Lakstīgalu māja
Agata Kristi dīvainā kārtā ir gaužām populārā teātros. Viņas "Peļu slazds" Londonas Vestendā tiek bez pārtraukumiem izrādīts jau kopš 1952.gada un ir piedzīvojis vairāk kā 25'000 izrāžu. Lai arī ne Vestendas variantā, bet tepat Dailes teātrī aptuveni 1995.gadā esmu "Peļu slazdu" skatījies, bet visai prognozējamā kārtā nekā daudz man no tās reizes atmiņā palicis nav. Taču šoreiz, protams, gājām uz "Lakstīgalu māju" JRT, nevis uz 1995.gada "Peļu slazdu".
Sandra Kalniņa uz skatuves visā izrādes garumā ir viena, taču tas viņai netraucē izspēlēt kriminālstāstu ar vairāku varoņu piedalīšanos. Režisore Kristīne Krūze (labāk zināma kā Alvja Hermaņa kundze, kurai šī ir debija teātra režijas lauciņā) Agatas Kristijas īso stāstu ir izvēlējusies atainot izteiktā "pinup" stilā, pasniedzot varoni kā "neveiklā situācijā nokļuvušu mājsaimnieci" ar pamatīgu seksuālo piesitienu. Pinup stilā ir ne tikai tērpta pati Sandra Kļaviņa, bet arī skatuves noformējums faktiski sastāv tikai no šāda stila plakātiem, kur atrodas vieta tikai dažiem reāliem priekšmetiem: rakstāmgaldam ar krēslu, mazam galdiņam ar karafi un telefonam. Nekā lieka, nekā nevajadzīga, jo reizēm arī fona attēli noderēs, ilustrējot situācijas. Aleksa Mārtina, kas ir stāsta galvenā varone, tiek attēlota kā panaiva būtne, kur apprecējusies ar cilvēku, kuru viņa nemaz nepazīst, bet sākotnēji viņu tas arī nemaz nesatrauc, jo Džeralds Mārtins ir turīgs, izskatīgs un šķiet esam godavīrs. Tik vien kā jautājums - vai viņam var uzticēties?
Būtu pārspīlēti teikt, ka Kristijas detektīvstāsts būtu smalks, niansēts un eleganti samudžināts. Drīzāk otrādi - loģikas caurumi te brīžam ir tik lieli (sāpīgākais manās acīs noteikti ir tas, ka mēneša laikā avīzes atvilktnē nenoput, ja vien tā atvilktne neatrodas galdnieka darbnīcā), ka kaķis cauri izlīstu, un arī intriga nav tā spēcīgākā. Kas varbūt savā ziņā ir pat labi, jo vairāk vari uzmanību veltīt tam, kā Kļaviņa spēlē un mazāk - tam, ko viņa stāsta. Un spēlē viņa teicami, pārejot no viena tēla otrā, bet vienlaikus visu laiku saglabājot to pinup estētikas koķetēriju, kas raksturo šo izrādi.
Cik daudz no šīs izrādes ar mani paliks pēc mēneša, diviem, gada? Vai 20 gadus vēlāk es par to atcerēšos tikpat maz kā šodien par "Peļu slazdu"? Domājams - tieši tā. Interesanta realizācija, oriģināls piegājiens, lieliska aktierspēle, bet gaužām aizmirstams saturs.
Sandra Kalniņa uz skatuves visā izrādes garumā ir viena, taču tas viņai netraucē izspēlēt kriminālstāstu ar vairāku varoņu piedalīšanos. Režisore Kristīne Krūze (labāk zināma kā Alvja Hermaņa kundze, kurai šī ir debija teātra režijas lauciņā) Agatas Kristijas īso stāstu ir izvēlējusies atainot izteiktā "pinup" stilā, pasniedzot varoni kā "neveiklā situācijā nokļuvušu mājsaimnieci" ar pamatīgu seksuālo piesitienu. Pinup stilā ir ne tikai tērpta pati Sandra Kļaviņa, bet arī skatuves noformējums faktiski sastāv tikai no šāda stila plakātiem, kur atrodas vieta tikai dažiem reāliem priekšmetiem: rakstāmgaldam ar krēslu, mazam galdiņam ar karafi un telefonam. Nekā lieka, nekā nevajadzīga, jo reizēm arī fona attēli noderēs, ilustrējot situācijas. Aleksa Mārtina, kas ir stāsta galvenā varone, tiek attēlota kā panaiva būtne, kur apprecējusies ar cilvēku, kuru viņa nemaz nepazīst, bet sākotnēji viņu tas arī nemaz nesatrauc, jo Džeralds Mārtins ir turīgs, izskatīgs un šķiet esam godavīrs. Tik vien kā jautājums - vai viņam var uzticēties?
Būtu pārspīlēti teikt, ka Kristijas detektīvstāsts būtu smalks, niansēts un eleganti samudžināts. Drīzāk otrādi - loģikas caurumi te brīžam ir tik lieli (sāpīgākais manās acīs noteikti ir tas, ka mēneša laikā avīzes atvilktnē nenoput, ja vien tā atvilktne neatrodas galdnieka darbnīcā), ka kaķis cauri izlīstu, un arī intriga nav tā spēcīgākā. Kas varbūt savā ziņā ir pat labi, jo vairāk vari uzmanību veltīt tam, kā Kļaviņa spēlē un mazāk - tam, ko viņa stāsta. Un spēlē viņa teicami, pārejot no viena tēla otrā, bet vienlaikus visu laiku saglabājot to pinup estētikas koķetēriju, kas raksturo šo izrādi.
Cik daudz no šīs izrādes ar mani paliks pēc mēneša, diviem, gada? Vai 20 gadus vēlāk es par to atcerēšos tikpat maz kā šodien par "Peļu slazdu"? Domājams - tieši tā. Interesanta realizācija, oriģināls piegājiens, lieliska aktierspēle, bet gaužām aizmirstams saturs.
2016-12-27
comments powered by Disqus