Kazhes pierakstu burtnīca

Pēc ilgās sēdēšanas ar vīnu un sarunām no rīta piecelties nebija viegli, bet zināms, ka sava deva rakstura man ir, un devos vien skriet. Plāna punkti divi - paķert Golfa punktu, un uzskriet augšā pie Kaskādēm, lai apskatītos - varēs redzēt Araratu vai nevarēs. Šīs abas divas lietas pat izrādījās relatīvi labi apvienojamas, jo punktu man iedeva tādā virzienā, ka noskriet gar Kaskādēm pat bija tīri pa ceļam. Protams, tas nozīmēja, ka atšķirībā no iepriekšējā piegājiena, man visi pakāpieni bija jāveic paša spēkiem, un nebūt neteiktu, ka tas būtu bijis ļoti viegli. Tomēr kaut kā līdz augšai tiku, un varēju secināt, ka Araratu... gandrīz aptuveni varēja mēģināt saskatīt. Proti, ar neapbruņotu aci kaut kādas kontūras bija redzamas, bet fotogrāfijās - totāla nulle. Tiesa, ievērojot to, ka es jau vispār neesmu nekāds baigais bildētājs, nav tā, ka tā būtu tik liela bēda, un ar acīm es vismaz varu teikt, ka Araratu redzējis esmu. Jā, blāvu, jā, galīgi ne tā kā pastkartēs, bet - vismaz redzēju to vairāk nekā Raitis. Atkal noskrēju arī gar Māti Armēniju, pa šķībām ieliņām aizlīkumoju līdz Golfa punktam. Šķiet, ka bija mēģinājums skriet arī pēc otra punkta, bet tur nācās secināt, ka ielas bija pārāk šauras, pārāk mašīnainas un pārāk brīvas no trotuāra, tālab devos vien atpakaļ pilsētā. Kopumā par šo skrējienu gan vairāk atceros, ka tā laikā klausījos Edmunda Patreonā tradicionālo piektdienas uzrunu, kur nozīmīga tēma bija Latvijas Jaunatnes izlases spēle pret Norvēģiju un Dario Šita konflikts ar tās galveno treneri. Tagad, kad top šis apraksts, pagājis pusotrs mēnesis, un Dario pa šo laiku ne vien paspējis debitēt pieaugušo izlasē, bet arī gūt tās sastāvā savus pirmos vārtus. Ko no tā var secināt? Galvenokārt, ka reizēm konfliktēt ir vērts.

Tāpat ir vērts rīta stundās, kas varbūt nav sevišķi agras, modināt Raiti, jo citādi laika pirms futbola spēles nebūs pietiekami daudz, lai paspētu izdarīt visas tās svarīgās lietas, kas bija mūsu plānos. Labi, patiesībā to svarīgo lietu nemaz nebija tik daudz, bet lietas būtību tas nemaina - laiks jāpavada lietderīgi! Pirmais svarīgais plāna punkts - atrast pastu, nopirkt markas. Te vajadzētu piebilst, ka pastkaršu piedāvājums Armēnijā ir stipri šķidrs. Izņemot pastkartes, ko iepirkām grāmatu tirgū, tur gan tās bija smukas - bet psihi dārgas (īpaši - pēc Armēnijas cenām). Toties pasts, ko mēs apmeklējām, bija vienkārši izcils. Grandioza sociālisma laikmeta ēka, kuras pirmajā stāvā kādreiz pasts noteikti bija aizņēmis visas telpas, bet kapitālisma apstākļos tam atlicis vien šaurs stūrītis, toties apkārt tam šobrīd valda absolūts posts - visi tirgotāji ir izlikti ārā, bet viņu pusizdemolētie kioski vēl ir it kā uz vietas, trepes uz otro stāvu ir avārijas stāvoklī, toties - masīvas kolonnas un kaut kādi dīvaini sienas dekori gan ir. Ļoti iespaidīgi, bet, protams, arī stipri bēdīgi. Raitis izmantoja iespēju ieņemt tirgotāja vietu kādā no būdiņām, taču brīdī, kad vēlējāmies doties uz otro stāvu, dežurantes tipa tante mums to aizliedza. Uz jautājumu par ēkas nākotni, viņa Raitim paskaidroja, ka ēka tiks pārbūvēta, bet pirmā stāva zīmīgās konstrukcijas gan palikšot, jo tas ir arhitektūras piemineklis. Varētu teikt - nākamreiz, kad būšu Erevānā, aiziešu pārbaudīt, bet, reāli vērtējot, ļoti šaubos, ka vēl kādreiz šajā pilsētā viesošos.





