Kazhes pierakstu burtnīca

Atruna: apraksts iesākts novembra vidū, uzreiz pēc atgriešanās no Kopenhāgenas, bet pabeigts pusotru mēnesi vēlāk, kad ūdens mutē jau smēlās nepajokam - jānoslēdz gads blogā bez parādiem, bet vēl priekšā lielākā daļa kāzu ceļojuma apraksta (kamēr kalendārā jau 23.decembris...).


Īsai vizītei Kopenhāgenā mūs motivēja Air Baltic ar itin patīkamu aviobiļešu cenu, kā rezultātā izlēmām - vienu nedēļas nogali jau var pavadīt pie dāņiem. Kā nekā Marina šajā valstī vispār nebija bijusi, bet mana iepriekšējā pazīšanās ar Kopenhāgenu aprobežojās ar vienu strauju gājienu garām (nevis cauri) pilsētas centram 2012.gada rudenī. Tad nu, kā teikt, aizlidojām mēs uz to Kopenhāgenu.

Kārtējo reizi man bija slinkums nopietni pievērsties kaučsērfinga iespēju izpētei, kā rezultātā nonācām Airbnb itin tālu no Kopenhāgenas centra (teju desmit kilometru distancē), kas patiesībā kļuva ja ne par spilgtāko šī brauciena iespaidu, tad par tēmu dusmīgām sarunām pie alus glāzes itin ilgam periodam jau nu noteikti. Meklējām vietu, kur mūsu pārziņā būtu viss dzīvoklis, kas nozīmētu iespējami lielāku brīvību neviena netraucētiem lietot Kristiānijā iegādātu hašišu, staigāt apkārt bez drēbēm, dzert brendiju no pudeles un visādi citādi izmantot Rietumu civilizācijas labumus. Vai mazliet piezemētākā situācijā vismaz bez stresa vakarā uzvārīt makaronus un neraizējoties par trokšņa radīšanu iet dušā tajā laikā, kad uzskatīsim par vajadzīgu atgriezties no pilsētas. Nebija lemts.


Atklājās, ka pārītis, kura mitekli izvēlējāmies kā savu naktsmītni Kopenhāgenā, bija mazliet nepareizi norādījis mitekļa veidu - ar "entire apartment" viņi laikam domāja to, ka viņiem pieder visa privātmāja, kurā viņi izīrē divas istabas pagrabā. Un tā kā mēs bijām tikai divi cilvēki, tad tikām pie vienas istabas pagrabā. Mājā ar diviem maziem bērniem. Un tualeti citā stāvā. Un pilnīgi neeksistējošu skaņas izolāciju. Kas nozīmēja to, ka katru reizi, kad naktī kāds bērns divus stāvus augstāk ieklepojās, mēs to dzirdējām. Kas nozīmēja, ka virtuve bija pastāvīgi aizņemta. Kas nozīmēja, ka ap astoņiem vakarā jau vajadzēja runāt pusčukstus, lai netraucētu kādam gulēt. Kas nozīmēja, ka troksnis mājā sākās jau sešos no rīta. Es jau nesaku, ka mūsu saimnieki būtu slikti cilvēki, bet kopumā jutāmies itin pamatīgi piečakarēti.

Taču ne jau pagraba istabiņā mēs bijām braukuši pavadīt nedēļas nogali - domājams, ka istabu pagrabā mēs būtu varējuši par lētām naudām noīrēt arī kaut kur tepat Latvijā, ja būtu mums šāds fetišs. Nē, mēs braucām uz Kopenhāgenu apskatīt pilsētu, izbraukt ar velosipēdiem un apmeklēt kādu orientēšanās poligonu. Ar velobraukšanu gan atkal bija sava deva jautrības (tā vien šķiet, ka šis varētu kļūt par vēsturē ar sūdzēšanos bagātāko aprakstu manā blogā, bet neko nevaru darīt - vēsture pieprasa no manis būšanu godīgam pret faktiem). Bijām sarunājuši, ka paņemsim nomā riteņus no mūsu hostiem, kuru profilā bija rakstīts, ka viņi par nelielu naudu izīrējot riteņus. Praksē gan tā nauda nebija tik neliela, bet tas mums izrādījās diezgan nebūtiski, jo beigu beigās neko par riteņiem nesamaksājām, jo normāli ar tiem izbraukt mums tāpat neizdevās.

