Kazhes pierakstu burtnīca

Līdzīgi kā pērn, arī šogad mēs daudz apmeklējām teātrus, šoreiz skatītas jau veselas 25 izrādes, tai skaitā viena ārpus Latvijas. Un atkal jau gada beigās centāmies sarindot tās atbilstoši gūtajām emocijām. Vērtējums noteikti nav pēc skalas "cik konkrētā izrāde ir vērtīga", jo vieglam saturam šādos apstākļos nebūtu cerību pret drāmām, tam nav īpašas saistības ar to, vai kritika konkrētajai izrādei ir bijusi labvēlīga un tas pat īsti neatspoguļo tos vērtējumus, ko izrādēm devu pēc to noskatīšanās. Drīzāk to var saukt par nospiedumu smiltīs - cik daudz emociju no šīs izrādes man aizies līdzi uz nākamo gadu, cik daudz es par to atcerēšos pēc trīs vai pieciem gadiem. Tiesa, te runa tikai par pozitīvajām emocijām - tas, ka kādu izrādi es ilgi atcerētos kā pilnīgu kaku, nedarītu tās "nospiedumu" lielāku.


Sākšu sarakstu ar izrādēm, kas patika mazāk, līdz sasniegšu sezonas lielākās sajūsmas izraisītājas. Visubeidzot, nobeigumā saraksts ar vietām, ko izrādēm piešķīru es un Marina.

25. Unterwerfung - Deutsches Theater Berlīnē
Pirmais mēģinājums skatīties teātri ārpus Latvijas izvērtās par katastrofu. Mišela Velbeka provokatīvā "Pakļaušanās" iestudēta neoliberāli gļēvā manierē, cenšoties nevienu neaizvainot un apmaldoties tekstā un stāstījumā, neradot iespaidu, ka režisora tai vispār nav bijis. Patiesībā ir jāmāk no tik spēcīga teksta radīt kaut ko tik glumu un bezformīgu.
⇛

24. Zudusī Antarktīda - DDT
Izrāde, kas atgādina mācību stundu skolā - enerģētiskais lādiņš vismaz nav neko diži lielāks. Izrādes lielākā vērtība ir zīmējumi, kas tiek projicēti, ilustrējot tās saturu. Izrādes ekoloģiskais saturs, protams, ir vērtīgs un nozīmīgs, bet izklaides faktors gaužām zems un kopējais iespaids gaužām blāvs.
⇛

23. Vecās dāmas vizīte - Liepājas teātris
Direnmats man savulaik bija teju vai iecienītākais dramaturgs, bet bija bažas, ka tīrā komēdija Latvijas teātrī varētu būt ar pliekanuma piegaršu, kopumā šīs aizdomas attaisnojās. Liepāja gan ir lieliski piemērota kā darbības vide izrādes saturam, taču nevienā brīdī izrāde nespēj kļūt par kaut ko vairāk kā vienkāršu izklaides materiālu. Ok, garlaicīgi nebija un šī izrāde atšķirībā no iepriekšējām divām šajā sarakstā jau ietilpst kategorijā "skatāma", bet tikai tās dēļ noteikti nav vērts braukt uz Liepāju.
⇛

22. Ezeriņš - Nacionālais teātris
Tā runā, ka "Ezeriņš" esot viena no pēdējo gadu izcilākajām izrādēm Latvijas teātros, Elmāra Seņkova spožā režisora talanta apliecinājums. Diemžēl mani šie "kapeņu stāstiņi" atstāja itin aukstu - aptuveni tik aukstu, kādi ir tās mirušie varoņi. Izrādei, protams, ir savs spēcīgs vizuālais stils un atbilstošs muzikāls noformējums, bet būtu pārspīlēti teikt, ka Seņkovs ir centies izpētīt Ezeriņa dziļākos ūdeņus.
⇛