Turpat netālu no pasta atradās mūsu nākamais plāna punkts - vēsturiskais Kondas kvartāls. Šī ir viena no Erevānas senākajām daļām, un vienlaikus noteikti arī viena no dīvainākajām. Turpat rokas stiepiena attālumā no mūsdienu pilsētas centra atrodama pilsētas daļa, kura tevi aizved vai nu tālu pagātnē vai arī tālu prom no Eiropas. Šauras, līkumotas ieliņas, tik šķības un greizas mājas, ka grūti saprast, kā tās vispār turās kopā, ēkas bieži bez logiem (jo tā bija pieņemts vietās, kur māju iekšpusē notika īpaši netīras lietas), Konda nenoliedzami ir fenomens. Atkal jau - ne tāda vieta, ko man gribētos apmeklēt vairāk kā vienu reizi, bet pabūt Erevānā un neaiziet uz šo dīvaino rajonu, būtu šķitis nepareizi. Atradām tur arī kaut ko līdzīgu kafejnīcai - vietā, kur tas nobružājums jau gandrīz sāktu šķist stilīgs, tomēr - joprojām tikai gandrīz, līdz reālam hipsterīgumam tas neaizvelk. Raitis iedzēra kafiju, es - svaigi spiestu apelsīnu sulu, pasēdējām kādu brīsniņu, un devāmies tālāk staigāt pa Kondu.





Nākamais sarakstā bija, šķiet, vienīgais objekts šajā ceļojumā, kuru izteikti gribēju apmeklēt es, proti, biju noskaidrojis par tāda eksistenci un pavēstījis - gribu tur pabūt. Tas ir Sergeja Paradžanova muzejs. Patiesībā gan par šo režisoru/mākslinieku zinu un zināju visnotaļ maz - esmu redzējis tikai viņa slavenāko filmu "Granātābolu krāsa", un arī to tik sen, ka ar tagadnes acīm noteikti mans vērtējums par to būtu pilnīgi citādāks, nekā 22 gadu vecumā. Taču tas, ko man izdevās jau uz vietas Armēnijā noskaidrot par Paradžanovu un arī par šo muzeju, lika domāt - man varētu šķist interesanti. Jau pats fakts - memoriālais muzejs, kurš ierīkots vietā, kurai nav nekādas saistības ar tā varoni, izņemot, ka viņš izvēlējās - te varētu tādu ierīkot, turklāt sagatavojot arī telpas, kurās mākslinieks būtu varējis būt dzīvojis, bet reāli nav - tas šķita ļoti pareizi. Un muzejs lielā mērā nav par viņa filmām, bet par viņa mākslu, kas lielā mērā būtu raksturojama kā kolāžu veidošana no visa kā pagadās, ar zināmu iespaidošanos (nezinu, apzinātu vai neapzinātu) no Vorhola. Viens, kas ir skaidrs - Paradžanovam patika atkārtoti izmantot šķīvju lauskas, un kombinēt lietas dažādos dīvainos veidos. Man šādas padarīšanas patīk, tālab muzeju izbaudīju. Raitis, manuprāt, pret to bija vēsāks, bet - neko darīt.




