Kazhes pierakstu burtnīca

Aizvadītais gads man bija teātra apmeklējumiem bagāts, mēģināšu apkopot, kas no redzētā patika vairāk, kas mazāk. Ārpus šī saraksta atstāju etīžu teātra "Nerten" izrādi, kas tika fon Stricka villā šovasar, jo to drīzāk pielīdzinu rokkoncertam, kurā tu dzirdi gan zināmas, gan nezināmas dziesmas, daļa materiāla bija iepriekš redzēta, un un vispār - pietiek jau, ka es mēģinu saprast, kas man patika labāk - "Pūt, vējiņi" vai "Veidenbaums un Veidenbaums", neiejauksim tev vēl etīdes!

Un, kā jau teikts - viss šis ir subjektīvs raksturojums tam, kādas man ir sajūtas par katru izrādi kādu laiku pēc tās noskatīšanās, nevis mēģinājums saprast, kura ir visvērtīgākā un mākslinieciski izcilākā no šīm izrādēm, bet gan - kura no tām ir visvairāk ietekmējusi mani. Pāris teikumos raksturošu savus iespaidus un to, kāpēc vieta ir tāda, kāda tā ir. Vēl gribētu piebilst, ka zema vieta galīgi nenozīmē, ka es teiktu - šo izrādi nav vērts redzēt. Es tomēr pietiekami daudz painteresējos par to, ko tieši es grasos skatīties, tā izteikti tikai par pēdējo divu vietu izrādēm es būtu teicis, ka bez to skatīšanās tu neko nezaudēsi.

23. Zvēri ir nemierīgi (Kvadrifrons)
Izrādes trumpji: buto dejotājas, dzīvā mūzika un neierastā vide (cirka Ziloņu stallis) nespēja atsvērt to, ka izrāde, kas izsteikti pretendēja uz "augstās mākslas" statusu, bija radikāls miega uzdzīšanas gabals, kura laikā liela daļa publikas "atslēdzās" par spīti sēdēšanai uz izcili neērtiem ķeblīšiem. Slikta redzamība tālāk par pirmo rindu sēdošajiem arī neuzlaboja kopējo iespaidu.

22. Nākamgad tai pašā laikā (Liepājas teātris)
Muzikāla izrāde ar komerciāli amerikānisku piesitienu. Saturs, kas klaji manipulē ar skatītājiem, vienu pēc otras krāmējot virsū "atklāsmes", kas dziļumu varētu mācīties no glancētiem dāmu žurnāliem. Agnese Jēkabsone, protams, brīnišķīgi dzied, un visi aktieri izrādē izskatās apburoši, bet dramatiskais materiāls ir gaužām vājš (un nekas, ka štatos godalgots).

21. Par normālu čali (Teātris TT)
Izrāde bez jebkādām pretenzijām uz kaut ko dižu un nopietnu. Nav šaubu, ka visiem iesaistītajiem tās spēlēšana sagādā prieku, taču atkal jau - teksts ir pašķidrs, starpainas ar motociklu - nekādu papildu vērtību nenodošas, un kopumā - turpat Smiļģa muzejā spēlētais "Icikēriks" bija daudz sekmīgāka izrāde (ieskaitot to, ka tai bija skaidrāk definējama mērķauditorija).

20. Zem diviem karogiem (Nacionālais teātris)
Pati ideja - veidot dramatisku materiālu par "Jumpravu" un "Auroru" - apsveicama. Izvēle tajā izmantot gados jaunus aktierus, kuri galīgi nav no "tās paaudzes" - loģiska. Atsevišķi risinājumi - veiksmīgi. "Upes" izpildījums - emocionāli piesātināts. Vājā puse - nevēlēšanās "rakt dziļāk", reāla konflikta trūkums, pārmērīga glaudīšana pa spalvai. Nebija šaubu, ka gana daudzos "Zem diviem karogiem" atmodinās nostaļģijas uzplūdus, bet prasījās kaut kas vairāk par krāsainām bildītēm no astoņdesmitajiem.