21. Nāves deja - Valmieras Drāmas teātris
Strindberga lugas iestudējumu skatījāmies viesizrādē "Zirgu pastā", galvenais varonis - ļoti spilgts tēls, pati izrāde gan nav tik spēcīga kā tās nosaukums. Situācijas gana reālistiskas un saprotamas, bet, šķiet, biju gaidījis no šī iestudējuma kaut kādu lielāku fatāluma vērienu.
⇛

20. Vilki un avis - Liepājas teātris
Vizuāli ļoti spēcīgs risinājums, kā tas Liepājai vispār raksturīgi - scenogrāfija ir izrādes stiprākā puse, lai arī man īsti nebija skaidrs - kāpēc tieši tā. Kā atsevišķas ainas - spēcīgs darbs, bet rezonanse ar mani personīgi - tuvu nullei. Tas, ka to skatījāmies gada sākumā un iespaidi paplenējuši, nav attaisnojums.
⇛

19. Vēstule cilvēkam - Opera
Ļoti īpatnējs gadījums - Barišņikova monoizrāde operā par baletdejotāju Ņižinski ir īpašs notikums, kādus bieži Latvijā neredzēt. Tu saproti, kāpēc izrāde ir tieši tāda, tu saproti, ko režisors ir centies ar to pateikt un viss pēc idejas ir izdevies, bet manai gaumei tā ir pārāk augsta māksla. Tiesa, neko citu arī nebiju gaidījis, līdz ar to nav pat vilšanās.
⇛

18. Jelgava 94 - Jelgavas Jaunais teātris
Patiesībā - izrāde, kurai īsti pat nav, par ko piesieties, diezgan autentisks Joņeva grāmatas iestudējums. Līdz ar to var droši teikt, ka jau sākot ar numuru 18 šajā sarakstā drīzāk būs izrādes, par kurām man būs sakāmi labi vārdi. Pagāja kāds laiks, kamēr es pieņēmu veidu, kā tika attēlots galvenais varonis, bet tālākais viss bija konsekventi. Skaidrs, ka šis ir amatierteātris un aktierspēles virsotnes te meklēt velti, bet konkrēto materiālu droši vien citādi nemaz nedrīkst iestudēt.
⇛

17. Lakstīgalu māja - JRT
Pēdējā skatītā izrāde šogad, Sandras Kļaviņas aktierspēles paraugdemonstrējums. Kvalitatīvs kičs, izrāde kā konfekte, taču ir sajūta, ka pēc tās izkušanas uz mēles itin drīz citas garšas šo būs apslāpējušas. Sajūtas neviennozīmīgas - man izrāde patika, bet kaut kā šķiet, ka pēc dažiem mēnešiem es to jau vērtētu zemāk kā "Jelgavu" un "Vēstuli cilvēkam". Varbūt gan arī nē, to grūti pateikt.
⇛

16. Rīga. Urbānie mīti - JRT
Atkal jau Joņevs, šoreiz gan īpaši teātrim gatavots teksts. Saturiski nekā īpaši vairāk par spoku stāstiņiem tur nav, bet ļoti jauki iepakoti un asprātīgi atainoti. Lielisks te ir Ivars Krasts, atklājot savu komisko potenciālu. Precīzāks nosaukums gan būtu "Rīgas spoku stāsti", jo mīti liek gaidīt kaut ko sarežģītāku. Atsevišķi mīti gan visai reālistiski. Vecmīlgrāvja minerālūdeni vēl neesmu iedzēris.
⇛

15. Latviešu mīlestība - JRT
Skatīta otro reizi, līdz ar to - bez pirmatklājēja prieka. Pirmajā reizē emocijas noteikti bija augstākas par šo 15.vietu, bet, domājams, gan aktieri to ir "atspēlējušies", gan arī man pašam atkārtotas skatīšanas reizē nevarēja būt tik spilgti iespaidi. Izrāde, protams, joprojām ļoti laba, ne velti tā tik daudzus gadus tiek spēlēta.
⇛

