Kazhes pierakstu burtnīca

Kaspara Zavaiļeiska autobiogrāfiskajiem darbiem, protams, esmu piegājis nepareizā secībā. Sāku ar pilnīgu Šahu, turpinu ar "ParaPopu", kas gan iznācis agrāk, gan arī apraksta senākus notikumus. Bet arī ar mūzikas ierakstiem man ir tā gadījies, ka esmu tos klausījies nepareizi. Tā kasetē no mana klasesbiedra Nika vecāku krājumiem bija "The Wall" otrais disks, kuru biju dzirdējis neskaitāmas reizes, pirms noklausījos arī šī ieraksta pirmo (turklāt - labāko) pusi.

ParaPops apraksta deviņdesmito gadu pirmo pusi-vidu Siguldā, kur Zaviļeiskis dzimis un uzsācis savas gaitas mūzikas pasaulē, darbojoties Radio Sigulda. Kas man personīgi bija pārsteigums, ka šī radiostacija (un reizē - arī pilsēta) devusi Latvijas mūzikas videi ne vien Zaviļeiski, bet arī Egonu Reiteru, kas prognozējami ir Zaviļeiska čoms (un arī vienaudzis). Un arī Toms Grēviņš jaunības gados tur ir darbojies. Nez, varbūt Veitners ar tur kādu reizi ir parādījies? Labi, kā lai arī nebūtu, stāsts ir par mūzikas ienākšanu jaunieša dzīvē (šim jaunietim, atšķirībā no "Jelgava '94" varoņa tā arī nekļūstot par metālistu). Lai arī esmu dažus gadus jaunāks, gana daudz te ir pazīstamu lietu - Latgalīte, dažādas izcelsmes piratizētas kasetes, pamazām notiekoša daudzveidīgas un pilnīgi jaunas muzikālās pasaules iepazīšana. Protams, es nekur tālāk par mūzikas klausītāja statusu ticis nebiju, līdz ar to Zaviļeiska piedzīvojumi, strādājot radio un "dīdžejojot" man ir gana sveša tēma, bet vienlaikus - gana saprotama. Turklāt, atšķirībā no "pilnīga Šaha", kur jau aiziet vaļā kārtīga studentu bohēma, "ParaPopa" vide vēl ir relatīvi rāma un mierīga, un pornofilmu sendvičs paliek mītam filmās, nevis (vēl) varoņu dzīvē.

Viens no stilīgākajiem grāmatas elementiem ir tai pievienotā saite uz Spotify pleilisti, kas ļauj tev labāk iegremdēties tajā pasaulē, par kuru lasi. Turklāt šajā pleilistē apkopotas dažādās muzikālās šķautnes, kas parādās arī grāmatā - ieskaitot gan "no citas planētas" nākušos tehno ritmus kā "Out of Space", "Born Slippy" vai "James Brown Is Dead", gan piecdesmito/sešdesmito gadu mūziku (kas savulaik skanējusi Zaviļeiska raidījumā ar izcilo nosaukumu "Pops ar bārdu"), gan tādas deviņdesmito gadu aktualitātes kā "I Feel You", "Unbelievable" un pat "Two Princes".

Grāmata ir apjomā neliela, viegli un aizrautīgi izlasāma vienā piegājienā, kā to arī izdarīju. Noteikti no šīs grāmatas nevajag gaidīt ko līdzvērtīgu "Jelgavai" - Zaviļeiska stāsts nav tik ļoti sevī ievelkošs, bet tā ir gana laba lasāmviela, lai atcerētos trīsdesmit gadus senu pagātni - vai lai iepazītu to, ja tā nav tava pagātne.