Proti, piektdienas vakarā, kad ieradāmies, noskaidrojām, ka namatēva ritenim esot tukša kamera, bet viņš to no rīta nomainīšot un tad mēs varēsim braukt. Mazliet vēlāk kā gribētos gan nāksies startēt, bet tas nekas. Nu, labi. Sestdien, protams, izrādījās, ka kameras maiņa ievilkās, mēs vēl paspējām aiziet mazliet pastaigāties. Atgriezāmies, ritenis bija gatavs. Lasse (tā sauca saimnieku) gan pavēstīja, ka mums vajadzētu iebraukt benzīntankā mazliet labāk uzpumpēt ratu, jo viņam ar rokas pumpi tas neesot izdevies. Uzsāku braukt, pirmajā brīdī viss šķita kārtībā, bet pēc pārsimts metriem sapratu - rats patiešām patukšs, steidzami jāpildās. Aizbraucām līdz tuvākajam benzīntankam. Tikko sāku pumpēt, tā gaiss ar milzīgu švunku nāca atkal laukā. Izmēģinājos visādi, bet šķita, ka kaut kas nav kārtībā ar ventili. Neko daudz šādā situācijā izdarīt nevarējām, stūmāmies atpakaļ pavēstīt Lassem, ka īsti labi ar to riteni tomēr nav. Šis noplātīja rokas - skatīšoties, kas par lietu. Skaidrs, ka mēs izlēmām negaidīt, kamēr viņš skatīsies, bet devāmies uz pilsētu pašu spēkiem ar domu, ka vismaz svētdien izbrauksim.

Par to, ko sadarījām Kopenhāgenā - vēlāk, bet turpināšu velo sāgu. Sestdienas vakarā Lasse priecīgs pavēstīja, ka ventilī esot bijis iesprūdis gumijas gabals, viņš to izņēmis, un tagad viss esot kārtībā. Svētdien no rīta paņēmām riteņus, viss patiešām šķita labi, es jau sapriecājos, kad veiksmīgi pabraucām garām benzīntankam - tomēr kaut kāds progress ir. Un te pēc trīs kilometriem jūtu - rats vienā pūtienā izlaidis visu gaisu. Kas tur bija noticis - velns viņu zina, visticamākais, ka tas draņķis, uz kura Lasse sākotnēji bija pārdūris kameru, turpat riepā vien bija palicis. Mēs droši vien būtu iegājuši tuvākajā veloveikalā mēģināt to nīkuli tomēr iedzīvināt, bet bija svētdiena, līdz ar to - viss ciet. Tad nu nospļāvāmies, un aizbraucām atpakaļ ar vilcienu. Kārtējo reizi ieraugot mūs tik ātri atgriežamies ar velo, Lasses sejā nemaz nemanīja smaidu, bet - tāda bija realitāte, ka kaut kas mums tur galīgi nebija nesaderēja. Rezultātā izlēmām paņemt 24 stundu biļeti Kopenhāgenas sabiedriskajā transportā. Ar to mums velobraukšana Kopenhāgenā beidzās, un es varu atkal atgriezties sestdienas rītā, kad devāmies uz centru ar kājām.


Desmit kilometri līdz centram no vienas puses ir itin daudz, no otras - šādi vismaz vari apskatīties, kā īsti dāņi dzīvo. Nekādas fenomenālas atklāsmes gan, protams, neguvām - pilsēta kā pilsēta, protams, pārtikusi, labi sakārtota, ar lielisku veloinfrastruktūru. Eiropeisku vaibstu saglabāšanā Kopenhāgenai arī kopumā sokas itin labi - lai arī 15% pilsētas iedzīvotāju ir iebraucēji no ne-Rietumvalstīm, ielas līmenī tu to tā īsti nejūti - gluži tik kosmpolītiskā kā Berlīne vai Amsterdama tā noteikti nav. Un es pat nezinu, vai to saku kā komplimentu vai nē, vienkārši konstatēju faktu. Novērojums, kas mazliet samulsināja, bija Kopenhāgenas ļoti savlaicīgā gatavība Ziemassvētkiem. Lai gan kalendārs vēl rādīja novembra sākumu, ne tikai vairuma veikalu un kafejnīcu vitrīnas bija izrotātas ar dāvanām uz Ziemassvētku vecīšiem, bet daudzviet bija sapūsts mākslīgais sniegs - uz aci izskatījās pēc baisākās ķīmijas un kaut kā tāda, kas galvenokārt rada principiālo jautājumu - kāda velna pēc to kādam vajag?


