pilnīgs Šahs
Par Kaspara Zaviļeiska literāro darbību līdz manās rokās bibliotēkā nonāca šī grāmata nebiju dzirdējis pilnīgi neko. Kā tāds Kaspars man nav pilnīgi svešs vārds - kā mūzikas žurnālists un dīdžejs viņš noteikti ir dzirdēts (ne tādā mērā, ka es būtu bijis kādā pasākumā, kur viņš dīdžejo, bet principā). "pilnīgs Šahs" ir viņa otrā grāmata, kuru, cik saprotu, var vismaz nosacīti uzskatīt par "Parapops jeb rozā brilles Siguldā" turpinājumu (vajadzēs arī to izlasīt), taču "Šaha" lasīšanai nekādas sevišķas priekšzināšanas nav nepieciešamas.
Stāsts ir par čali no Siguldas, kurš Rīgā studē žurnālistiku, piepelnās kā piektdienas vakaru dīdžejs sava laika gana ievērojamajā Vecrīgas īru krogā Tim McShane's, piekopjot gana bohēmisku dzīvesveidu. Stāsts ir par rokmūziku, seksu, alkoholu, mazliet narkotikām un lielā mērā arī mīlestību. Un mazliet arī par šahu, ne velti galvenā varoņa iesauka ir Šahs un ne tāpat vien katras nodaļas nosaukumā ir kāds šaha partijas gājiens. Laikmets (ap tūkstošgades miju) man ir gana pazīstams, lai arī, protams, vide un norises - galīgi nē, salīdzinoši ar Zaviļeiska varoņiem (un pašu autoru) es dzīvoju ultraortodoksālo ebreju komūnā (sorry, šobrīd skatāmies seriālu "Shtisel" par šādiem tipāžiem, tāpēc tāda asociācija). Jāatzīst, ka arī citi Zaviļeiska literārie laikabiedri: Jānis Joņevs un Vilis Lācītis (attiecībā uz pēdējo te prātā nāk "Garais ceļš uz Hantimansijsku") apraksta nesalīdzināmi mazāk seksīgu bohēmu nekā Zaviļeiskis, un līdz ar to es laikam teiktu - tēmas tur man sanāk pazīstamākas. Bet labi, kā lai arī nebūtu (jāatzīst, man pilnīgi vienalga, cik daudz no "Šaha" satura ir paša Zaviļeiska dzīve, cik - fantāzijas auglis) grāmata lasās vienā elpas vilcienā, kā nekā arī tās apjoms ir pavisam neliels - 140 lappuses, daļa no tām turklāt - galvenā varoņa "padzejas" formā.
Trivializējot šis stāsts ir par čali, kurš var tikt pie jebkuras meitenes, ko viņš vēlas (kā nekā viņš ir dīdžejs!), taču Tumšās personā viņš sastop meiteni, kuru gan viņš dabūt var, bet ne pilnībā, un tad viņš saprot, ka ar to, ko viņš var, ne vienmēr ir gana. Nezinu, vai ir vērts kaut ko vairāk šajā ziņā izvērst. Varu vien piebilst, ka man tiešām šī grāmata patika, autora valoda ir ievelkošana, pāris stundās tu šim nelielajam sējumiņam būsi cauri, varbūt pierakstīsi kādas tur piesauktas dziesmas, ka tās vajag paklausīties un visticamākais - arī tev tā patiks. Pat, ja tu esi ultraortodoksāls ebrejs (uz autora fona).
P.S. Tā nav drukas kļūda, grāmatas nosaukumā patiešām pirmais vārds ir ar mazo sākuma burtu.
Stāsts ir par čali no Siguldas, kurš Rīgā studē žurnālistiku, piepelnās kā piektdienas vakaru dīdžejs sava laika gana ievērojamajā Vecrīgas īru krogā Tim McShane's, piekopjot gana bohēmisku dzīvesveidu. Stāsts ir par rokmūziku, seksu, alkoholu, mazliet narkotikām un lielā mērā arī mīlestību. Un mazliet arī par šahu, ne velti galvenā varoņa iesauka ir Šahs un ne tāpat vien katras nodaļas nosaukumā ir kāds šaha partijas gājiens. Laikmets (ap tūkstošgades miju) man ir gana pazīstams, lai arī, protams, vide un norises - galīgi nē, salīdzinoši ar Zaviļeiska varoņiem (un pašu autoru) es dzīvoju ultraortodoksālo ebreju komūnā (sorry, šobrīd skatāmies seriālu "Shtisel" par šādiem tipāžiem, tāpēc tāda asociācija). Jāatzīst, ka arī citi Zaviļeiska literārie laikabiedri: Jānis Joņevs un Vilis Lācītis (attiecībā uz pēdējo te prātā nāk "Garais ceļš uz Hantimansijsku") apraksta nesalīdzināmi mazāk seksīgu bohēmu nekā Zaviļeiskis, un līdz ar to es laikam teiktu - tēmas tur man sanāk pazīstamākas. Bet labi, kā lai arī nebūtu (jāatzīst, man pilnīgi vienalga, cik daudz no "Šaha" satura ir paša Zaviļeiska dzīve, cik - fantāzijas auglis) grāmata lasās vienā elpas vilcienā, kā nekā arī tās apjoms ir pavisam neliels - 140 lappuses, daļa no tām turklāt - galvenā varoņa "padzejas" formā.
Trivializējot šis stāsts ir par čali, kurš var tikt pie jebkuras meitenes, ko viņš vēlas (kā nekā viņš ir dīdžejs!), taču Tumšās personā viņš sastop meiteni, kuru gan viņš dabūt var, bet ne pilnībā, un tad viņš saprot, ka ar to, ko viņš var, ne vienmēr ir gana. Nezinu, vai ir vērts kaut ko vairāk šajā ziņā izvērst. Varu vien piebilst, ka man tiešām šī grāmata patika, autora valoda ir ievelkošana, pāris stundās tu šim nelielajam sējumiņam būsi cauri, varbūt pierakstīsi kādas tur piesauktas dziesmas, ka tās vajag paklausīties un visticamākais - arī tev tā patiks. Pat, ja tu esi ultraortodoksāls ebrejs (uz autora fona).
P.S. Tā nav drukas kļūda, grāmatas nosaukumā patiešām pirmais vārds ir ar mazo sākuma burtu.
2023-04-16
comments powered by Disqus