Netikumīgie
Pirms doties uz Dirty Deal Teatro izrādi "Netikumīgie", pārmērīgi aizrāvies ar noskaidrošanu, kas īsti ir gaidāms šajā izrādē, nebiju. Svarīgākos faktus apskatījies biju un ar to man šķita gana - izrāde apbalvota Spēlmaņu naktī kā labākais darbs pusaudžiem (patiesībā - tā saņēma arī balvu par gada sasniegumu oriģināldramaturģijā, bet to nebiju piefiksējis) un tās nosaukums veltīts bēdīgi slavenajiem "tikumības" grozījumiem izglītības likumā.
Izrādes aktieru ansamblis ir visai netipisks: līdzās "Kvadrifrona" pārstāvim Reinim Boteram tajā piedalās divi jaunās paaudzes dzejnieki: Marija Luīze Meļķe un Raimonds Ķirķis, turklāt Boters izrādē galvenokārt runā trešā, vēl jaunākā, dzejnieka - Kirila Ēča - dzeju. Izrādes "fiška" - šie paši trīs piesauktie dzejnieki iepazinuši kādas skolas astotās klases audzēkņus, proti, to paaudzi, kurai kā pirmajai bija jāsaskaras ar tikumīgo literatūru skolā, un par šo tēmu viņi raksījuši netikumīgus dzejoļus. Kā vēsta pati izrāde (un es ne vienmēr zinu, cik ļoti šādām lietām var vai nevar ticēt), dzejnieki piedalījās skolas stundās, lai varētu veikt savus novērojumus. Jāatzīmē, ka droši vien viņu iederība skolā nebija nemaz tik slikta, jo viņu vecumu starpība (īpaši laikā, kad izrāde tapa, ja jau pirmizrādi tā piedzīvojusi 2019. gadā) ar apskatītajiem astotklasniekiem nebija nekāda lielā (Kirilam Ēcim tagad ir 21, pārējie ir dažus gadus vecāki), līdz ar to no jauniešu skatu punkta viņi domājams nebija kaut kādi penši, kuru nodomi nav skaidri (kā tas būtu, ja Ēča vietā būtu manas paaudzes pārstāvji Kārlis Vērdiņš un Agnese Krivade, kuri izrādes tapšanā ir piedalījušies, sacerot dziesmas skolotāju korim, kurš izrādē piedalās ar ekrānu starpniecību).
Līdzās jautājumam - kas ir un kas nav tikumīgs saturs, izrāde vaicā arī - kas vispār ir dzeja. Atbilstoši Wikipedia, "Dzeja jeb poēzija ir ir daiļliteratūras veids, parasti rakstīta saistītā valodā, un tai raksturīgs dalījums rindās, valodas ritmiskums, subjektīvu pārdzīvojumu paudums, biežs un daudzveidīgs mākslinieciskās izteiksmes līdzekļu un retorisko figūru izmantojums. Dzeja var būt rakstīta gan neatkarīgi, piemēram, kā dzejoļi, gan arī savienojumā ar citiem mākslas izpausmes veidiem, kā poētiskās drāmas, himnas vai lirika. Būtībā dzeja ir vārdu spēle, kurā dzejnieks spēlējas ar vārdiem, lai radītu to." Taču ne jau definīcijā ir atslēga, bet tajā, ko katrs konkrētais cilvēks uztver kā dzeju. Pat abstrahējoties no robežjautājumiem - tādiem kā dzeja, kas rakstīta bez dalījuma rindās, ritma un atskaņām, var sākt ar jautājumu: vai tas, ko raksta ir Kivičs, ir dzeja? Un te, protams, runa nav par atbilstību tikumībai un latviskajai dzīvesziņai. Izrādē izskan dažādas versijas, meklējot atbildi uz šo jautājumu, arī skatītāji tiek tajā iesaistīti, un vērtīgākais, ko dzirdēju no publikas šajā reizē, bija: "Nē, tā nav dzeja, jo tur jau ir tikai par čurāšanu."
Izrādes augstākie punkti manās acīs? Vairāki izskanējušie dzejoļi, jo īpaši - "Taurētājs". Kora dziesmas - spēcīgs saturs un lieliska forma (komponists - Edgars Raginskis). Balansēšana ar "ceturto sienu", aktieriem (dzejniekiem) reizē esot un neesot sev pašiem. Reinis Boters uz Saeimas tribīnes (ieskaitot kultūrcitātu no "Dr Strangelove" ar nepakļāvīgo roku, kura tā vien tiecas izslieties romiešu sveicienā, gan jau kādam Iesalniekam runājot). Ekrāns, kas veidots no A4 "kabatiņām". Klases telpas un krēslu transformācija. Un, protams, tas, ka izrāde necenšas sniegt vienu vienotu atbildi, kādi īsti ir tie ķērpīši, par kuriem tā vēsta.