14. Oņegins. Komentāri - JRT
Negaidīti izglītojoša izrāde par Puškina laika tikumiem, kur "Jevgeņija Oņegina" saturs ir tik vien kā fona materiāls izglītojošajam vēstījumam. Patiesībā biju pārsteigts par Daudziņu kā dzīvniecisko Puškinu. Znotiņš kā laiskais dendijs Oņegins - brīnišķīgs!
⇛

13. Rudens sonāte - JRT
Kā jau piedienas Bergmanim, ļoti skumjš stāsts par māti un meitu bez mīlestības, bet bez skaidras vainas novelšanas uz vienu vai otru pusi. No šī gada izrādēm droši vien tuvākā šai ir "Nāves deja", bet "Rudens sonāte" gūst virsroku ar savu skandināviski baltpelēko atturīgo vidi, kurā uzliesmo nebūt ne skandināviski atturīgas emocijas. Un, protams, Baibu Broku.
⇛

12. Kontrabass - JRT
Lai arī esmu Patrika Zīskinda cienītājs, baidījos uz šo izrādi iet - kaut kā nespēju noticēt Gatim Gāgam kā monoizrādes aktierim. Izrādījās - velti. Līdzi paņēmu citātus par kontrabasu, atmiņas par žurciņu un Gāgas vakariņu aromātu. Izrādījās, ka šī ir konkrētajam aktierim izcili piemērota loma.
⇛

11. Ziedonis un Visums - JRT
Viena no tām izrādēm, ko sen jau biju gribējis redzēt. Motocikls kā pendele, dažādie ziedoņi, starp kuriem pazūt pats Ziedonis, atkārtotie "ku - kai - nīt!", centrālāzijas motīvi un, protams, kakājošais ēzelis uz skatuves.
⇛

10. Antigone - Nacionālais teātris
Traģēdija ar atkailinātu skeletu, kur Maija Doveika un Gundars Grasbergs izspēlē stāstu par to, ka tev nav rīcības brīvības ne tad, ja tu esi valdnieks, ne tad - ja Antigone. Emocionāli ļoti spēcīga izrāde, kas savij antīko pasauli un modernismu. Turklāt šajā izrādē spēlē atbilstoši V.Nastavševa raksturojumam vidēji apdāvinātais aktieris Artis Drozdovs.
⇛

9. Asins kāzas - Nacionālais teātris
Nastavševa izrāde Nacionālajā teātrī ir citāda, nekā viss, ko no viņa līdz šim biju redzējis. Ne velti skatītāji sēž uz skatuves, bet aktieri ir zālē. Skatuves tēla ziņā neko līdzvērtīgu "Asins kāzām" neesmu redzējis ne šogad, ne citu gadu. Poētika varbūt ne gluži manā gaumē un pats stāsts nācis no melodrāmas pasaules, bet saprotu, kāpēc šī izrāde ir Notikums. Plus vēl Nastavševa dziesmas tajā - par Mēnesi, līgavu un nāvi.
⇛

8. Soņa - JRT
Ja vērtē šo izrādi pēc Isajeva klauna ar tortes noklāto seju, izrāde būtu vērtējama zemāk. Ja atcerās sirsnīgās skumjas par vientuļo, neglīto un ne sevišķi gudro Soņu, dramatisku iedomātās mīlestības stāstu un izrādes absolūti minoro noslēgumu, tā varētu kāpt augstāk, varbūt - pat būtiski augstāk. Vispār jau tās vietas ir pilnīgi nosacīta padarīšana. Jebkurā gadījumā "Соня, Соня, Соня любит только Петю. Петя, Петя, Петя лучше всех на свете".
⇛

7. Četri monologi un divi stāsti - bez teātra
Turpinājums pērn skatītajiem "Trīs stāstiem". Jaunie aktieri turpina ekskursiju Andrusa Kivirehka dīvaini kroplajā pasaulē, kur drošākais veids, kā apieties ar kaitinošu veci, ir viņu ieslēgt koka kastē, bet nauda mēneša sākumā ir jāsadala 30 daļās vai 31, ja tas ir sliktais (garais mēnesis). Atšķirībā no iepriekšējās reizes, izrādē bija arī sava nopietnā stīga, un arī tā apspēlēta eleganti. Jāgaida, vai Piņķis neatradīs vēl ko labu Kivirehka grāmatā.
⇛

