Kazhes pierakstu burtnīca

Katarīna Hermane ar šo grāmatu nodrošina itin labu apkopojumu, kas varētu man palīdzēt nākotnē lasāmās vācvaodīgās literatūras izvēlē, proti, viņa apraksta (savuprāt, bet man ar to pietiek, jo personīgā viedokļa jau man nav) nozīmīgākās vācu rakstnieces, kuras savus darbus radījušas laikā, kad sievietes loma literatūrā tradicionāli bija labākajā gadījumā mūza, bet sliktākajā - ķēkša un/vai rakstnieka seksuālo vajadzību apmierinātāja. "Senākā" autore, kas šeit parādās, ir Luīze Adelgunde Viktorija Gotšeda, kas dzimusi 1713. gadā un piedalījusies vācu teātra reformas tapšanā (viņas vīram radās novatoriskā doma, ka vācvalodīgs teātris varētu būt kas vairāk par ceļojošiem komediantiem, kas izrāda joku spēles, kurām pat nav īsti dramatiskā materiāla apakšā, galvenokārt izlīdzoties ar vulgāriem fiziskiem jociņiem), bet aiziet grāmata līdz pat divdesmitā gadsimta sākumā dzimušām rakstniecēm. Uzskaitīšu dažus atslēgas pieturas punktus, kuriem pats varētu mēģināt sekot.

Karolīna Auguste Fišere - rakstniece, kas savos darbos pamatojusi, ka šķiršanās gadījumā sievietei ir tiesības paturēt pie sevis bērnus (interesanti, ka tolaik tas šķita kaut kas dīvains). Ievērojamākais darbs - romāns "Die Honigmonathe".

Luīze Astone - revolucionāre, kas atļāvās deviņpadsmitā gadsimta vidū smēķēt, ģērbties vīriešu drānās, piedalīties revolūcijās. Vērts izlasīt autobiogrāfisko romānu "Aus dem Leben einer Frau".

Marija fon Ebnere-Ešenbaha. Rakstniece, kas pievērsās sociālām tēmām, lielākos panākumus guvis garstāsts "Das Gemeindekind".

Helēne Bēlau (Rašida Beja) - uzrakstījusi romānu "Halbtier!" par sievietes mīlestību par vīrieti, kurš sievieti uzskata par pa pusei zvēru.

Elza Laskere-Šīlere - sieviete, kas nevis rakstīja zem vīrieša pseidonīma, bet radīja savu alter ego - Tēbu princi. Tāpēc arī vērts izlasīt romānu "Der Prinz von Theben".

Vikija Bauma - ar savu Berlīnes portretējumu "Menschen im Hotel" kļuva slavena arī Amerikā, pēc šī romāna tapusī kinolente 1932. gadā saņēma Oskaru kā gada filma, līdz ar to tieši "Cilvēkus hotelī" arī vajadzētu izlasīt.

Anna Zēgersa bija pārliecināta komuniste, kura noteikti neapliecināja sevi kā super principiālu cīnītāju pret netaisnībām, dzīvojot Austrumvācijā, tomēr viņas romāns "Das siebte Kreuz" esot ļoti spēcīgs darbs kategorijā literatūra pret diktatūrām.

Marijaluīze Flaisere - visvairāk ievērojama kā dramaturģe, skaļākais darbs - "Pioniere in Ingolstadt".

Par pašu šo grāmatu esmu spiests atzīt, ka tā nav pati interesantākā lasāmviela un daudzo aprakstīto rakstnieču biogrāfijas šķiet stipri vienveidīgas (tur gan laikam vairāk pārmetumi pasaulei, nevis Katarīna Hermanei), taču vismaz praktiski izglītojošā ziņā man šī grāmata šķiet vērtīga. Plus - Taņas Kišelas ilustrācijas, zīmējot visu grāmatā uzskaitīto sieviešu portretus. Te gribētos piebilst, ka "Dzejnieces un domātājas" (apakšvirsraksta "Sievietes, kas rakstījušas par spīti") man koncepta ziņā šķiet daudz sakarīgāks nekā pašmājās klajā nākusī grāmata "Mūsējās", par kuru jau iepriekš paudu savu sajūsmas trūkumu.