Lepnums un aizspriedumi
Lepnumu un aizspriedumus man izdevās noskatīties no trešās reizes. Pirmais piegājiens bija paredzēts pāris dienas pēc pirmizrādes, marta vidū. Tobrīd noskaņojums valstī un galvā bija tāds, ka vēl dienu pirms ārkārtas stāvokļa izziņošanas biju izlēmis - kā lai arī nebūtu, uz teātri neiešu, izbaudīt tāpat nesanāks. Taču ārkārtas stāvoklis iestājās, teātri tika apturēti un arī biļetes iesaldētas. Atkārtoti izrāde notika augusta vidū, salīdzinoši ļoti mierīgā laikā. Būtu labprāt gājis, bet netiku - bija jau citi plāni atvaļinājuma dēļ (gada lielākais "ceļojums" uz četrām dienām Latgalē). Gājēji uz izrādi atradās, bet es sev iegādājos jaunu biļeti nu jau uz oktobra vidu. Tagad, protams, skaitļi ir vēl mazāk iepriecinoši nekā tie bija martā, bet arī apziņā ir notikušas kaut kādas pārmaiņas un ir skaidrs, ka līdz laimīgajām beigām savās četrās sienās tāpat nenosēdēsi. Kas zina, varbūt patiesi reiz dziedāja Šubrovskis: "Tā tagad būs vienmēr", un tad jau nav šti izvēles - var nākties komforta zonu pamest, turklāt kultūras pasākumi ir jāatbalsta, lai būtu mazāka varbūtība, ka jaunajā, skaistajā pasaulē (ja tāda, protams, pienāks), vienīgā pieejamā kultūra būs šāda:
Lieki teikt, ka aizgāju mazliet neceļos. Mana pazīšanās ar Džeinas Ostinas daiļradi ir diezgan fragmentāra, kaut kādu vienu vai divas grāmatas lasījis esmu, bet "Lepnumu un aizspriedumus" pazīstu vienīgi no filmas ar Keiru Naitliju galvenās varones lomā. Taču Klāvs Mellis un Evarts Melnalksnis šo varoni - Elizabeti Benetu - vispār ir atstājuši ārpus kadra, jo izrāde lielā mērā ir tikai "inspired by" attiecībā pret Ostinas grāmatu, šo to pārņemot no tēliem un viņu attiecībām, šo to no laikmeta, izrādi veidojot kā nosacītu "Lepnuma un azspriedumu" turpinājumu, kurā gan nebūt ne viss saskan ar to, kas izskanējis pirmajā daļā (bet tas jau arī ir normāli).
Izrādes premisa ir sekojoša: četras Benetu māsas joprojām dzīvo kopā, ir pagājuši 15 gadi kopš Elizabetes kāzām, un viņu namā ierodas savdabīga trijotne: dvīņi Roberts un Roberta, kā arī Robertas gandrīz līgavainis un viņu gandrīz brālis Sebastians. Šiem varoņiem, cik man zināms, nav nekā kopīga ar Džeinu Ostinu un vienlaikus viņiem nav arī daudz kopīga ar Nacionālo teātri: tā ir Kvadrifrona trijotne Āris Matesovičs, Ance Strazda un Reinis Boters (itin loģiski, ka ceturtais Kvadrifrona varonis Klāvs Mellis ir šīs izrādes režisors). Ienācēji pamatīgi atšķiras no četrām vairs nebūt ne tik ļoti jaunajām māsām, kuras savā ziņā sen pārvērtušās par sava nama mēbelēm arī ārēji - viņi šajā visnotaļ rāmajā vidē ienes krāsas un emocijas. Un, protams, viņi tajā ienes pretrunas, tādas, kādas tur nav redzētas gadiem.