19. Par tēvim (Nacionālais teātris)
No Elmāra Seņkova kopdarba ar Edgaru Mākenu biju gaidījis vairāk. Līdzīgi kā "Zem diviem karogiem" - daudz laikmeta, maz konteksta, "kāpēc tā". Joki, kas reizēm atrodas bīstami tuvu "reku plika pakaļa!" līmenim. Ja zini, uz ko ej, iespaidi nebūs tieši slikti, bet šedevrs tas nav. Lieku šo augstāk kā "Zem diviem karogiem" tīri simpātiju pret Mākena mūziku dēļ.

18. Vēlā mīla (JRT)
Nezinu, kāda bija kvalitāte šī iestudējuma vāciskajai versijai, bet JRT tapusī galīgi nav Alvja Hermaņa karjeras virsotne. Atšķirībā no teju visām izrādēm, ko ierindoju zemāk par šo, teksts te ir stiprā puse, bet tas, kas ar to izdarīts - drīzāk nē. No Gundara Āboliņa un Regīnas Razumas noteikti var "izspiest vairāk". Iespējams, īstā mērķauditorija ir vecāka par mani (bet vai tai šo izrādi vispār vajadzētu skatīties?).

17. Veidenbaums un Veidenbaums (Kultūras nams Daile)
Viens no Viļa Daudziņa dzejas projektiem. Šajā reizē līdzās Eduardam Veidenbaumam gaismā tiek celts arī viņa brālis Kārlis Veidenbaums - arī dzejnieks, kurš gan daiļradi pakārtoja saimniecības vadīšanai, ļaujot jaunākajam brālim studēt. Interesants vēsturisks materiāls, kas varētu atrasties sarakstā arī augstāk, taču tikpat labi tas vispār varētu atrasties ārpus saraksta, jo savā būtībā ir drīzāk lekcija, nevis teātra izrāde.

16. Svaigas asinis (JRT)
Viena no divām jaunās sezonas izrādēm, kurās uz pilnu jaudu tiek iesaistīts JRT topošo aktieru kurss. Manā skatījumā - mazāk veiksmīgā no divām pārāk stieptā satura dēļ, neko daudz tā nezaudētu, izslēdzot ārā vairākas ainas. Vienlaikus - materiāls ļoti aktuāls un laikmetīgs, un potenciāli saistošs tādai auditorijai, kura gluži katru gadu teātrī neparādās.

15. Brīnuma skartie (Kvadrifrons)
Līdzīgi kā Veidenbaums un Veidenbaums - šis varētu būt augstāk un varētu nebūt sarakstā. Faktiski tā ir interaktīva ekskursija pa Rīgas cirka ēku. Atraktīvs un izklaidējošs pasākums ar vairākiem pārsteiguma momentiem. Pilnīgi noteikti - kaut kas citāds, un atšķīrībā no "nemierīgājiem zvēriem" - labā nozīmē!

14. Nelabā roka (Ģertrūdes ielas teātris)
Neesmu pārliecināts, ka tā patiešām ir ĢIT izrāde, bet šobrīd tur to rāda. Ļoti melns stāsts par kādu ASV mazpilsētu, kurš varētu aizvainot itin daudzus (kas manā skatījumā, parasti, ir pluss). Savdabīgs leļļu/porolona risinājums, kas ar minimāliem līdzekļiem panāk ļoti labu efektu. Pāris lomās prasītos gados vecāki aktieri, lai mazinātu amatierteātra sajūtu, bet visādi citādi - izteikti rekomendējams materiāls! Brīdinājums: 16+ vecuma ierobežojums te nav nejaušs!

13. Linda Vista (JRT)
Viena no pēdējo gadu karstākajām Jaunā Rīgas teātra izrādēm izrādījās mazliet par vienkāršu. Man nebija problēmu noticēt stāstam un tēliem, bet izrādes saturs pārāk labi saskanēja ar tā popsīgo formu. Tā būtu varējusi dzelt sāpīgāk un asāk, un tā man pietrūka. Vienlaikus - vienmēr paturēšu prātā, ka siera rīve ir potenciāli ļoti bīstams pašnāvības ierocis.

12. Dokumentālie sapņi (ārpus teātriem)
Pilnīgi atšķirīgs gadījums no iepriekšējā - Kristīne Krūze (kura, kā zināms, ir arī Alvja Hermaņa sieva) radījusi sirsnīgu un smeldzīgu stāstu, kas ne velti tika pie vairākām Spēlmaņu nakts nominācijām, pat neesot neviena teātra paspārnē. Izrāde, kura noteikti ir pelnījusi lielāku uzmanību un kuru būtu vērts noskatīties ne tikai latviešu literatūras skolotājām (kuras, kā šķiet, dominē tās auditorijā).

