Meža gulbji
Ārpus Valmieras vasaras teātra festivāla man, šķiet, līdz šim nebija gadījies vienā dienā apmeklēt divas teātra izrādes, tagad šāda pieredze ir gūta, lai gan - vai Traci Ņujorkas zoo patiešām var saukt par teātra izrādi, tas vēl ir jautājums. Bet, ja tomēr var, tad vienas dienas laikā ne tikai divreiz būts teātrī, bet pat divreiz būts muzikālā teātrī, jo Klāva Meļļa režisētie "Meža gulbji" ir tīrais mūzikls. Un, kas ir vēl šokējošāk - abas šīs izrādes sākas ar dzimšanas dienas svinībām. Tālākā attīstība gan ir drusku atšķirīga, bet, ja ņem vērā, ka viena ir izrāde bērniem, bet otra - izrāde, kurai pamatā ir pasaka, joprojām var mēģināt meklēt kopīgo. Par laimi, uz izrādes kvalitāti tas gan neattiecas.
"Meža gulbji" ir mūzikls, kuru Māra Zālīte radījusi tandēmā ar Raimondu Paulu vēl pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu pirmajā pusē, uz Dailes teātra skatuves pirmo reizi tas bijis redzams 1995. gadā, tolaik, Jaunākā brāļa lomu uzņemoties teātra debitantam Artūram Skrastiņam (jā - šī viņam bija pirmā loma, pat vēl pirms Beisika "Likteņdzirnās", proti, tas bija absolūts nezināmais, nevis teātra zvaigzne). Vai par tāda kalibra zvaigzni kā Skrastiņš kļūs Domeniks Slišāns un/vai Eduards Rediko, kuri uz maiņām šajā lomā ir jaunajā versijā? Drīzāk nē, bet tas arī nebūs izrādes kvalitātes rādītājs. Aktuālajā "Meža gulbju" versijā, ko uz Dailes teātra lielās skatuves iestudējis kvadrifronietis Klāvs Mellis, sadarbojoties ar savu cīņu biedru kustību režijā Rūdolfu Gediņu, cik var saprast, ir šis tas pavisam jauns arī muzikāli (un izrādes plusu vidū noteikti ir mūziķu grupa, kas rūpējas par dzīvo skanējumu, tās sastāvā ir Matīss Žilinskis, Miķelis Dzenuška, Svens Vilsons, Beāte Meirāne un Pēteris Žīle). Pirms dažiem mēnešiem LR "Šņorbēniņos" klausījos interviju ar libreta autori Māru Zālīti, kura ļoti atzinīgi izteicās par Klāva Meļļa darbu, novērtējot to, ka viņš neseko jaunajiem māksliniekiem raksturīgajām tendencēm par vērtībām un lielajiem stāstiem tikai pasmieties, bet saglabā stāsta kodolu. Atsauksmēs par izrādi Dailes teātra mājaslapā gan var lasīt viedokļus, kuri Mārai Zālītei nepiekrīt, un uzskata Meļļa iestudējumu par balagānu (kaut kādā mērā jau var saprast, ka kājminami plastmas gulbju transporta līdzekļi vai kaijas policistu veidolā ir drusku tā kā nepietiekami nopietna apiešanās ar klasiku, bet - ja Māra Zālīte spēj pieņemt, ka tā nav ņirgāšanās, skatītājiem arī vajadzētu to tā kā saprast).