Pamazām nonācām centrā. Vispār jau Kopenhāgenā ir daži obligātie apskates punkti, uz kuriem, mēs, protams, arī devāmies, un sākām ar visprognozējamāko - mazo Nāriņu. Tiesa, vispirms mēs novērojām kaut ko daudz atraktīvāku par kaut kādu Nāriņu - divus gulbjus, kas jūrā turpat netālu no nāriņas cītīgi kaut ko ķeksēja no ūdens. Atraktīvs šajā situācijā bija tas, ka tas kaut kas, ko gulbji ķeksēja, atradās itin dziļi, līdz ar to gulbjiem nācās pamatīgi liekties tam pakaļ, tā ka lielākoties viņi bija ar kaklu ūdenī un augstu paceltu dibenu gaisā. Diezgan bieži šādi ir redzamas pīles, bet gulbju izpildījumā šādu triku redzēt gadās daudz retāk, turklāt izskatījās tā, ka pietiktu tikai bišķi pieskarties ar pirkstu (nez, kā gan to lai izdara), un gulbis apgāztos otrādi. Diemžēl mana fotoaparāta platleņķa objektīvs galīgi nebija piemērots, lai iemūžinātu to, cik izteiksmīgi šiem cēlajiem (un agresīvajiem) putniem ir dibena caurumi.


Runājot par Nāriņu - neko piedauzīgu laikam labāk te tomēr neteikšu, jo vizuāli viņa izskatās pārāk nepilngadīga. Mazliet mulsināja Nāriņas kājas - tēlnieka radītais risinājums ir kaut kas pa vidu starp asti un kājām, un šādi neskaidrie varianti man kaut kā nepatīk. Ja aste, tad aste, ja kājas - tad kājas, nevis te kaut kāds mikslis! Kā lai arī nebūtu, Nāriņu mēs apskatījām, un tad devāmies iekšā cietoksnī. Kopenhāgens cietoksnis Kastellet, kā vēsta Wikipedia, ir viens no vislabāk saglabātajiem zvaigžņveida cietokšņiem Ziemeļeiropā. Izmēros tas gan ir noteikti mazāks par Daugavpils cietoksni, toties visas ēkas ir lieliskā stāvoklī un pārsteidzošā kārtā cietoksnī joprojām darbojas Dānijas bruņotie spēki. Tiesa, vienlaikus tas ir arī tūrisma objekts, līdz ar to droši vien nekādas super slepenas lietas armijnieki tur nepasāk. Mums ekskursiju pa Kastellet ļoti veiksmīgi nodrošināja kāds "letterbox" tipa slēpnis ar precīziem norādījumiem, pirms kuras ēkas griezt pa kreisi un kurā bastionā kāpt augšā. Mazliet gan pačakarējāmies ap pašas kastes atrašanu, bet arī tas izgāja veiksmīgi.


Turpinājām pastaigu - meklējām slēpņus, kaut ko uzēdām, apskatījām Kopenhāgenas kanālus (vispār jāatzīst, ka šī pilsēta ir riktīgs mikslis starp Amsterdamu un Stokholmu), un visai drīz jau sāka satumst. Kā nekā Kopenhāgena ir tikai minimāli uz Dienvidiem, salīdzinoši ar Rīgu, līdz ar to novembrī dienas jau ir gaužām īsas. Kā jau ne pārmērīgi piesardzīgi cilvēki, jau pa tumsiņu devāmies uz Kopenhāgenas mūsdienās slavenāko apvidu - Kristiānijas "brīvo pilsētu", kurā mājo viss pilsētas neformāļu, frīku un narkotiku tirgotāju zieds. It visur Kristiānijā jūtams tipisks "zāles" aromāts, uz katra stūra informācija, ka fotografēt tur ir aizliegts, un cilvēki itin dīvaini. Mazliet neomulīgi brīžiem bija, bet nekas ļauns ar mums nenotika. Gluži steigties uz mūsu naktsmītnes vietu gan arī vajadzības nebija, tāpēc mēs paklīdām pa pilsētu itin ilgi, tikai nelāgi bija, ka uz vakaru sāka līņāt, un tas galīgi neradīja vēlmi ilgāk uzkavēties pilsētā. Tomēr, kā lai arī nebūtu, šajā dienā mēs nostaigājām ar kājām 35 kilometrus, kas, manuprāt, ir itin cienījama dienas distance. Cenas, protams, padārgas, bet mēs jau arī nebijām devušies uz Kopenhāgenu iepirkties. Atpakaļ uz naktsmītnes vietu gan ar kājām iet nevēlējāmies, bet izmantojām vilciena pakalpojumus - tas jau būtu pilnīgs vājprāts, vēl vienu reizi kātot tos desmit kilometrus.


