Kazimirs Edšmids (īstajā vārdā Eduards Šmids) teorijā šķiet ļoti saistošs rakstnieks - viens no vācu ekspersionisma pamatlicējiem, viņa darbi bijuši aizliegti un dedzināti nacistu varas laikā, daudz rakstīja par erotiskām tēmām, pēc 2. Pasaules kara saņēmis daudz visādu atzinību. Šķiet, ka par viņu ir rakstījusi arī Zenta Mauriņa. Taču, lasot viņa grāmatu "Die achatnen Kugeln" (man ilgi nācās gūglēt, lai saprastu, ko nozīmē vārds "achatnen" un kā, izrādās, tas latviešu valodā būtu "Ahāta lodes" un ahāts, savukārt, ir kaut kas līdzīgs kvarcam), saskāros ar problēmu, kas ar grāmatām vācu valodā man parasti nav raksturīga - es absolūti nesapratu, kas un kāpēc tajā notiek.
Ir vārdi, kurus tu saproti, tie veido teikumus, kurus tu arī it kā saproti, bet jau rindkopas līmenī nekas īsti tevī neuzglabājas no izlasītā. Es pilnīgi neko nevaru atstāstīt no šīs grāmatas satura, lai arī it kā man nebija problēmu ar teksta saprašanu, taču uztveres tur nebija pat ne minimālas. Ļoti dīvaina sajūta - ka pie vainas ir nevis tas, ka tev pietrūkst vārdu krājuma, bet tu vispār neesi spējīgs autoru saprast. Iespējams, tas ir lielisks ekspersionisma literatūras paraugs, iespējams, ka uz to ir jāskatās no lielāka attāluma un viss saliksies kopā un šķitīs skaists un saprotams. Taču man nudien pilnīgi nekas no šīs grāmatas nekļuva skaidrs. Es pat nevaru saprast, vai tā ir laba vai slikta. Noteikti tuvākajā laikā nedošu Edšmidam otru iespēju.