11. Dieviņš pillā (JRT)
Kārtējais Gunas Zariņas neierobežotās aktierspēles paraugdemonstrējums. Šoreiz - kā Aivaram Neibartam jeb Ņurbulim. Kas to būtu domājis, ka dzejas lasīšana var būt tik izklaidējoša un daudzveidīga! Šī ir reize, kur nesūdzēšos par to, ka vajadzēja "rakt dziļāk personību", jo - izrādes uzdevumi un mērķi ir skaidri, un sasniegti.

10. Apmānītā (JRT)
Viena no tām šīs sezonas JRT izrādēm, par kuru nebija teju vispār nekādas ažiotāžas, taču mani Ulda Tīrona veiktā Tomasa Manna dekonstrukcija ļoti pat uzrunāja. Kā jau Tīronam raksturīgi, aktierspēles maniere te galīgi nav tāda, kā to pieņemts redzēt 99% mūsdienu teātra izrāžu, bet, kad tu pie tās pierodi, viss nostājas pareizās vietās. Zinu, ka viedokļi par to ir ļoti atšķirīgi, bet es esmu tās fanu, nevis noliedzēju pulkā.

9. Baltais helikopters (JRT)
Arī viena no pretrunīgi vērtētajām izrādēm, kuras vērtējumu noteikti ietekmē arī katra vērtētāja viedoklis par Alvi Hermani un viņa uzskatiem. Izrāde ar acīmredzamiem lieliem trumpjiem, taču manā skatījumā šī ir tā reize, kad Hermanis sevi ir mazliet pārvērtējis - viņš nav dramaturgs, un viņa uzrakstītajam tekstam pāri vajadzēja pāriet kādam, kurš tāds ir. Tādā gadījumā helikopters varētu uzlidot vēl daudz augstāk. Vienlaikus zinu, ka Marina par šo izrādi bija sajūsmā - viedokļi mēdz atšķirties.

8. Kliedzēji (Daugavpils teātris)
Pilnīgi pelnīti - 2019.gada Spēlmaņu naktī atzīta par gada mazās formas izrādi. Prieks, ka Daugavpils teātri kāds ievēro, un prieks, ka Daugavpils teātrī nebaidās eksperimentēt un veidot drosmīgas izrādes (ne tādā ziņā, ka Kliedzēji ar jebko ietu "pret spalvu", bet tādā ziņā, ka tas galīgi nav "kases gabals"). Ļoti kompakta un emocionāli piesātināta izrāde.

7. Pūt, vējiņi! (Nacionālais teātris)
Tik vērienīgs projekts, ka pat bail par to kaut ko rakstīt. Saņēmusi teju visas iespējamās Spēlmaņu nakts balvas, šī izrāde var kļūt par ļoti smagu nastu savam radītājam Elmāram Seņkovam - pēc tās taisīt kaut ko citu droši vien ir ļoti grūti. Domājams, tieši "Pūt, vējiņi!" kļuva par galveno katalizatoru, kāpēc viņš izvēlējies nākotnē iet savu, no Nacionālā teātra neatkarīgu, ceļu. Viena no tām izrādēm, kuras gluži vienkārši ir jāredz. Vienlaikus, jāatzīst, ka uzreiz pēc tās redzēšanas to būtu licis daudz augstāk topā, bet ar laiku esmu pret to "atdzisis".

6. Bītlu jaunais albums (JRT)
Šis ir gadījums, kur mans un Marinas viedoklis ir teju diametrāli pretējs. Man šī izrāde ar jaunajiem aktieriem patika tik ļoti, ka esmu to nostādījis augstāk par "Balto helikopteru" un "Pūt, vējiņi!". Pat īsti nespēju noformulēt, kāpēc tā mani tik ļoti pārliecināja, varbūt pa daļai esmu vienkārši tik ļoti zombēts, ka katru ainu ievadošās bītlu dziesmas mani jau automātiski noskaņoja izbaudīt arī dramatisko materiālu, taču kaut kā mani šīs stāsts ļoti paķēra.

