Kazhes pierakstu burtnīca

Ketonu kausa pusjubilejas piektajā reizē "Brīvo radikāļu" komanda (kura gan tajā bija startējusi tikai vienreiz un no tās reizes šoreiz klāt biju tikai es) apvienojās ar kādu īpaši leģendāru vienību - "Topogrāfisko idiotu klubiņu" (Raita personā), un kopā mēs bijām gatavi gāzt kalnus.


Nē, patiesībā kalnu gāšanai mēs it nemaz nebijām gatavi - jau iepriekš bija skaidrs, ka mēs nekur pa galvu, pa kaklu neskriesim, bet pasākumu izbaudīsim lēni un nesteidzīgi. Pretendēt uz augstām vietām šajā pasākumā tāpat ir bezjēdzīgi. Vairums iepriekšējo gadu titulētāko dalībnieku ierindā, tiem jau sen visa sistēma atkosta, koordinētas darbības, mērķtiecīga stratēģija. Uz ko tikām šādā padarīšanā varam cerēt mēs - normāli cilvēki no kreisā krasta, kam tā sauktajā Lielrīgā pat īsti nebūtu kam piezvanīt, lai aizņemtos suni, pensionāru apliecību un adītu šalli?


Ar ko mēs sākām pasākumu? Protams, ar ieiešanu šaubīgā veikaliņā turpat netālu no starta, lai paņemtu "bamsli". Pie reizes iegādājāmies arī tualetes papīru un konfektes septiņu eirocentu vērtībā. Kas tālāk notika ar konfektēm, jāatzīst, nezinu, tikām bamšļa saturu Raitis vakarā lēja sacensībās izcīnītajā kausā (spoileris!), bet tualetes papīrs nonāca mūsu mājās. Kā sacīt jāsaka - ja vēlies to skatīt paša acīm, nāc ciemos, kamēr vēl ir! Ko var zināt, varbūt parasti labierīcību telpā atradīsi vien kādu gabaliņos sagrieztu "Restorānvagona" eksemplāru.


Tālāk ceļš mūs veda uz "Labieti" (hmm, vai te nesāk nolasīties kāda tendence - alus, alus, alus?), pie kura durvīm kādu brīdi meklējām zemē alus korķīšus, bet nācās atzīt, ka vai nu "Labieša", kādreizējā "9k1 nama" un "Piena" apmeklētāji ir kulturāli vai arī sētnieki labi pilda savu darbu - korķīšu tur nebija. Toties izlikām šaha dēlīti no tualetes papīra, nobildējām bamsli pie alus darītavas un vēl uzstutējām Raiti ar kājām gaisā, kas gan, kā izrādījās vēlāk, nemaz nebija prasīts.


Šaubos, ka tev būtu interesanti un man pašam - noderīgi - aprakstīt detalizēti, kurā krustojumā mēs griezāmies pa kreisi, kurā gājām taisni un kur neieraudzījām kemperi. Tā vietā konspektīvi uzskaitīšu dažus mūsu dienas sasniegumus un piedzīvojumus:

• netālu no LU centrālās ēkas sastapām kādu melnādainu vīrieti, kurš Raitim uzrāpās kukuragā. Lai paskaidrotu, ko tieši mums vajag, vispirms, protams, nodemonstrējām šo pasākumu paši. Sākumā šķita, ka čalis nav par šādu perspektīvu sajūsmā, tomēr piekrita. Attēlu šeit nepievienošu, lai nenodrošinātu kādam iespēju to izmantot kā promo materiālu kampaņai "bēgļi paverdzina eiropiešus" (čalis gan galīgi neizskatījās pēc bēgļa, bet kuru tas interesē);


• uzdevums "uzkāpt uz jumta mašīnai ar bākugunīm" tika īstenots. Konspirācijas labad (piesargājoties no iespējamām sekām) neprecīzēšu to, kas tas bija par auto, kur atgadījās nodarījums, kurš kāpa uz jumta un vai jumts ielocījās, mašīnai sāka darboties signalizācija un mēs dabūjām ar stekiem pa nierēm;


• toties neslēpšu, ka es biju tas mūsu komandas pārstāvis, kas iekāpa ūdenī (Rīgas kanālā) līdz ceļgaliem un iebēra ūdenī saulespuķu sēklas, simboliskā veidā pastrādājot grēku, par kuru Jahve savulaik sodīja kādreiz tik ļoti cienījamo Bībeles tēlu Onānu (Bībeles lietu nezinātājus informēju, ka Onānam sods netika piespriests par onānismu!);


