Kino un mēs
Ir daudz dažādu iemeslu, kāpēc tāda filma kā "Kino un mēs" varēja tapt tikai 2020. gadā, būtiskākais no tiem - diez vai kādam no tur iesaistītajiem cilvēkiem vispār būtu ienācis prātā kaut ko tādu uzņemt un vēl jo vairāk - tieši šādā veidā. Šī gan būs no tām reizēm, kur ārkārtas apstākļu uzspiestā nepieciešamība darīt kaut ko citādu kā iepriekš ir attaisnojusies pilnībā, un radītais materiāls pilnīgi noteikti savu vērtību nezaudēs arī tad, ja Covid ēra reiz atmiņās būs palikusi tikai kā ļauns murgs.
Vienā kadrā uzņemtā filma vēsta par dažādām lietām. No vienas puses, tas ir stāsts par trim Rīgas Kinostudijā uzņemtām filmām: "Ezera sonāte", "Mērnieku laiki" un "Dubultslazds". No kādas citas - tā ir Andra Keiša, Egona Dombrovska un Jāņa Skuteļa meistarklase tēmā "dažādas aktiermākslas tehnikas un to pielietošana". No vēl citas - spēlēšanās ar pašu aktieru identitātēm (tai skaitā to, vai Andris Keišs ir vai nav tehnisks aktieris). To var arī uzlūkot kā nostalģiju ne tikai pēc latviešu kino zelta laikmeta (kas, protams, kaut kādā mērā ir fikcija pašos pamatos), bet arī pēc teātra, kas 2020. gadā skatītājam ir zudis, bet šī filma kaut kādā mērā ir vairāk teātris, nekā kino - uzņemta teātra ēkā, vienā kadrā, ar dekorācijām, kuras arī teātrī uzskatītu par visai askētiskām.
Iejušanās tēlos sākas ar ainu uz ezera, kur Keišs ir Gunārs Cilinskis, bet Dombrovskis - Astrīda Kairiša. Brīžiem analīze pāriet diezgan seklā saturā par tēmu "vai tas viss ir par seksu", ko gan glābj apstāklis, ka tu lieliski zini, ka arī šie strīdi ir daļa no "izrādes" - ne velti asākajā konfliktā starp Keišu un Dombrovski ir pauzes momenti, kuros aktieri tev skaidri parāda, ka arī tajā brīdī, kad viņi atveido Andri Keišu un Egonu Dombrovski, tas viss joprojām ir tēatris un ka butaforisko durvju izsišana ir daļa no programmas. No satura un aktierspēles analīzes viedokļa man gan labāk patika pārējo divu filmu epizodes. "Mērnieku laiku" aina ar Ķenci cietumā Staņislavska manierē ir vispār izcila, tāpat epizode ar kolekcionāru un "fotogrāfu" no "Dubultslazda" - komiskuma līmenis ir kolosāls. Komplektā ar to nāk ainas no "backend" - ar atbildīgiem vīriem, kas pieņem lēmumus par filmu nākotni, mazliet pasmiešanās par kino kritiķiem, un vēl, un vēl. Filma galīgi nav gara, bet tajā satilpināts patiešām daudz saistoša satura, un tās baudīšanai nebūt nav nepieciešams būt redzējušam konkrētās trīs filmas (vienlaikus - pavisam nepazīstamam ar Rīgas Kinostudijas darbu skatītājam diez vai šis saturs būs interesants). Kā lai arī nebūtu - iesaku noskatīties. Man pašam gan šī filma neradīja vēlmi tagad pa galvu, pa kaklu skatīties "Dubultslazdu", bet vienu tematiski mazliet radniecīgu filmu ("Kino un mēs radniecīgu", nevis "Dubultslazdam"), proti, Streiča "Teātri", es gan labprāt noskatītos atkārtoti, tikai neatrodu nekādus veidus, kā to varētu izdarīt (neskaitot variantu skatīties to caur Internetu krieviskā tulkojumā).
Vienā kadrā uzņemtā filma vēsta par dažādām lietām. No vienas puses, tas ir stāsts par trim Rīgas Kinostudijā uzņemtām filmām: "Ezera sonāte", "Mērnieku laiki" un "Dubultslazds". No kādas citas - tā ir Andra Keiša, Egona Dombrovska un Jāņa Skuteļa meistarklase tēmā "dažādas aktiermākslas tehnikas un to pielietošana". No vēl citas - spēlēšanās ar pašu aktieru identitātēm (tai skaitā to, vai Andris Keišs ir vai nav tehnisks aktieris). To var arī uzlūkot kā nostalģiju ne tikai pēc latviešu kino zelta laikmeta (kas, protams, kaut kādā mērā ir fikcija pašos pamatos), bet arī pēc teātra, kas 2020. gadā skatītājam ir zudis, bet šī filma kaut kādā mērā ir vairāk teātris, nekā kino - uzņemta teātra ēkā, vienā kadrā, ar dekorācijām, kuras arī teātrī uzskatītu par visai askētiskām.
Iejušanās tēlos sākas ar ainu uz ezera, kur Keišs ir Gunārs Cilinskis, bet Dombrovskis - Astrīda Kairiša. Brīžiem analīze pāriet diezgan seklā saturā par tēmu "vai tas viss ir par seksu", ko gan glābj apstāklis, ka tu lieliski zini, ka arī šie strīdi ir daļa no "izrādes" - ne velti asākajā konfliktā starp Keišu un Dombrovski ir pauzes momenti, kuros aktieri tev skaidri parāda, ka arī tajā brīdī, kad viņi atveido Andri Keišu un Egonu Dombrovski, tas viss joprojām ir tēatris un ka butaforisko durvju izsišana ir daļa no programmas. No satura un aktierspēles analīzes viedokļa man gan labāk patika pārējo divu filmu epizodes. "Mērnieku laiku" aina ar Ķenci cietumā Staņislavska manierē ir vispār izcila, tāpat epizode ar kolekcionāru un "fotogrāfu" no "Dubultslazda" - komiskuma līmenis ir kolosāls. Komplektā ar to nāk ainas no "backend" - ar atbildīgiem vīriem, kas pieņem lēmumus par filmu nākotni, mazliet pasmiešanās par kino kritiķiem, un vēl, un vēl. Filma galīgi nav gara, bet tajā satilpināts patiešām daudz saistoša satura, un tās baudīšanai nebūt nav nepieciešams būt redzējušam konkrētās trīs filmas (vienlaikus - pavisam nepazīstamam ar Rīgas Kinostudijas darbu skatītājam diez vai šis saturs būs interesants). Kā lai arī nebūtu - iesaku noskatīties. Man pašam gan šī filma neradīja vēlmi tagad pa galvu, pa kaklu skatīties "Dubultslazdu", bet vienu tematiski mazliet radniecīgu filmu ("Kino un mēs radniecīgu", nevis "Dubultslazdam"), proti, Streiča "Teātri", es gan labprāt noskatītos atkārtoti, tikai neatrodu nekādus veidus, kā to varētu izdarīt (neskaitot variantu skatīties to caur Internetu krieviskā tulkojumā).
2020-12-20
comments powered by Disqus