Izrādei pamatā, protams, ir Hansa Kristiana Andersena tāda paša nosaukuma pasaka par princesi Elīzu un viņas vienpadsmit brāļiem, kurus ļaunā burve, kas reizē ir viņu pamāte un karaļa sieva, pārvērš par gulbjiem un kurus Elīzai būs jācenšas atbrīvot no lāsta. Starp citu, tikai tagad iedomājos, ka kaut kādā mērā šī Andersena pasaka ir pat visnotaļ moderna: šajā stāstā Elīza ir stiprais tēls, kas nepaļaujas tikai uz vīrieša stipro plecu, bet dara pati, upurējas pati (atšķirībā no, piemēram, Sniegbaltītes, kuras pamata funkcija ir pildīt aizdomīgai bārdainu vīreļu grupai mājkālpotājas funkcijas un turpinājumā gulēt stikla zārkā, līdz varonīgais Vīrietis viņu atpestīs). Elīza it nemaz nav "damsel in distress", lai arī princese, un es varu iedomāties, ka šis apstāklis varētu būt bijis par labu Klāva Meļļa interesei par šo iestudējumu (jo, būsim reāli, kvadrifronieši ir diezgan woke un galīgi neizceļas ar tradicionāla patriarhāta slavināšanu).
Noteikti jau ne pirmo reizi par kādu muzikālu izrādi es rakstīšu, ka "mūzikli - tas principā nav man", parasti gan to turpinot, ka konkrētais darbs kļuvis par izņēmumu. Šajā reizē tik kategorisks gan nebūšu: lai arī man izrāde patika, tā joprojām tieši atbilst kategorijai "nav man". Skaista dziedāšana - tas nav tas, kas mani noved līdz asarām, tad jau drīzāk es teiktu, ka uz mani iespaidu atstāja Paula dziesmu aranžijas, kas šķita reizē laikmetīgas un tomēr bez kādiem pārspīlējumiem, kas tās automātiski padarītu piederīgas aktuālajai desmitgadei. Man patika skatuviskie risinājumi, Agate Grīnhofa Elīzas lomā ir lieliska, arī par visiem skatuviskajiem risinājumiem varu teikt tikai tos labākos vārdus: izrādi ir bauda skatīties, un arī kičīgie elementi kā gulbji, atstarojošās vestes, gepardraksta kleitas un luksoforu gaismas, man ļoti patika. Tikai gluži vienkārši - šī nav tā izrāde, pēc kuras manī būs daudz pārdomu par tēmām, kurām šajā darbā vēlējusies pievērsties Māra Zālīte (proti, par to, ka šie "Meža gulbji" piešķir jebkādu papildu dziļumu Andersena pasakai - tur es īsti pārliecināts nebūtu), un tā kā mani teātrī bieži vairāk par visu paceļ vai nolaiž tematika (un, protams, asprātīgi dialogi), tad skaidrs, ka šī nav tieši man piemērota forma, lai arī es varu atzīt, ka izrāde ir laba.
"Meža gulbji" ir mūzikls, kuru Māra Zālīte radījusi tandēmā ar Raimondu Paulu vēl pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu pirmajā pusē, uz Dailes teātra skatuves pirmo reizi tas bijis redzams 1995. gadā, tolaik, Jaunākā brāļa lomu uzņemoties teātra debitantam Artūram Skrastiņam (jā - šī viņam bija pirmā loma, pat vēl pirms Beisika "Likteņdzirnās", proti, tas bija absolūts nezināmais, nevis teātra zvaigzne). Vai par tāda kalibra zvaigzni kā Skrastiņš kļūs Domeniks Slišāns un/vai Eduards Rediko, kuri uz maiņām šajā lomā ir jaunajā versijā? Drīzāk nē, bet tas arī nebūs izrādes kvalitātes rādītājs. Aktuālajā "Meža gulbju" versijā, ko uz Dailes teātra lielās skatuves iestudējis kvadrifronietis Klāvs Mellis, sadarbojoties ar savu cīņu biedru kustību režijā Rūdolfu Gediņu, cik var saprast, ir šis tas pavisam jauns arī muzikāli (un izrādes plusu vidū noteikti ir mūziķu grupa, kas rūpējas par dzīvo skanējumu, tās sastāvā ir Matīss Žilinskis, Miķelis Dzenuška, Svens Vilsons, Beāte Meirāne un Pēteris Žīle). Pirms dažiem mēnešiem LR "Šņorbēniņos" klausījos interviju ar libreta autori Māru Zālīti, kura ļoti atzinīgi izteicās par Klāva Meļļa darbu, novērtējot to, ka viņš neseko jaunajiem māksliniekiem raksturīgajām tendencēm par vērtībām un lielajiem stāstiem tikai pasmieties, bet saglabā stāsta kodolu. Atsauksmēs par izrādi Dailes teātra mājaslapā gan var lasīt viedokļus, kuri Mārai Zālītei nepiekrīt, un uzskata Meļļa iestudējumu par balagānu (kaut kādā mērā jau var saprast, ka kājminami plastmas gulbju transporta līdzekļi vai kaijas policistu veidolā ir drusku tā kā nepietiekami nopietna apiešanās ar klasiku, bet - ja Māra Zālīte spēj pieņemt, ka tā nav ņirgāšanās, skatītājiem arī vajadzētu to tā kā saprast).