Visu savu sāpi ar neveiksmīgo naktsmāju jau izteicu teksta ievaddaļā, līdz ar to varu uzreiz no sestdienas vakara pāriet pie svētdienas rīta. Pa nakti bija vētra, un pilnībā tā nebija norimusi arī tad, kad devos rīta skrējienā pa piekrasti. Salīdzinoši ar 2014.gadu, šogad es procentuāli (un arī absolūtajos skaitļos) daudz mazāk skrējienu veicu ārpus Rīgas, līdz ar to Kopenhāgenā man gluži vienkārši kā statistiķim nebija variantu - vajadzēja skriet. Kas par to, ka ārā tumšs un vējains, ja jau paredzēts skriet - tad ir jāskrien. Veiksmīgi bija tas, ka (to, protams, īpaši izpētījis iepriekš nebiju) gandrīz gar pašu jūras krastu mūsu naktsmāju apvidū stiepās itin garš posms gājēju pastaigu takas, kas atviegloja lēmumu pieņemšanu par to "kur skriet tālāk". Izcili komfortabla skriešana pamatīgās vējošanās apstākļos varbūt gluži nebija, bet kopumā skrējās itin labi. Novēroju milzīgu daudzumu dažādu ūdens putnu, kuri jūrā pie paša krasta nakšņoja, dažus cilvēkus, kas agrā rīta stundā gāja staidzināt suņus, un tas pa lielam arī viss. Tā kā viens noskrietais līkums sanāca mazliet par īsu, devos pa to pašu maršrutu vēlreiz, bet kaut ko mazliet pārrēķinājos ar distanci, līdz ar to sanāca kādi 10 procenti virs manas ieplānotās piecpadsmit kilometru normas, kas mani pašu satrauca galvenokārt tādēļ, ka Marinai vajadzētu būt jau augšā un viņa varētu satraukties par to, kāpēc manis tik ilgi nav. Šo faktoru mēģināju izmantot kā argumentu, lai atturētu sevi no peldes jūrā, bet - neveiksmīgi. Nācās vien peldēties. Tomēr esmu statistiķis: plus viena pelde novembrī, plus viena peldēšanās valsts, plus viena pelde pa pliko. Kā lai atturās, ja šādos plusos var iedzīvoties?


Marina patiešām bija jau piecēlusies, ieēdām šo to iepriekšējā vakarā veikalā sagādāto brokastīs, un devāmies atkal kustībā. Izlikšos, ka tas bija tā jau sākotnēji domāts, ka paņēmām 24 stundu biļeti vilcienam. Vēlreiz visu dienu vazāties pa pilsētas centru noteikti negribējās, tāpēc braucām uz orientēšanās poligonu Kopenhāgenas priekšpilsētā Lyngby. Par šo tēmu biju jau savlaicīgi painteresējies - orientēšanās sports dāņiem ir tuvs, un bijām izdrukājuši kartes vienam maršrutam Lyngby poligonā. Mazliet gan mulsināja, ka posmā starp pirmajiem diviem punktiem bija jāšķērso šoseja, bet var jau saprast - kādas iespējas konkrētais apvidus spēj nodrošināt, tādas arī nodrošina. Un vispār jau poligons bija ļoti labs - visi stabiņi lieliskā stāvoklī un vēl ar "krokodiliem", kurus iespiest savā kontrollapiņā. Zinot to, ka orientēšanās poligonos Latvijā visbiežāk vismaz pārītis stabiņu ir nolauzti (lai gan nav skaidrs, kam tas varētu būt vajadzīgs), par pastāvīgiem "krokodiliem" pat sapņot nevarētu - tos naskie sēņotāji un citādi aktīvisti "nolasītu" dažu nedēļu laikā. Bet te - principā pilsētas teritorijā, parkveida mežā, kurā sastopami arī itin daudzi vienkārši garāmgājēji - viss uz vietas, viss labākajā kārtībā. Mums gan mazliet sanāca bažas, ka neveiksmīgi izvēlējāmies apmeklējuma laiku, jo mūsu maršruts daļēji pārklājās ar MTB riteņbraucēju sacensībām, bet par laimi mums tās jau bija noslēgušās, un atlicis bija tik vien kā daudzviet izdangātas takas un vēl nenovākti trasi iezīmējošie karodziņi (vienu tādu piesavinājāmies un aizvedām mājās). Vispār jāsaka - pēc pilsētas drūzmas reti kas var būt labāks kā normāli doties pastaigāt pa mežu. Atradām arī vienu multi slēpni, kura meklēšanas procesā mūs bija novērojis kāds vietējs vīrs ar suni, kurš pavēstīja, ka viņš te zinot gan visus slēpņus, gan arī orientēšanās punktus, jo nodarbojas ar abām aktivitātēm, bet tomēr drusku pārsteigts viņš šķita, uzzinājis, ka mēs kā tūristi primāri tur bijām orientēšanās poligona dēļ un nemaz neplānojām meklēt visu apkārnes "plastmasu".


