Kazhes pierakstu burtnīca

Kuldīgas freskas mēs skatījāmies ar domu, ka šī mums būs pirmā filma "European Film Challenge" ietvaros, tomēr šī konkrētā lieta nesagāja, jo tās garums izrādījās izaicinājumam nepietiekams. Vienlaikus labi, ka nebiju pietiekami labi iepazinies ar nolikumu, citādi mēs šo filmu nenoskatītos, bet tā bija gana interesanta, lai to skatīties būtu vērts.

Galvenokārt filma pārsteidza ar savu saturu. 1966. gadā LPSR tapusi dokumentāla filma par dzīvi Kuldīgā man raisīja asociācijas, ka tā varētu būt ļoti tendencioza un propagandiska sūda caurausta. Tipiskas "dzīves ainiņas", ko es varētu sagaidīt, būtu:
- 1. maija parāde
- bērnu uzņemšana oktobrēnos
- strādnieki Kuldīgas "Vulkānā" cīnās
- kolhoznieki darbā un atpūtā

Pārsteidzoši, bet filmā nebija ne miņas no šāda satura. Protams, gan jau ar zināmu gribēšanu varētu mēģināt saskatīt tur kādas patriotiski audzinošas ainas, bet tur patiešām būtu jāpacenšas. Realitātē tu tur redzēsi pavisam normālas sadzīviskas situācijas - bērnus, kas spēlējas smilšu kastē, jauniešus peldamies Ventas rumbā, pārīti bučojamies estrādes mūzikas koncerta laikā, sievietes "skaistumkopšanas salonā", kāzas, pensionēšanos, bēres, ugunsgrēku, niknu suni, laika sagrauztas ēkas. Mazliet arī absurda - vīrs bruņinieka kostīmā pilsētas centrā, kas mulsina vietējos iedzīvotājus. Neviena dialoga un bez diktora pacilātās runāšanas. Šajā ziņā - pilnīgi tīra dokumentāla filma. Ok, ir viena ainiņa no "Vulkāna", atainojot kokapstrādi, bet bez jebkādiem komentāriem un pat bez gatavās produkcijas.

Filmas veidotāji bija tolaik gados pavisam jaunie Aivars Freimais (režisors) un Ivars Seleckis (operators), cik var saprast, ar filmas saskaņošanu sevišķi viegli negāja - pat tās nosaukumā esošais vārds "freska" galīgi nav padomisks, bet vienlaikus - nekā buržuāziju slavinoša jau tajā arī nav, un kaut kādā mistiskā kārtā pie skatītājiem šī filma tomēr nonāca. Un man, kā cilvēkam, kam Kuldīga ir viena no mīļākajām vietām Latvijā, to bija patiesi interesanti skatīties.