz arhīva lietām saglabāšanos. Vienlaikus - ja vajadzētu, gan jau varētu izdomāt kādus "pāradresācijas" risinājumus, kas šo problēmu novērstu,

Kas vēl būtu daudz labāk, ja būtu sakarīga elektroniska pasūtījumu sistēma - tu varētu būt drošs, ka tu pasūti to, ko vēlies. Kaut vai tādiem izteikti pieprasītiem fondiem kā vēsturiskie būvvaldes papīri, būtu diezgan jēdzīgi, ja tavā pasūtījumā būtu ne tikai kriptiska F-A-L (fonds-apraksts-lieta) skaitļu virtene, bet arī tas, ka attiecīgā lieta attiecas uz adresi "Pils iela 1", nevis "Maskavas iela 64". No paša pieredzes - pirmajā reizē dabūju materiālus neīstajai adresei, bet nesen arhīvā dzirdēju, ka kādam kungam jau otro reizi nebija izdevies pasūtīt pareizās adreses lietu. Ja tu arhīvā esi biežs viesis, gan jau būsi piešāvies un lielākoties pasūtīsi to, ko vēlies, bet pirmajās reizēs negludumu risks ir liels.

Par lvva-raduraksti.lv

Pirmkārt, gribu uzsvērt, ka ir brīnišķīgi, ka šāds resurss eksistē, jo tas ļauj itin daudz ko atrast bez došanās uz arhīvu. Taču arī tur problēmu ir čupām. Sākšu ar pirmo pieredzi jaunam lietotājam.

Latvijas iedzīvotāju datu bāze

Visvieglāk lietojamā sadaļa šajā resursā ir "Latvijas iedzīvotāju saraksts (1918-1940)". Jau pirmajā lietojuma reizē ir viegli konstatēt, ka datu bāze nav pilna, taču pašā vietnē tu nemanīsi informāciju - kas tieši ir pamatā šai datu bāzei. Šķiet, ka tikai ciltskoki.lv tu uzzināsi, ka šis saraksts atbilst tām personām, kurām ir lietas arhīva fondā par Rīgā nodotajām pasēm starpkaru periodā (tādām, kuras bijušas bojātas vai tām beidzies derīguma termiņš). Līdz ar to, piemēram, liepājnieku šajā iedzīvotāju datu bāzē nav. Vai varbūt varētu pielikt klāt skaidrojumu? Protams, izcili būtu, ja sarakstā parādītos arī arhīva lietas (F-A-L) numurs, bet tas jau laikam būtu par daudz prasīts.

Virtuālais arhīvs

Atkal jau - jebkādu anotāciju trūkums tam, kas ir pieejams, kas nav pieejams, kas ir digitalizēts, kas nav digitalizēts, kas ir saglabājies, kas nav saglabājies. Piemēram, ir sadaļa "Mājas grāmatas". Tajā atrodamais saturs attiecas tikai uz Rīgu, bet nekur nav teikts - ja kādas ielas/adreses nav Radurakstos - vai arhīvā to ir vai nav vērts meklēt? Turklāt, ja pieņem, ka citu Rīgas mājas grāmatu arhīvā patiešām nav, vai tas atbild uz jautājumu, vai pašā arhīvā ir vērts meklēt Liepājas mājas grāmatas? Tāpat būtu labi, ja lietu nosaukumos (kas, ja kas, ir pieejami arī tādā laikā kā šobrīd, kad ir nobrukuši paši reālie ieskenētie faili) parādītos arī to numuri, lai pasūtīšanai arhīvā tev jau būtu zināms lietas numurs.

