Kikujiro
Normāla saruna benzīntankā:
"- Ei, tu, aizved mani uz Valmieru!
- Es esmu darbā. Un vispār - kas tu tāds esi?
- Stopētājs, bļaģ!"
Šis ir mazliet pārfrāzēts citāts (nomainot pilsētas nosaukumu), kas, manuprāt, ļoti labi raksturo Takesi Kitano filmas "Kikujiro" galveno varoni (kuru arī atveido pats Takesi Kitano un kurā esot sava deva no režisora tēva). Filma ir īpatnēji sirsnīgs stāsts par puiku, kurš vēlas apciemot savu nekad nesatikto mammu, un visai dīvaino vīrieti, kas ar viņu dodas šajā ceļojumā, kuram nebūt nevajadzētu būt garam un sarežģītam.
Filma turās kopā uz saviem kolorītajiem tēliem, kuru vidū gan galīgi nav jūtams puika, kura pamatfunkcija ir izskatīties bēdīgam. Atraktīvākais noteikti ir Kitano varonis - vīrs ar nopietnu atkarību no totalizatoriem, kuru būtu pārspīlēti nosaukt par izcili iejūtīgu un draudzīgu, viņa standarta komunikācijas forma ar apkārtējiem balstās nemotivētā agresijā un savu neesošo tiesību ievērošanas pieprasīšanā. Sākotnēji ir paredzēts, ka viņš ar puiku normāli aizbrauks ar kādu sabiedrisko transportu līdz mammai un pēc tam - atpakaļ, draudzene viņam iedod naudu šādam pasākumam, taču beidzas viss ar naudas notrallināšanu uz treka (ja tas ir treks?) riteņbraucējiem, kā rezultātā tālāko ceļojumu nākas improvizēt. Ceļa gaitā viņi sastopas ar citiem īpatņiem, kuru vidū izceļas divi čaļi - baikeri, kuri par spīti diezgan nacistiskai simbolikai uz ķiverēm ir visai draudzīgi un nenopietni, kā arī ceļojošs hipijveida pseidodzejnieks ar busiņu.
Diez vai šī filma reālistiski atveido dzīvi (nosacīti) mūsdienu Japānā - šaubos, ka to var nosaukt par reālistisku portretējumu, taču tas laikam jau arī nav šīs filmas uzdevums. Kāda ir tās mērķauditorija (vecuma ziņā)? Diezgan droši es apgalvotu, ka to var itin labi skatīties jau kādu desmit gadu vecumā (ok, ir šādas tādas detaļas, kuru dēļ filma varētu saņemt vecuma cenzu, bet tas šajā gadījumā nebūtu objektīvs ierobežojums - ui, atcerējos vienu ainu, kuras dēļ varbūt tomēr filmu bērniem tik ļoti nevajadzētu skatīties - vecis parkā...). Kopumā filma ir gana smieklīga un izklaidējoša. jā, tai ir arī nopietnā tēma par vientulību un pamestību, kas vieno jauno Masao un ne tik jauno Kikujiro, taču tajā, manuprāt, tā īsti nav filmas sāls - sajūtu līmenī daudz vairāk tā man šķiet līdzīga komisku atgadījumu vinjetei, kurā pa vidu gadās kāda mazāk jautra epizode (kaut vai pēc "Trīs vīru laivā" principa), nevis skumjš stāsts ar komiskiem elementiem.
"- Ei, tu, aizved mani uz Valmieru!
- Es esmu darbā. Un vispār - kas tu tāds esi?
- Stopētājs, bļaģ!"
Šis ir mazliet pārfrāzēts citāts (nomainot pilsētas nosaukumu), kas, manuprāt, ļoti labi raksturo Takesi Kitano filmas "Kikujiro" galveno varoni (kuru arī atveido pats Takesi Kitano un kurā esot sava deva no režisora tēva). Filma ir īpatnēji sirsnīgs stāsts par puiku, kurš vēlas apciemot savu nekad nesatikto mammu, un visai dīvaino vīrieti, kas ar viņu dodas šajā ceļojumā, kuram nebūt nevajadzētu būt garam un sarežģītam.
Filma turās kopā uz saviem kolorītajiem tēliem, kuru vidū gan galīgi nav jūtams puika, kura pamatfunkcija ir izskatīties bēdīgam. Atraktīvākais noteikti ir Kitano varonis - vīrs ar nopietnu atkarību no totalizatoriem, kuru būtu pārspīlēti nosaukt par izcili iejūtīgu un draudzīgu, viņa standarta komunikācijas forma ar apkārtējiem balstās nemotivētā agresijā un savu neesošo tiesību ievērošanas pieprasīšanā. Sākotnēji ir paredzēts, ka viņš ar puiku normāli aizbrauks ar kādu sabiedrisko transportu līdz mammai un pēc tam - atpakaļ, draudzene viņam iedod naudu šādam pasākumam, taču beidzas viss ar naudas notrallināšanu uz treka (ja tas ir treks?) riteņbraucējiem, kā rezultātā tālāko ceļojumu nākas improvizēt. Ceļa gaitā viņi sastopas ar citiem īpatņiem, kuru vidū izceļas divi čaļi - baikeri, kuri par spīti diezgan nacistiskai simbolikai uz ķiverēm ir visai draudzīgi un nenopietni, kā arī ceļojošs hipijveida pseidodzejnieks ar busiņu.
Diez vai šī filma reālistiski atveido dzīvi (nosacīti) mūsdienu Japānā - šaubos, ka to var nosaukt par reālistisku portretējumu, taču tas laikam jau arī nav šīs filmas uzdevums. Kāda ir tās mērķauditorija (vecuma ziņā)? Diezgan droši es apgalvotu, ka to var itin labi skatīties jau kādu desmit gadu vecumā (ok, ir šādas tādas detaļas, kuru dēļ filma varētu saņemt vecuma cenzu, bet tas šajā gadījumā nebūtu objektīvs ierobežojums - ui, atcerējos vienu ainu, kuras dēļ varbūt tomēr filmu bērniem tik ļoti nevajadzētu skatīties - vecis parkā...). Kopumā filma ir gana smieklīga un izklaidējoša. jā, tai ir arī nopietnā tēma par vientulību un pamestību, kas vieno jauno Masao un ne tik jauno Kikujiro, taču tajā, manuprāt, tā īsti nav filmas sāls - sajūtu līmenī daudz vairāk tā man šķiet līdzīga komisku atgadījumu vinjetei, kurā pa vidu gadās kāda mazāk jautra epizode (kaut vai pēc "Trīs vīru laivā" principa), nevis skumjš stāsts ar komiskiem elementiem.
2017-09-31
comments powered by Disqus