Izrādei pamatā, protams, ir Hansa Kristiana Andersena tāda paša nosaukuma pasaka par princesi Elīzu un viņas vienpadsmit brāļiem, kurus ļaunā burve, kas reizē ir viņu pamāte un karaļa sieva, pārvērš par gulbjiem un kurus Elīzai būs jācenšas atbrīvot no lāsta. Starp citu, tikai tagad iedomājos, ka kaut kādā mērā šī Andersena pasaka ir pat visnotaļ moderna: šajā stāstā Elīza ir stiprais tēls, kas nepaļaujas tikai uz vīrieša stipro plecu, bet dara pati, upurējas pati (atšķirībā no, piemēram, Sniegbaltītes, kuras pamata funkcija ir pildīt aizdomīgai bārdainu vīreļu grupai mājkālpotājas funkcijas un turpinājumā gulēt stikla zārkā, līdz varonīgais Vīrietis viņu atpestīs). Elīza it nemaz nav "damsel in distress", lai arī princese, un es varu iedomāties, ka šis apstāklis varētu būt bijis par labu Klāva Meļļa interesei par šo iestudējumu (jo, būsim reāli, kvadrifronieši ir diezgan woke un galīgi neizceļas ar tradicionāla patriarhāta slavināšanu).
Noteikti jau ne pirmo reizi par kādu muzikālu izrādi es rakstīšu, ka "mūzikli - tas principā nav man", parasti gan to turpinot, ka konkrētais darbs kļuvis par izņēmumu. Šajā reizē tik kategorisks gan nebūšu: lai arī man izrāde patika, tā joprojām tieši atbilst kategorijai "nav man". Skaista dziedāšana - tas nav tas, kas mani noved līdz asarām, tad jau drīzāk es teiktu, ka uz mani iespaidu atstāja Paula dziesmu aranžijas, kas šķita reizē laikmetīgas un tomēr bez kādiem pārspīlējumiem, kas tās automātiski padarītu piederīgas aktuālajai desmitgadei. Man patika skatuviskie risinājumi, Agate Grīnhofa Elīzas lomā ir lieliska, arī par visiem skatuviskajiem risinājumiem varu teikt tikai tos labākos vārdus: izrādi ir bauda skatīties, un arī kičīgie elementi kā gulbji, atstarojošās vestes, gepardraksta kleitas un luksoforu gaismas, man ļoti patika. Tikai gluži vienkārši - šī nav tā izrāde, pēc kuras manī būs daudz pārdomu par tēmām, kurām šajā darbā vēlējusies pievērsties Māra Zālīte (proti, par to, ka šie "Meža gulbji" piešķir jebkādu papildu dziļumu Andersena pasakai - tur es īsti pārliecināts nebūtu), un tā kā mani teātrī bieži vairāk par visu paceļ vai nolaiž tematika (un, protams, asprātīgi dialogi), tad skaidrs, ka šī nav tieši man piemērota forma, lai arī es varu atzīt, ka izrāde ir laba.
2025-04-12
comments powered by Disqus