6. Dukši - JRT
Izrāde, kas devusi pilnīgi citu nozīmi frāzei aizbraukt pie Eģika uz Garkalni. Smieklīga, bet ne muļķīga. Skumja, bet ne pārspīlētā. Ģirts Krūmiņš un Edgars Samītis ir lieliski kā ļoti atšķirīgi brāļi lauku mājās, kur neviens neko stipri sen nav darījis. Viena no tām izrādēm, kas ir dramatiskas, bet vienlaikus tev nav jākaunās par smiešanos.
⇛

5. Graņonka - Rīgas Krievu teātris
Stāsti par alkoholu, kur komiskais pat sevišķi necenšas slēpt traģisko. Īsi un koncentrēti par galveno, precīzi izspēlētas situācijas bez aizraušanās ar moralizēšanu un vērtēšanu, tik vien kā forma "tāda ir dzīve".
⇛

4. Bille - Nacionālais teātris
Izrāde, kas it kā paredzēta jauniešiem, bet grūti saprast, vai tā patiešām ir. Belševicas grāmatas ir drusku pārāk prasīgas pret lasītāju, lai agrīnos padsmit gados viņš varētu tikt dziļāk par visa šī virsslāni. Plus astoņdesmito-deviņdesmito gadu bērniem kopumā ir daudz vieglāk identificēties ar trīsdesmitajiem gadiem nekā tai jaunatnei, kas nepazīst dzīvi ārpus Eiropas Savienības - citas problēmas un citas drāmas, bet mums - uh, kas par emocijām!
⇛

3. Dāmas - teātris TT
Gada lielākais pārsteigums, kur bez jebkādām priekšzināšanām nonācām mūsdienu antropoloģijas paraugdemonstrējumos ar tipisku Latvijas ģimeni: mamma, meita un vecmāmiņa. Kož līdz kaulam. Izrāde, kas droši vien nav iedomājama normālā teātrī uz normālas skatuves, jo tās saturs prasa pilnīgu skatītāju iegremdēšanos attēlotajā situācijā.
⇛

2. Melnā sperma - Ģertrūdes ielas teātris
Ko lai cilvēki neteiktu par "Asins kāzām", mums 2016. Nastavševa gads ir primāri "Melnās spermas" gads. Prasīgais režisors izspiedis maksimumu no jaunajiem un kopumā vēl itin mazpazīstamajiem aktieriem, atainojot pasauli, kurai gan nav gluži daudz kopīga ar manu ikdienu, bet tas nemaina izrādes iespaidīgumu. Lielisks apliecinājums tam, ka izcilai izrādei nevajag ne slavenus aktierus, ne smalku skatuvi, ne dārgu scenogrāfiju.
⇛

1. Pakļaušanās - JRT
Pilnīgi atšķirīgs gadījums no 2. un 3. vietas - kamēr "Dāmas" un "Melnā sperma" savā ziņā ir režisoru oriģināldarbi - proti, to teksts nav pazīstams teju nevienam skatītāju vidū un līdz ar to skatītājiem diez vai ir priekšstati par to, ko sagaidīt, Hermanis ir ķēries pie viena no mūsdienu populārākajiem autoriem, tomēr viņa tekstu viņš ir atainojis ar savu specifisko kolorītu, perfekti atainojot dīvāna intelektuāļu kultūras nolemtību. Izrāde, kura var radīt siltas sajūtas neokonservatīvajā auditorijā, lai arī tai Velbeks un Hermanis parakstījuši nāves spriedumu. Kategoriski nepiekrītu, ka izrāde ir par stieptu un garu - tā ir tieši tāda, kādai tai jābūt, ko vēl vairāk pastiprina Berlīnē redzētais variants, kādai tai nav jābūt.
⇛