Stavangera
Šī bija mana pirmā viesošanās Liepājas teātrī (aprīļa sākumā gaidāma otrā), turklāt vēl - darba dienas vakarā. Liepāja taču tepat vien blakus ir - kālab, lai uz turieni nedotos pēc darba un vakarā - atpakaļ uz Rīgu?
"Stavangera" pagājušogad Spēlmaņu naktī tika atzīta par gada labāko izrādi, bet es, kā jau man raksturīgi, nebiju kaut minimāli painteresējies par to, ko no šīs izrādes gaidīt. Kā izrādījās - tā ir tāds kā realitātes šovs, kura varoņi ir diezgan biedējoši tukši cilvēki. Kristīne Internetā iepazīstas ar norvēģi vārdā Ods un brauc pie viņa uz Stavangeru. Tas nekas, ka Rīgā viņai ir vīrs Nikolajs, jo Norvēģijā ir labākas perspektīvas. Tikām pats Nikolajs strādā par taksometra šoferi un ieķeras Melnajā stjuartē - sievietē, kuras lidojumos lidmašīnas bieži avarē un viņa ir vienīgā, kas izdzīvo. Nikolaja tēvs tikām pēc insulta ir paralizēts un visai labi atbilst dārzeņa statusam. Ods pats ir narkomāns, kuram ir bērns ar dauna sindromu un šķirtā sieva, ar kuru viņam reizēm ir sekss, tāpēc šī sieviete uztraucas, vai tik Kristīne neslimo ar kaut ko venērisku, jo ko gan citu varētu gaidīt no maukas no Krievijas; Kristīne daudz vairāk iebilst pret to, ka viņu uzskata par krievieti, nekā par mauku. Jo - būsim reāli - tik principiālas atšķirības starp viņu un mauku nemaz arī nav.
Izrādes saturs nav sevišķi iedvesmojošs - jau skatuves noformējums rada sajūtu, ka tu esi kļuvis par skatītāju kādā realitātes šovā (skatuvi no skatītājiem atdala stikls), aktieri visi runā caur mikrofoniem, vienā skatuves malā atrodas tualetes pods, uz kura lielāko izrādes daļu pavada Kristīnes draudzene tetovētāja (kuru atveido vīrietis). Vēl viena saistoša ekstra ir teleteksts, kas milzīgiem burtiem vispirms mūs iepazīstina ar Kristīnes un Oda saraksti (no kuras sākotnēji rodas iespaids, ka varoņi varētu būt orientējoši 14 gadus veci), bet pēc tam pilda teicēja lomu.
Protams, izrādes galvenais vadmotīvs ir dzīves tukšums un bezjēdzīgums, cilvēku notrulināšanās (ne velti tās apakšnosaukums ir "pulp people") un jebkāda satura trūkums viņu dzīvēs. Visspilgtāk emocionālo nāvi izrādē iemieso Lauras Jerumas atveidotā Kristīne, kura ir perfekti atsevišināta pat pati no savas dzīves, ja to par tādu vispār varētu nosaukt. Domājams, šo izrādi nav prātīgi apmeklēt pārmērīgi nopietnā un eksistenciālā noskaņojumā, citādi tas var arī beigties slikti. Labi, ka mūsu kultūrslēpņotāju pulciņš bija noskaņojies kopumā visai pareizi (vīns un tā...), tālab sevišķi smagi no šīs izrādes necietām (vismaz es nē), un varējām izbaudīt arī tās dramatiski melno humoru.
Ļoti būtiska piezīme gadījumam, ja plāno šo izrādi apmeklēt - tajā ir ļoti daudz skarbas leksikas. Iespējams, vārds "bļaģ" tur ir lietots vairāk par daudziem saikļiem un citiem ikdienā nebeidzami lietojamiem palīgvārdiem. Varētu pat teikt, ka izrādē ir daudz seksa, taču tas ir realizēts visai saistoši tēlaini, ar aktīvu urbmašīnas iesaistīšanu.
Nezinu gluži, kā ar to gada labāko izrādi, bet kopumā man patika. Skaidrs, ka te nav gluži atrodamas kādas pārcilvēciskas atziņas un izcilas vērtības, bet izrāde ir drosmīga, skaudra un patiesībā - gaužām reālistiska. Par to, ja kas, mūsu pulciņā bija drusku diskusija - vai izrādē attēlotais ir vai nav realitātes pārspīlējums. Es atļautos apgalvot, ka nē - tā nav groteska, tā ir realitāte (ar izņēmumiem, kas attiecas uz ne gluži iespējamajām sastāvdaļām kā bērns ar 60 gadīgas sievietes galvu vai stjuarte, kas izdzīvo lidmašīnu avārijās). Bet citādi - tas nav ne izliekts, ne ieliekts spogulis, bet taisns. Šķībi un greizi ir cilvēki, nevis spogulis.