Labi izdzīvojušies pa svaigu gaisu, braucām atkal uz pilsētu - pavandīties pa to Kopenhāgenas daļu, kur vēl iepriekš nebijām viesojušies. Šķiet, nekādus unikālus jaunus iespaidus neguvām, tāpēc neko tādu sevišķu arī nestāstīšu. Saistošāka sanāca atkal vakara daļa. Tā kā nevienu jaunu kriminālu apvidu Kopenhāgenā vēl nebijām noskaidrojuši, kas varētu pārsist Kristiāniju, apmeklējām to pašu zonu, kur es biju no rīta skrējis. Taču šoreiz - vakarā (tumsa nebija nekas jauns, bet vakara tumsa gan). Par pastaigu taku neko jaunu secināt nevarējām (ja neskaita ilgstošu muļķošanos pie web kameras, kamēr Edijs Rīgā uzņēma foto ar mūsu klātbūtni pie tās), toties mazliet sanāca noiet nost no takas, meklējot slēpņus, un mēs nonācām kādā īpašā pussalā. Gājām mierīgi pa taciņu, novērojām - kaut kā baigi daudz (atvainojiet!) sūdu. Nez, kurš tos atstājis? Kā izrādījās - desmit metru rādiusā no slēpņa vietas uz naktsguļu bija iekārtojies bariņš aitu - kādi divdesmit lopi (nē - droši vien drusku vairāk, jo 20 aitas varu saskaitīt vienā no bildēm). Nevarētu gan teikt, ka aitas sevišķi satraucās par mūsu klātbūtni. Tās, kuras gulēja, turpināja gulēt, tās, kuras stāvēja, turpināja stāvēt, nekādas kustības, nekādu pārmaiņu. Nezinu, vai aitām mūsu vizīte bija interesanta, bet mums to sastapšana - noteikti. Rezultātā aitu ielenkumā atrastais slēpnis varētu kļūt par no šogad apmeklētajiem man vislabāk atmiņā palikušajiem.


Tikpat negaidīti kā aitas tajā pat teritorijā atradām arī vienu orientēšanās poligona punktu - skaidrs, ka šoreiz mums darīšana bija ar pilnīgi citu poligonu nekā dienas pirmajā daļā, bet tikai guvām papildu apstiprinājumu tam, ka dāņiem orientēšanās ļoti iet pie sirds. Tiesa, bez kartes meklēt citus šī poligona punktus kaut kā negribējām (lai gan, ja nekļūdos, otru šīs sērijas punktu mēs tomēr sastapām). Un tad gan jau bija laiks "mājup" un gultā.

Un tad jau bija klāt mūsu mazā ceļojuma pēdējā diena, kas atbilstoši kalendāram turklāt bija pirmdiena. Tā kā lidmašīna mums bija gaidāma vien vēlā pēcpusdienā, bija vēl iespēja apskatīt kaut ko jaunu. Tā kā mums pašiem šķita, ka Kopenhāgenu bijām iepazinuši pietiekami labi, izmantojām Dānijas galvaspilsētas ģeogrāfiskās īpatnības un divdesmit minūtēs ar vilcienu aizbraucām uz Zviedriju. Malme savulaik arī esot piederējusi dāņiem, bet nu jau ir pāris simti gadu pagājuši, kopš zviedri šo pilsētu atkaroja, un mūsdienās tā ir trešā lielākā pilsēta Zviedrijā. Mūs tā uzņēma ar lieliem plakātiem "Laipni lūgti, bēgļi". Mēs gan nemaz nebijām plānojuši lūgt politisko patvērumu Zviedrijas karalistē, līdz ar to laipno lūgšanu neizmantojām. Bet nu tiesa, kas tiesa, dažādu bēgļiem līdzīgu personāžu Malmē ir nesalīdzināmi vairāk kā Kopenhāgenā, un patiešām var just, ka cilvēki no draņķīgajām zemēm Zviedriju bieži izvēlas par savu īsto galamērķi.