Beigšu ar citātu no dzejoļa, kura autors ir Kirils Ēcis, un par kuru vismaz man noteikti nav šaubu - tā ir dzeja:
"paņemt šo dzīvi ručkā
lai nosmird sadegušais tosols
lai gaiss pašķir aleju karstajai pierei
kā miesa pašķiras nazim
ja nevar nosisties
nebūs ko atcerēties
ja nebūs ko atcerēties
nebūs ko gaidīt no nākotnes"
Izrādes aktieru ansamblis ir visai netipisks: līdzās "Kvadrifrona" pārstāvim Reinim Boteram tajā piedalās divi jaunās paaudzes dzejnieki: Marija Luīze Meļķe un Raimonds Ķirķis, turklāt Boters izrādē galvenokārt runā trešā, vēl jaunākā, dzejnieka - Kirila Ēča - dzeju. Izrādes "fiška" - šie paši trīs piesauktie dzejnieki iepazinuši kādas skolas astotās klases audzēkņus, proti, to paaudzi, kurai kā pirmajai bija jāsaskaras ar tikumīgo literatūru skolā, un par šo tēmu viņi raksījuši netikumīgus dzejoļus. Kā vēsta pati izrāde (un es ne vienmēr zinu, cik ļoti šādām lietām var vai nevar ticēt), dzejnieki piedalījās skolas stundās, lai varētu veikt savus novērojumus. Jāatzīmē, ka droši vien viņu iederība skolā nebija nemaz tik slikta, jo viņu vecumu starpība (īpaši laikā, kad izrāde tapa, ja jau pirmizrādi tā piedzīvojusi 2019. gadā) ar apskatītajiem astotklasniekiem nebija nekāda lielā (Kirilam Ēcim tagad ir 21, pārējie ir dažus gadus vecāki), līdz ar to no jauniešu skatu punkta viņi domājams nebija kaut kādi penši, kuru nodomi nav skaidri (kā tas būtu, ja Ēča vietā būtu manas paaudzes pārstāvji Kārlis Vērdiņš un Agnese Krivade, kuri izrādes tapšanā ir piedalījušies, sacerot dziesmas skolotāju korim, kurš izrādē piedalās ar ekrānu starpniecību).
Līdzās jautājumam - kas ir un kas nav tikumīgs saturs, izrāde vaicā arī - kas vispār ir dzeja. Atbilstoši Wikipedia, "Dzeja jeb poēzija ir ir daiļliteratūras veids, parasti rakstīta saistītā valodā, un tai raksturīgs dalījums rindās, valodas ritmiskums, subjektīvu pārdzīvojumu paudums, biežs un daudzveidīgs mākslinieciskās izteiksmes līdzekļu un retorisko figūru izmantojums. Dzeja var būt rakstīta gan neatkarīgi, piemēram, kā dzejoļi, gan arī savienojumā ar citiem mākslas izpausmes veidiem, kā poētiskās drāmas, himnas vai lirika. Būtībā dzeja ir vārdu spēle, kurā dzejnieks spēlējas ar vārdiem, lai radītu to." Taču ne jau definīcijā ir atslēga, bet tajā, ko katrs konkrētais cilvēks uztver kā dzeju. Pat abstrahējoties no robežjautājumiem - tādiem kā dzeja, kas rakstīta bez dalījuma rindās, ritma un atskaņām, var sākt ar jautājumu: vai tas, ko raksta ir Kivičs, ir dzeja? Un te, protams, runa nav par atbilstību tikumībai un latviskajai dzīvesziņai. Izrādē izskan dažādas versijas, meklējot atbildi uz šo jautājumu, arī skatītāji tiek tajā iesaistīti, un vērtīgākais, ko dzirdēju no publikas šajā reizē, bija: "Nē, tā nav dzeja, jo tur jau ir tikai par čurāšanu."
Izrādes augstākie punkti manās acīs? Vairāki izskanējušie dzejoļi, jo īpaši - "Taurētājs". Kora dziesmas - spēcīgs saturs un lieliska forma (komponists - Edgars Raginskis). Balansēšana ar "ceturto sienu", aktieriem (dzejniekiem) reizē esot un neesot sev pašiem. Reinis Boters uz Saeimas tribīnes (ieskaitot kultūrcitātu no "Dr Strangelove" ar nepakļāvīgo roku, kura tā vien tiecas izslieties romiešu sveicienā, gan jau kādam Iesalniekam runājot). Ekrāns, kas veidots no A4 "kabatiņām". Klases telpas un krēslu transformācija. Un, protams, tas, ka izrāde necenšas sniegt vienu vienotu atbildi, kādi īsti ir tie ķērpīši, par kuriem tā vēsta.
Beigšu ar citātu no dzejoļa, kura autors ir Kirils Ēcis, un par kuru vismaz man noteikti nav šaubu - tā ir dzeja:
"paņemt šo dzīvi ručkā
lai nosmird sadegušais tosols
lai gaiss pašķir aleju karstajai pierei
kā miesa pašķiras nazim
ja nevar nosisties
nebūs ko atcerēties
ja nebūs ko atcerēties
nebūs ko gaidīt no nākotnes"
2022-02-12
comments powered by Disqus