5. Fake news (Kvadrifrons)
Vēl viena ļoti aktuālas tematikas izrāde, kuras galvenais trumpis, manuprāt, ir kvadrifroniešu nevēlēšanās skatītāju pamācīt, kas ir manās acīs lielākā visas "viltus ziņu" apkarošanas vājība. Šis ir vēstījums formā "tas ir tā", neprecizējot, cik labi vai slikti ir konkrētais "tā". Atkal jau tas gadījums, kad man tieši patīk, ka tēma nav ņemta pārāk dziļi, ierokot sevi pašu bedrē, bet problēma tiek apskatīta rotaļīgi. Savā ziņā - līdzīgi, kā to darīja "Dvēseļu utenis".

4. Zelta zirgs (Leļļu teātris)
Nebūtu to gaidījis, ka viena no gada top izrādēm manās acīs būs Leļļu teātrī skatīta, taču šī interpretācija par to, kas ir Raiņa Zelta zirgs, ir šokējoši atraktīva. No Raiņa teksta un tēmām te parādās itin neliels procents, bet radītais materiāls ir ļoti koncentrēts, vizuāli atrkatīvs un atmiņā paliekošs. Prieks par uzdrīkstēšanos!

3. Mūžīgā izlaušanās (Kvadrifrons)
Viena no mani 2019.gadā visvairāk sajūsminājušajām izrādēm, diemžēl, bija pieejama ļoti nelielai auditorijai, taču tās dēļ vien bija vērts braukt uz Valmieras vasara teātra festivālu. It kā - pavisam vienkāršs un mazliet sviestains stāsts par jauniešiem, kuri brauc vai nebrauc uz 3x3 nometni Smiltenē. Bet reāli - kaut kas daudz vairāk. Izcili labi izmantota nestandarta izrādes vide (dārzs ar ābeli) un saturs, kurš varētu būt daudz dziļāks, nekā šķiet no malas.

2. Himna (Kvadrifrons)
Nav grūti saskatīt likumsakarības - 2019. man bija Kvadrifrona gads, viņu izrādēm ieņemot trīs vietas pirmajā pieciniekā. "Himnu" es raksturotu kā "Dvēseļu uteņa varoņi piecus gadus vēlāk". Tas noteikti ir kas vairāk nekā tikai izrāde ar vīriešu skūpstīšanos. Kaut kas netverams un mazliet sērīgs, kā jau himna. Pierādījums tam, ka Latvijas teātru vidē "Kvadrifrons" ir nepieciešams.

1. Vēstures izpētes komisija (JRT)
Un tomēr - pirmajā vietā atkal lieku JRT, un atkal jau izrāde, par kuru viedokļi dalās, jo saturs tai ir ļoti pretrunīgs, kā jau viss, kas ar Čekas darbību saistīts. Pilnīgi noteikti - izrāde, kas liek par šādiem tādiem jautājumiem domāt vairāk un citādāk, nekā iepriekš. Vilis Daudziņš un Kaspars Znotiņš kā čekas kuratori ir vienkārši fenomenāli. Izrāde bez lieka patosa un varoņu/noziedznieku nošķiršanas. Iespējams, ka tās spēks pret citiem pēdējo gadu Alvja Hermaņa darbiem (manās acīs, protams) ir tajā, ka šajā jautājumā izrādes režisora pozīcija ir "šis ir ļoti sarežģīts jautājums", līdz ar to izrāde galīgi nav plakāts.

Apskatījos, kā atšķiras skaitliskie vērtējumi, ko izrādēm piešķīru, rakstot to aprakstus, no tā, kā tās sarindoju tagad. Secinājumi: "Pūt, vējiņi!" atzīmes ziņā dalītu pirmo vietu ar "Vēstures izpētes komisiju", tālāk viss vairāk vai mazāk sakrīt, vienīgi "Apmānītajai" vērtējums bija vēl augstāks nekā ierādītā vieta, kamēr "Baltajam helikopteram" - izteikti zemāks. Iespējams (to atzīstu arī tagad, pēc kopsavilkuma uzrakstīšanas, "Lindu Vistu" vajadzētu nodzīt vēl par dažām pozīcijām zemāk).

Un te - salīdzinājums, kā izrādes sarindoju es un kā - Marina. Piebilde - ne visas mūsu redzētās izrādes sakrīt (un es esmu redzējis 23 izrādes, bet Marina - 20).