Ja tu man jautātu, kāda Malme ir pilsēta, es atbildētu - pilsēta kā pilsēta. Mājas, sienas, kaut kādi parki, dīķi ar pīlēm un pīļveidīgajiem, pieminekļi, ir arī cietoksnis, kurā ir muzejs, kuru mēs neapmeklējām. Toties varējām secināt, ka gan zviedri, gan dāņi, pateicoties saviem cietokšņiem ir salīdzinoši labi gatavi ceturtajam Pasaules karam - tam, kurā karos ar nūjām un akmeņiem, vienīgi cietokšņiem paceļamie tilti ir likvidēti, tā varētu būt problēma. Salīdzinoši ar Dāniju, dabiski, ka te var paēst drusku lētāk, bet citādi - nekā neredzēta un negaidīta. Smukas mājiņas vecpilsētā, bet tas jau pašsaprotami. No jauna uzzināšanas viedokļa droši vien saistošākais bija netālu no cietokšņa vārtiem atrodamais baltais autobuss. Tas bijis liecinieks itin vērienīgam Zviedrijas Sarkanā krusta pasākumam Otrā Pasaules kara beigu daļā - tā sauktajai "balto autobusu" operācijai, kuras ietvaros uz neitrālo Zviedriju no nacistu koncentrācijas nometnēm izveda aptuveni 15'000 ieslodzīto - gan skandināvu, gan citu valstu pilsoņu, tai skaitā 300 Dānijas ebreju. Vispār jau interesanti, kādā veidā Sarkanajam krustam izdevās ar vāciešiem par šo vienoties, bet nu kopumā - iespaidīgs pasākums, un pateicoties tam zviedriem esot izdevies daļēji saglābt savu reputāciju, jo sākotnēji viņu "neitralitātes" politika attiecībā pret nacistisko Vāciju esot bijusi ļoti apšaubāmi neitrāla (protams, te būtu vietā pieminēt, ka ne tikai Zviedrija mainīja savu attieksmi, bet arī dažs labs "nacisma sagrāvējs" un "Berlīnes iekarotājs" ne no 2.p.k. pirmās dienas bija tik ļoti negatīvi pret vāciešiem noskaņots).


Kā jau Zviedrijā pieklājas, Malmē ir atrodams piemineklis kādam no Selmas Lāgerlefas varoņiem - šai reizē Nilsam (Nilam?) Holgersonam (un zosīm). Īsti pat nezinu, ko vēl lai tev pastāsta - vai tevi tiešām interesē tie Malmes slēpņi (ok, pilsētā bija diezgan interesanti sienu zīmējumi, kuriem arī pārītis slēpņu ir veltīti)? Varbūt tad vienkārši pietiks - teikšu, ka sēdāmies atkal vilcienā un braucām pa taisno uz Kopenhāgenas lidostu, kur ieradāmies ļoti savlaicīgi, un tad jau devāmies atkal mājup.


Par spīti varbūt mazliet kritiskajām notīm, ko tu vari saklausīt šajā aprakstā, kopumā brauciens bija diezgan labs. Nē, Kopenhāgena nav kļuvusi par manu sapņu pilsētu, uz kuru noteikti gribētos pārcelties dzīvot (arī Malme man tāda nešķiet), un tomēr - šo to jaunu redzējām, labi izstaigājāmies, papriecājāmies par velo novietnēm pie katras daudzdzīvokļu mājas un mazliet paplašinājām savu redzesloku (kā jau jebkurā ceļojumā). Un tagad man ir sajūta, ka Dānijā esmu bijis "pa īstam", nevis tikai ķeksīša pēc, kā tas bija iepriekš. Vajadzētu vēl kādreiz līdzīgā stilā apmeklēt Īriju.