• vairākas reizes paviesojāmies dažādos veikalos, kur (neslēpšu) pārkāpām iekšējās kārtības noteikumus un fotografējām preci. Kādu reizi par šo saņēmām arī aizrādījumu ar tekstu, ka par šādām netiklām darbībām varam arī saņemt sodu, taču pēc tam, kad jau biju darījis tās lietas, kuru dēļ cienījamais Onāns zaudēja galvu, veikala personāla draudi vairs nešķita tik būtiski;


• gan Raitis, gan Marina uz sejas paturēja maisiņu ar alus pudeļu korķīšiem kādā specializētā alus un vīna veikalā;


• pie Grieķijas vēstniecības vispirms kopā ar garāmgājējiem nobildējāmies ar 5 eiro banknotēm rokās, bet pēc tam arī uzvilkām šo garāmgājēju sunim visās kājās zeķes. Suns šķita nedaudz samulsis;


• lai arī apgādājies ar zaķa ausīm, Raitis neizbrauca ar tramvaju pa zaķi, bet tikai nobildējās tajā;


• veiksmīgi sakombinējām bildi ar trīsjoslu ielu, sfērisko spoguli un kultūras pieminekli;


• uz Akmens tilta, kurp atnesām akmeni, Marina izpildīja tiltiņu, kamēr fonā bija redzama peldošā darbnīca un ceļamkrāns;

Tā mēs darbojāmies savas četrarpus stundas, līdz sapratām - neko daudz vairs izdarīt tāpat nevaram, daži vēl iespējamie punkti bija pārāk tālu, tāpēc izlēmām mest mieru un doties uz "Alu", kur bija pasākuma finišs. Savlaicīgā beidzēšana mums nāca par labu tādā ziņā, ka bez problēmām tikām pie sava galdiņa un arī bildes varējām sākt atrādīt nekavējoties. Kamēr iepriekš man bija šķitis, ka esam itin daudz visādu labumu sabildējuši, atrādīšanas procesā kaut kā tā vairs nešķita un naivās cerības uz labu vietu tika atkal noliktas kaut kur pagaldē. Kamēr mēs centīgi stūmām iekšā "Alas" teicamo alus uzkodu plati, citi biedri vēl tikai gaidīja uz savu bilžu uzrādīšanu, līdz ar to bija skaidrs, ka ātrs šis pasākums nebūs. Marina izbrauca mazliet līdz "Zib", lai tur neko neiegādātos, Raitis aizbrauca pēc auto, bet es tikām aprunājos ar dažiem (no kopumā itin nedaudzajiem) pazīstamajiem slēpņotājiem, un arvien vairāk grimu miega varā. Rezultātu paziņošanu gribējām sagaidīt, lai varētu kārtējo reizi pabrīnīties par to, kā kāds varējis savākt TIK daudz punktu, bet nenoliegšu - iemidzis es biju (tiesa, uz rezultātiem atpakaļ bija arī Marina un Raitis).


Kādas trīs stundas pēc mūsu finiša beidzot pienāca svinīgās rezultātu izziņošanas laiks. Paziņo trešo vietu - komanda, kurā pazīstu Garosu un MPTK. Punktu skaits - kaut kas tuvu trim simtiem. Tā kā man šķita, ka mums ir divu simtu nebija - viss tālākais skaidrs. Un te pēkšņi - otrie ir "Topogrāfiskie radikāļi". Kā tas ir iespējams? Ja nu vienīgais skaidrojums - šī pasākuma tēma bija "zivis", bet mums komandā bija Latvijas ģeosfēras (un arī Vilcieniņu meistarības, kas ir daudz svarīgāk) slavenākā zivs - Vimba. Līdz ar to kaut kāds handikaps mums bija, bet tāpat - ļoti negaidīts rezultāts. Plus vēl balvā tikām pie alus kausiem, uz kuriem attēlota asaka - tieši Raitim ļoti tuvs tēls.


Prieks arī, ka uzvarēja tie, kas uzvarēja - satriecot mūsu rezultātu burtiski lupatu lēveros, pie titula tika neviens cits kā tautā mīlētais aktieris un vokāli instrumentālā virtuves kabarē "Gapoljeri" solists Kristians K., cilvēks, par kuru runā, ka viņam neesot ne mazākās nojautas, cik daudz viņam ir bērnu. Šādam kungam zaudēt ir drīzāk gods, nekā negods!

Ja ievēro to, ka pasākumā piedalījās (cik saprotu) vairāk kā 25 komandas, par savu sniegumu varam būt tikai lepni, jeb, kā to teiktu Raitis "we're sexy and we know it!"

Par brīvu radikālismu! Par topogrāfisku idiotismu! Par radikālu topogrāfiju! Par idiotisku radikālismu! Par radikālu idiotismu! Par topogrāfiski idiotisku radikālu brīvību!