Mūsu lielās spēles
Latvijas futbolam veltīto grāmatu klāstā jauns ieraksts - ilggadīgā laikraksta "Sports" žurnālista un pārliecinātā kāda Glāzgovas futbola kluba fana Kristiāna Girviča veikums "Mūsu lielās spēles", kas vēsta par nozīmīgākajiem Latvijas futbola izlases sasniegumiem laika posmā kopš neatkarības atjaunošanas. Ja man šī grāmata nebūtu gājusi pie sirds, es noteikti būtu aprakstā kļūdaini Giru nosaucis par Rangers fanu (tādā veidā droši vien izpelnoties labākajām gadījumā lāstu, sliktākajā - tādu likteni, kāds, iespējams piemeklēja apbedīšanas biroja darbinieku, kuram šķita laba doma šārēt soctīklos selfiju ar Djego Maradonas mirstīgajām atliekām), bet nē, grāmata ir laba, un Girvičs fano par Celtic.
Zināms, ka Latvijas futbola vēsture man ir tuva tēma, kurā mēdzu būt ļoti piekasīgs, bet šajā gadījumā situācija ir netipiska - Girvičs savā grāmatā vien pāris reizes piemin manu primāro interešu lauciņu (pirmskara futbolu) un pat par padomju laikiem neraksta pārāk daudz (tai skaitā korekti piemin, ka 1991. gada Forums/Skonto nebija pilnvērtīgi Latvijas čempioni, jo divas labākās komandas vēl piedalījās PSRS čempionātā; tas ir pilnīgi ārpus grāmatas tēmas, bet lieki teikt, ka 1990. gada Valmieras Gaujas LPSR titula reālā vērtība bija vēl par kārtu zemāka, jo togad bija arī Baltijas čempis). Par neatkarības laika futbolu es tik piekasīgs neesmu, jo neesmu tik cītīgi studējis visus iespējamos materiālus un bieži pat par spēlēm, kurās esmu pats bijis klāt, zināšu pastāstīt mazāk kā par mačiem, kas risinājušies pirms Otrā pasaules kara. Nē, tomēr vienu iebildumu man izteikt ir nepieciešams: kas tā Girvičam par modi, Pasaules kausu saukt par Pasaules čempionātu? Pasaules čempionāts futbolā, atbilstoši Wikipedia, bija sacensība starp Anglijas un Skotijas labākajām komandām 19. gadsimta beigās, 20. sākumā, kamēr kopš 1930. gada notiekošais turnīrs, kurā noskaidro pasaules labāko futbola izlasi, ir Pasaules kauss, un tas nav apstrīdami.
Daļa šīs grāmatas noteikti pārklājas ar citām Latvijas futbolam veltītajām grāmatām - gan Miķeļa Rubeņa darbiem, gan Aiņa Ulmaņa "Patiesībā bija tā", taču ir gana specifiskā tieši šai grāmatai. Pirmkārt, Gira no Rubeņa un Ulmaņa atšķiras ar to, ka viņš ir futbola fans. Rubenis ir caur un caurēm futbola cilvēks visā mūža garumā, kamēr Ulmanis (līdzīgi kā es) ir cilvēks no malas, līdz ar to Girviča grāmatas pluss ir aizrautībā ar to, kā viņš apraksta Latvijas izlases spēles, līdz ar to, lasot šo grāmatu, es jutu ne tikai to, ka lielāko daļu spēļu viņš patiešām ir pats skatījies klātienē, bet ka viņš tās ir arī izdzīvojis, ne tikai neitrāli vērtējis. Vienlaikus spēļu apraksti ir gana objektīvi un nepāriet radikālā fanu līmenī, kur galvenais ir raksturot tiesneša seksuālo orientāciju.
Uzsvars grāmatā ir uz piecpadsmit autoraprāt rezultāta ziņā nozīmīgākājiem Latvijas futbola izlases sasniegumiem šajos teju 30 gados (lieki teikt, ka daži pēdējie gadi te īsti nevar tikt labā ziņā pieminēti, jo izkarots neizšķirts Fēru salās laikam jau nav tas spožākais panākums, ko izlase var gūt), sākot ar neizšķirtu pret Eiropas čempioniem dāņiem 1992. gadā un līdz tāpat neizšķirtam vēl ar Paharu pie stūres Čehijā, kuras rindās spēlēja Peters Čehs, Rosickis un citi nesena laika Eiropas futbola spīdekļi. Līdzās šīm atslēgas spēlēm aprakstītas faktiski visas (puslīdz ievērības cienīgās) izlases aizvadītās spēles, īsāk vai garāk pieminēti daudzi izlases spēlētāji, kaut kas mazliet parādās arī par Virslīgu, bet primāri, protams, centrā ir Latvijas izlase.