Man trūkst priekšzināšanu, lai saprastu, cik lielā mērā Meļļa un Melnalkšņa versija par "Lepnumu un aizspriedumiem" garā ir atbilstoša Ostinas pasaulei, bet kopumā veids, kā tika sabalansēta 19. gadsimta vide un 21. gadsimtā joprojām aktuāli jautājumi, bija pārliecinošs. Jāatzīst gan, ka Kvadrifrona pārstāvji izteikti plašākas iespējas sevi parādīt šajā izrādē ir tieši kvadrifroniešiem, kamēr Nacionālā aktrisēm katrai varbūt ir pa kādai epizodei, kurā var uzspīdēt, bet ne tādā mērā kā Ancei, Klāvam un Reinim. Un, ja tie arī nav Ostinas aprakstītie Lepnums un Aizspriedumi, abu šo divu netikumu izrādē ir pārpārēm. Šī laikam gan nebūs manā sirdī visdziļāk iespiedusies Kvadrifrona izrāde, bet tā ir labs veids, kā redzēt viņus atkal jau mazliet citādus, nekā pierasts līdz šim. Bet nu viens ir jāatzīst - stulbi, ka Lidijai tā nesagāja...
The number one movie was called: Ass. And that's all it was for 90 mins. It won eight oscars that year including best screenplay.
Lieki teikt, ka aizgāju mazliet neceļos. Mana pazīšanās ar Džeinas Ostinas daiļradi ir diezgan fragmentāra, kaut kādu vienu vai divas grāmatas lasījis esmu, bet "Lepnumu un aizspriedumus" pazīstu vienīgi no filmas ar Keiru Naitliju galvenās varones lomā. Taču Klāvs Mellis un Evarts Melnalksnis šo varoni - Elizabeti Benetu - vispār ir atstājuši ārpus kadra, jo izrāde lielā mērā ir tikai "inspired by" attiecībā pret Ostinas grāmatu, šo to pārņemot no tēliem un viņu attiecībām, šo to no laikmeta, izrādi veidojot kā nosacītu "Lepnuma un azspriedumu" turpinājumu, kurā gan nebūt ne viss saskan ar to, kas izskanējis pirmajā daļā (bet tas jau arī ir normāli).
Izrādes premisa ir sekojoša: četras Benetu māsas joprojām dzīvo kopā, ir pagājuši 15 gadi kopš Elizabetes kāzām, un viņu namā ierodas savdabīga trijotne: dvīņi Roberts un Roberta, kā arī Robertas gandrīz līgavainis un viņu gandrīz brālis Sebastians. Šiem varoņiem, cik man zināms, nav nekā kopīga ar Džeinu Ostinu un vienlaikus viņiem nav arī daudz kopīga ar Nacionālo teātri: tā ir Kvadrifrona trijotne Āris Matesovičs, Ance Strazda un Reinis Boters (itin loģiski, ka ceturtais Kvadrifrona varonis Klāvs Mellis ir šīs izrādes režisors). Ienācēji pamatīgi atšķiras no četrām vairs nebūt ne tik ļoti jaunajām māsām, kuras savā ziņā sen pārvērtušās par sava nama mēbelēm arī ārēji - viņi šajā visnotaļ rāmajā vidē ienes krāsas un emocijas. Un, protams, viņi tajā ienes pretrunas, tādas, kādas tur nav redzētas gadiem.
Man trūkst priekšzināšanu, lai saprastu, cik lielā mērā Meļļa un Melnalkšņa versija par "Lepnumu un aizspriedumiem" garā ir atbilstoša Ostinas pasaulei, bet kopumā veids, kā tika sabalansēta 19. gadsimta vide un 21. gadsimtā joprojām aktuāli jautājumi, bija pārliecinošs. Jāatzīst gan, ka Kvadrifrona pārstāvji izteikti plašākas iespējas sevi parādīt šajā izrādē ir tieši kvadrifroniešiem, kamēr Nacionālā aktrisēm katrai varbūt ir pa kādai epizodei, kurā var uzspīdēt, bet ne tādā mērā kā Ancei, Klāvam un Reinim. Un, ja tie arī nav Ostinas aprakstītie Lepnums un Aizspriedumi, abu šo divu netikumu izrādē ir pārpārēm. Šī laikam gan nebūs manā sirdī visdziļāk iespiedusies Kvadrifrona izrāde, bet tā ir labs veids, kā redzēt viņus atkal jau mazliet citādus, nekā pierasts līdz šim. Bet nu viens ir jāatzīst - stulbi, ka Lidijai tā nesagāja...
2020-10-15
comments powered by Disqus