Svešie jeb Miļeņkij ti moi
Tas, protams, ir paša autora definīcijas jautājums, bet manās acīs Janas Egles grāmata "Svešie" ir romāns un nevis stāstu krājums. Protams, tas ir romāns, kuru veido laikā un telpā ne vienmēr sakļaujošies stāsti, bet, sekojot precedenta principam, ja par romānu sauc Gunas Rozes Sadursmi un Svena Kuzmina Hohmu, tad arī "Svešie" pilnīgi noteikti ir romāns.
Saturiski šī grāmata itin labi iekļautos XX gadsimta literatūras sērijā, lai arī lielākā tās daļa patiesībā risinās mūsdienās, nevis XX gadsimtā, bet tas dzirkstošais dzīvesprieks un mīlestības pilnie varoņi, kas tā vien strāvo no Egles grāmatas ir izteikts arī vairumā piesauktās sērijas darbu. Proti, kā tu droši vien vari nojaust, šī grāmata galīgi nav jautra un dzīvespriecīga. Protams, tas nevienam nav noslēpums, ka latvieši ir sērdieņu tauta un visām bēdām pamatā ir okupācija, un šī grāmata nav šajā ziņā izņēmums. Tiesa, Egle tikai pamazām atklāj kārtis, un šajā reizē sērdieņi ir ne tikai latvieši, jo droši vien tomēr centrālais grāmatas tēls - Aļka - ir krieviete.
Līdzīgi kā tas bija ar "Sadursmi", sastāvdaļas ir stilistiski ļoti bagātīgas - atsevišķie stāsti ir rakstīti dažādos stilos, tomēr labi veidojot vienotu kopainu. Negribu pārmērīgi daudz stāstīt par to, kas tieši un ar ko tur notiek, bet te ir gan cilvēku nolaupīšana, gan bēru muzikanta ikdiena, gan bomzīša stāsts, gan vīrietis, kurš laiku pa laikam krāpj sievu, jo pats nezina kāpēc, gan stāsts par karu, okupāciju un (kā nu bez tā) - padomju karavīriem - izvarotājiem, gan stāsts par ekscentrisku veceni, kura ir vienīgais tuvais cilvēks nemīlētam bērnam. Kas man mazāk patīk, ir grāmatas pēcgarša. Ne tādā ziņā, ka tā būtu slikta, bet nedēļas laikā, kopš es to izlasīju, mans spriedums par "Svešajiem" ir kļuvis kritiskāks. Uzreiz pēc lasīšanas es būtu tai veltījis daudz vairāk sajūsmas vārdu. Taču tagad kaut kā virsroku ir guvusi skepse - ka patiesībā nemaz tik labi tur viss kopā nelīmējas, tēlu motivācija brīžiem ir šaubīga un šķietami oriģinālais saturs - visai šablonisks? Tā nu beigās nevaru saprast - vai varbūt tagad esmu atkal nepamatoti kritisks? Atliek sagaidīt, kad grāmatu izlasīs Marina, un salīdzināt viedokļus.
Saturiski šī grāmata itin labi iekļautos XX gadsimta literatūras sērijā, lai arī lielākā tās daļa patiesībā risinās mūsdienās, nevis XX gadsimtā, bet tas dzirkstošais dzīvesprieks un mīlestības pilnie varoņi, kas tā vien strāvo no Egles grāmatas ir izteikts arī vairumā piesauktās sērijas darbu. Proti, kā tu droši vien vari nojaust, šī grāmata galīgi nav jautra un dzīvespriecīga. Protams, tas nevienam nav noslēpums, ka latvieši ir sērdieņu tauta un visām bēdām pamatā ir okupācija, un šī grāmata nav šajā ziņā izņēmums. Tiesa, Egle tikai pamazām atklāj kārtis, un šajā reizē sērdieņi ir ne tikai latvieši, jo droši vien tomēr centrālais grāmatas tēls - Aļka - ir krieviete.
Līdzīgi kā tas bija ar "Sadursmi", sastāvdaļas ir stilistiski ļoti bagātīgas - atsevišķie stāsti ir rakstīti dažādos stilos, tomēr labi veidojot vienotu kopainu. Negribu pārmērīgi daudz stāstīt par to, kas tieši un ar ko tur notiek, bet te ir gan cilvēku nolaupīšana, gan bēru muzikanta ikdiena, gan bomzīša stāsts, gan vīrietis, kurš laiku pa laikam krāpj sievu, jo pats nezina kāpēc, gan stāsts par karu, okupāciju un (kā nu bez tā) - padomju karavīriem - izvarotājiem, gan stāsts par ekscentrisku veceni, kura ir vienīgais tuvais cilvēks nemīlētam bērnam. Kas man mazāk patīk, ir grāmatas pēcgarša. Ne tādā ziņā, ka tā būtu slikta, bet nedēļas laikā, kopš es to izlasīju, mans spriedums par "Svešajiem" ir kļuvis kritiskāks. Uzreiz pēc lasīšanas es būtu tai veltījis daudz vairāk sajūsmas vārdu. Taču tagad kaut kā virsroku ir guvusi skepse - ka patiesībā nemaz tik labi tur viss kopā nelīmējas, tēlu motivācija brīžiem ir šaubīga un šķietami oriģinālais saturs - visai šablonisks? Tā nu beigās nevaru saprast - vai varbūt tagad esmu atkal nepamatoti kritisks? Atliek sagaidīt, kad grāmatu izlasīs Marina, un salīdzināt viedokļus.
2019-01-02
comments powered by Disqus