Kas nu ir jāatzīst, par spēli 2003. gada 19. novembrī Stambulā Girvičs nekādi nevarēja cerēt izteikties poētiskāk nekā to 2020. gada vasarā izdarīja Valters Sīlis un radošā komanda teātra izrādē "Uzvara ir mirklis", līdzās skatuves poētikai grāmatas teksts šķiet sauss un bez jūtām. Vēl grāmata noteikti jāuzslavē par bagātīgu foto materiālu. Sausas statistikas te praktiski nav (un tas jau tikai loģiski, tāda mūsdienās jāmeklē Internetā), bet arī ar sniegto informāciju ir gana, lai atcerētos aizgājušo dienu zvaigznes - gan Latvijas, gan tādas, kas spēlēja pret Latviju. Īsumā - noderīgs papildinājums Latvijas futbola fana grāmatu plauktā.
Zināms, ka Latvijas futbola vēsture man ir tuva tēma, kurā mēdzu būt ļoti piekasīgs, bet šajā gadījumā situācija ir netipiska - Girvičs savā grāmatā vien pāris reizes piemin manu primāro interešu lauciņu (pirmskara futbolu) un pat par padomju laikiem neraksta pārāk daudz (tai skaitā korekti piemin, ka 1991. gada Forums/Skonto nebija pilnvērtīgi Latvijas čempioni, jo divas labākās komandas vēl piedalījās PSRS čempionātā; tas ir pilnīgi ārpus grāmatas tēmas, bet lieki teikt, ka 1990. gada Valmieras Gaujas LPSR titula reālā vērtība bija vēl par kārtu zemāka, jo togad bija arī Baltijas čempis). Par neatkarības laika futbolu es tik piekasīgs neesmu, jo neesmu tik cītīgi studējis visus iespējamos materiālus un bieži pat par spēlēm, kurās esmu pats bijis klāt, zināšu pastāstīt mazāk kā par mačiem, kas risinājušies pirms Otrā pasaules kara. Nē, tomēr vienu iebildumu man izteikt ir nepieciešams: kas tā Girvičam par modi, Pasaules kausu saukt par Pasaules čempionātu? Pasaules čempionāts futbolā, atbilstoši Wikipedia, bija sacensība starp Anglijas un Skotijas labākajām komandām 19. gadsimta beigās, 20. sākumā, kamēr kopš 1930. gada notiekošais turnīrs, kurā noskaidro pasaules labāko futbola izlasi, ir Pasaules kauss, un tas nav apstrīdami.
Daļa šīs grāmatas noteikti pārklājas ar citām Latvijas futbolam veltītajām grāmatām - gan Miķeļa Rubeņa darbiem, gan Aiņa Ulmaņa "Patiesībā bija tā", taču ir gana specifiskā tieši šai grāmatai. Pirmkārt, Gira no Rubeņa un Ulmaņa atšķiras ar to, ka viņš ir futbola fans. Rubenis ir caur un caurēm futbola cilvēks visā mūža garumā, kamēr Ulmanis (līdzīgi kā es) ir cilvēks no malas, līdz ar to Girviča grāmatas pluss ir aizrautībā ar to, kā viņš apraksta Latvijas izlases spēles, līdz ar to, lasot šo grāmatu, es jutu ne tikai to, ka lielāko daļu spēļu viņš patiešām ir pats skatījies klātienē, bet ka viņš tās ir arī izdzīvojis, ne tikai neitrāli vērtējis. Vienlaikus spēļu apraksti ir gana objektīvi un nepāriet radikālā fanu līmenī, kur galvenais ir raksturot tiesneša seksuālo orientāciju.
Uzsvars grāmatā ir uz piecpadsmit autoraprāt rezultāta ziņā nozīmīgākājiem Latvijas futbola izlases sasniegumiem šajos teju 30 gados (lieki teikt, ka daži pēdējie gadi te īsti nevar tikt labā ziņā pieminēti, jo izkarots neizšķirts Fēru salās laikam jau nav tas spožākais panākums, ko izlase var gūt), sākot ar neizšķirtu pret Eiropas čempioniem dāņiem 1992. gadā un līdz tāpat neizšķirtam vēl ar Paharu pie stūres Čehijā, kuras rindās spēlēja Peters Čehs, Rosickis un citi nesena laika Eiropas futbola spīdekļi. Līdzās šīm atslēgas spēlēm aprakstītas faktiski visas (puslīdz ievērības cienīgās) izlases aizvadītās spēles, īsāk vai garāk pieminēti daudzi izlases spēlētāji, kaut kas mazliet parādās arī par Virslīgu, bet primāri, protams, centrā ir Latvijas izlase.
Kas nu ir jāatzīst, par spēli 2003. gada 19. novembrī Stambulā Girvičs nekādi nevarēja cerēt izteikties poētiskāk nekā to 2020. gada vasarā izdarīja Valters Sīlis un radošā komanda teātra izrādē "Uzvara ir mirklis", līdzās skatuves poētikai grāmatas teksts šķiet sauss un bez jūtām. Vēl grāmata noteikti jāuzslavē par bagātīgu foto materiālu. Sausas statistikas te praktiski nav (un tas jau tikai loģiski, tāda mūsdienās jāmeklē Internetā), bet arī ar sniegto informāciju ir gana, lai atcerētos aizgājušo dienu zvaigznes - gan Latvijas, gan tādas, kas spēlēja pret Latviju. Īsumā - noderīgs papildinājums Latvijas futbola fana grāmatu plauktā.
2020-12-25
comments powered by Disqus