Pats resurss kā tāds

Nesen izplatītajā arhīva paziņojumā par Radurakstu nedienām bija teikts, ka viņu tehniskais risinājums ir novecojis un tas ir tikai loģiski, ka tas tagad ir "izbeidies". Tā ir vāja atruna, jo jebkādam normālam risinājumam vajadzētu tikt periodiski (regulāri) atjauninātam, lai tas nekļūtu "10 gadus vecs". Un te nu ir skaidrs, ka par Radurakstu saturu ikdienā neviens nudien nerūpējas. Atveru sadaļu Palīdzība. Ko es tur redzu? Pirmkārt, sarakstu ar pārlūkiem, kurus var lietot, kas sākas ar Internet Explorer. "Ok," padomāju es, "šis ir kaut kas mūžsens." Domājams, ka šo sadaļu neviens nav atjauninājis vismaz 10 gadus. Tālāk seko informācija, ka Radurakstu izmantošanai nepieciešams Javascript. Javascript, ibio! Vai ir kāda mūsdienās lietojama ierīce, kur Javascript nav pieejams? Bet tad tu saproti, kur ir joks - saitē "Kā ielādēt Javascript?" tevi aizved uz Java instalācijas lapu. Tātad, domājams, kādreiz Radurakstu lietošanai bija nepieciešama Java, tad no tās atteicās, bet kaut kāds kropls pamatojums palika.

Iespaidi

Nezinu, protams, kas tur darās "zem vāka", bet rodas iespaids, ka Radurakstiem apakšā nav vispār nekādas CMS sistēmas, bet ir statiskas HTML lapas, kuru saturu neviens īsti nevar atjaunināt. Un šādā režīmā nav arī brīnums, ka pašu Radurakstu saturs netiek puslīdz regulāri iterācijās papildināts, bet stāv tāds, kāds tas ir stāvējis, gadiem ilgi. Jo, lai arī (cik zinu) digitalizācijas darbi arhīvā turpinās, nav risinājuma, kā sakarīgā veidā digitalizēto saturu pievienot elektroniskajā versijā.

Bažas par nākotni

Citēju LNA direktori: "Jaunajai versijai bija jābūt jau pagājušajā gadā, diemžēl šobrīd izstrādātāji to nesola ātrāk par februāri." Nezinu, kas izstrādā jauno Radurakstu versiju, bet uzskatu, ka lielākoties nokavētos termiņos liela ir arī pasūtītāja atbildība. Cik laba bijusi pasūtījuma specifikācija un cik daudz tajā ir mainījies jau izstrādes laikā? Cik objektīva bija pieejamā informācija par veicamo darbu apjomu, kad izpildītājs sāka to veikt? Cik ļoti izpildītājs ir motivēts iekļauties jebkādos termiņos? Vai no arhīva puses vispār šo jaunās versijas izstrādes pasūtījumu veica attiecīgos jautājumos kompetenti cilvēki? Visos šajos jautājumos esmu skeptisks. Un, kas ir būtiskākais - vai jaunais risinājums būs kardināli labāks par esošo? Vai arī tā būs tikai jauna statiska HTML lapa ar mūsdienīgāku dizainu, bet atkal jau gadiem nemainīgu saturu? Laiks rādīs, bet šobrīd neesmu sevišķi optimistisks, ka tas "rādīs" drīz, jo gan jau, ka februārī izstrādātāji runās par martu...

Nobeigumam

Šī ir tikai daļa no man sasāpējušajiem jautājumiem par Arhīva bezsaistes un tiešsaistes darbību, man ir vēl daudz citu iebildumu un ieteikumu, par kuriem, protams, apzinos, ka to īstenošana nav gluži triviāls jautājms. Bet visās šajās lietās galvenokārt vajag vienu - uzņēmību no augšas. Katrā ziņā šobrīd situācija ir tāda, ka pēc vizītes super modernajā arhīvā Tartu man bija ļoti grūti atkal saņemties vērt vaļā mūsu arhīva durvis. Ja kas - izņemot jaunu ēku un sakarīgu elektronisku pasūtījumu sistēmu, Igaunijas arhīvi var lepoties arī ar darba laiku sestdienās - proti, normālu pieejamību strādājošam cilvēkam. Un kad tā būs Latvijā?