Uz šīs sērīgās nots no tevis atvados, mazo lasītāj, un dodos gatavot brokastis, lai varētu pievērsties pats savai spocīgajai dzīvei.
"Stavangera" pagājušogad Spēlmaņu naktī tika atzīta par gada labāko izrādi, bet es, kā jau man raksturīgi, nebiju kaut minimāli painteresējies par to, ko no šīs izrādes gaidīt. Kā izrādījās - tā ir tāds kā realitātes šovs, kura varoņi ir diezgan biedējoši tukši cilvēki. Kristīne Internetā iepazīstas ar norvēģi vārdā Ods un brauc pie viņa uz Stavangeru. Tas nekas, ka Rīgā viņai ir vīrs Nikolajs, jo Norvēģijā ir labākas perspektīvas. Tikām pats Nikolajs strādā par taksometra šoferi un ieķeras Melnajā stjuartē - sievietē, kuras lidojumos lidmašīnas bieži avarē un viņa ir vienīgā, kas izdzīvo. Nikolaja tēvs tikām pēc insulta ir paralizēts un visai labi atbilst dārzeņa statusam. Ods pats ir narkomāns, kuram ir bērns ar dauna sindromu un šķirtā sieva, ar kuru viņam reizēm ir sekss, tāpēc šī sieviete uztraucas, vai tik Kristīne neslimo ar kaut ko venērisku, jo ko gan citu varētu gaidīt no maukas no Krievijas; Kristīne daudz vairāk iebilst pret to, ka viņu uzskata par krievieti, nekā par mauku. Jo - būsim reāli - tik principiālas atšķirības starp viņu un mauku nemaz arī nav.
Izrādes saturs nav sevišķi iedvesmojošs - jau skatuves noformējums rada sajūtu, ka tu esi kļuvis par skatītāju kādā realitātes šovā (skatuvi no skatītājiem atdala stikls), aktieri visi runā caur mikrofoniem, vienā skatuves malā atrodas tualetes pods, uz kura lielāko izrādes daļu pavada Kristīnes draudzene tetovētāja (kuru atveido vīrietis). Vēl viena saistoša ekstra ir teleteksts, kas milzīgiem burtiem vispirms mūs iepazīstina ar Kristīnes un Oda saraksti (no kuras sākotnēji rodas iespaids, ka varoņi varētu būt orientējoši 14 gadus veci), bet pēc tam pilda teicēja lomu.
Protams, izrādes galvenais vadmotīvs ir dzīves tukšums un bezjēdzīgums, cilvēku notrulināšanās (ne velti tās apakšnosaukums ir "pulp people") un jebkāda satura trūkums viņu dzīvēs. Visspilgtāk emocionālo nāvi izrādē iemieso Lauras Jerumas atveidotā Kristīne, kura ir perfekti atsevišināta pat pati no savas dzīves, ja to par tādu vispār varētu nosaukt. Domājams, šo izrādi nav prātīgi apmeklēt pārmērīgi nopietnā un eksistenciālā noskaņojumā, citādi tas var arī beigties slikti. Labi, ka mūsu kultūrslēpņotāju pulciņš bija noskaņojies kopumā visai pareizi (vīns un tā...), tālab sevišķi smagi no šīs izrādes necietām (vismaz es nē), un varējām izbaudīt arī tās dramatiski melno humoru.
Ļoti būtiska piezīme gadījumam, ja plāno šo izrādi apmeklēt - tajā ir ļoti daudz skarbas leksikas. Iespējams, vārds "bļaģ" tur ir lietots vairāk par daudziem saikļiem un citiem ikdienā nebeidzami lietojamiem palīgvārdiem. Varētu pat teikt, ka izrādē ir daudz seksa, taču tas ir realizēts visai saistoši tēlaini, ar aktīvu urbmašīnas iesaistīšanu.
Nezinu gluži, kā ar to gada labāko izrādi, bet kopumā man patika. Skaidrs, ka te nav gluži atrodamas kādas pārcilvēciskas atziņas un izcilas vērtības, bet izrāde ir drosmīga, skaudra un patiesībā - gaužām reālistiska. Par to, ja kas, mūsu pulciņā bija drusku diskusija - vai izrādē attēlotais ir vai nav realitātes pārspīlējums. Es atļautos apgalvot, ka nē - tā nav groteska, tā ir realitāte (ar izņēmumiem, kas attiecas uz ne gluži iespējamajām sastāvdaļām kā bērns ar 60 gadīgas sievietes galvu vai stjuarte, kas izdzīvo lidmašīnu avārijās). Bet citādi - tas nav ne izliekts, ne ieliekts spogulis, bet taisns. Šķībi un greizi ir cilvēki, nevis spogulis.
Uz šīs sērīgās nots no tevis atvados, mazo lasītāj, un dodos gatavot brokastis, lai varētu pievērsties pats savai spocīgajai dzīvei.
2014-03-20
comments powered by Disqus