Izstaigājuši muzeju, netālu no tā satikām Gintu - vēl vienu latvieti, kas bija atbraucis uz futbola spēli. Gints zināms kā RFS fanu grupējuma līderis, bet nesmādē arī Latvijas izlases spēles. Kopā ar viņu devāmies uz vietu, kas vieno - futbola stadionu. Tiesa, ne to, kurā vakarā bija gaidāma Armēnijas un Latvijas izlašu spēle, bet gan uz to, gar kuru biju skrējis iepriekšējā rītā. Hrazdanas stadions savulaik bija viens no ietilpīgākajiem visā padomijā (varēja uzņemt 70'000 skatītāju), taču pārbūves rezultātā tā aktuālā ietilpība ir "tikai" 54'208 skatītāju vietas. Faktiski gan ir tā, ka nekādu skatītāju vietu tur nav tādā ziņā, ka futbolu tur jau kopš 2015. gada nespēlē (lai arī zālāju uztur labā stāvoklī). Līdz galam mēs nesapratām ne to, ko ar šo stadionu plāno darīt tālāk, ne, kāpēc tieši tas ir tādā stāvoklī, kā ir, bet lietas būtību tas nemaina - tagad Armēnijas izlase savas mājas spēles aizvada Vazgena Sargsjana Republikas stadionā, kura ietilpība līdzās Hrzdanam ir nožēlojama - 14'403 vietas. Raitim bija apņēmība, ka mums nepieciešams iekļūt stadionā iekšā. Kad skrēju tam garām, vienā pusē biju redzējis, kā man šķita, atliekas no pamesta tirgus, bet atklājās, ka tas nebija pamests, bet gan tikai konkrētajā brīdī neaktīvs. Proti, Erevānā bieži atšķirt graustu no dzīvojamas mājas nav viegli, un tas pats attiecas arī uz tirgu. Kā tikt iekšā slēgtā stadionā? Raitis allaž ir gatavs aprunāties ar kādu darbinieku, šajā gadījumā - apsargu, un mēģināt kaut ko sarunāt. Šajā reizē gan izrādījās, ka nekāda runāšanās nav nepieciešama - no tās puses, kur mēs pienācām stadionam, tā vārti bija vaļā, un iekšā notika kaut kāda rosība. Bijām jau dzirdējuši, ka vismaz koncerti stadiona teritorijā joprojām notiek, līdz ar to iespējams, ka tā bija gatavošanās kādam koncertam. Ja mēs ļaudīm pie ieejas būtu vaicājuši - vai drīkstam ieiet uz minūti stadiona teritorijā, gan jau atbilde būtu noraidoša, tāpēc nevaicājām un mierīgi gājām iekšā. Sabildējām stadionu, Raitis veica obligāto zāles augšanas monitoringu, un tā mēs droši vien būtu tur vēl kādu laiciņu padzīvojušies, ja nebūtu mēģinājuši doties uz tribīnēm. Tas gan armēņiem nepatika, un viņi vērsa mūsu uzmanību uz apstākli, ka stadiona apmeklēšana vispār nav atļauta. Saņēmuši šo šokējošo ziņu, devāmies ārā no stadionā.




Turpat ārā stadiona stāvlaukumā bija vēl viena lieliska atrakcija - vairāki īpaši glīti un ļoti norūsējuši zapiņi. Kāpēc tie tur novietoti, uzreiz nesapratām, bet pamazām nāca atklāsme - šo stāvlaukumu izmanto kā laukumu, kurā nodarboties ar mācīšanos braukt, un zapiņi pilda gan garāžas, gan parkošanās ielas malā funkcijas. Elegants un atraktīvs risinājums šādam uzdevumam.

Pēc stadiona apmeklējuma izpildījām vēl vienu ļoti svarīgu plāna punktu - atradām slēpni Armēnijā. Skaidrs, ka pēdējās desmitgades laikā šis hobijs ir prioritāšu sarakstā atkāpies kaut kur tālu fonā, bet iekrāsot jaunu valsti kartē joprojām ir patīkami. Teikt, ka mūsu atrastais slēpnis būtu kaut kas grandiozs un ka tas būtu ļāvis mums ieraudzīt kaut ko parastam tūristam apslēptu, droši vien nevar. Slēpnis atradās mūra sienā šosejas malā, pilnīgi neizteiksmīgā vietā, tādā vietā, kur normāli vispār ar kājām iet neprasītos, bet - kas jādara, jādara. Atrast to arī galīgi nebija viegli, koordinātes bija šķības, bijām jau padevušies un gājām prom, kad nejauši ieraudzīju - "Ir!" Kā lai arī nebūtu, varēju logā ierakstīt, ka šis ir labākais slēpnis, ko Armēnijā esmu atradis, un tas nudien nav melots.

Kamēr Paradžanova muzejs bija mans dienas mērķis, Raitim ne mazāk svarīgs bija cits muzejs, kuru mēs sasniedzām pēc lieliskā slēpņa atrašanas. Protams, ka tas bija konjaka "Ararat" muzejs. Mēs gan bijām informēti, ka tā apmeklējumam jāpiesakas iepriekš uz konkrētu laiku, taču Raitis nav no tiem cilvēkiem, kas akli tic kaut kādai nepārbaudītai informācijai. Uz vietas izrādījās, ka patiešām, lai arī grupas ir pilnas un ir iepriekš jāpiesakās, var kādai no tām pievienoties un doties ekskursijā kaut pēc piecpadsmit minūtēm. Es pavēstīju, ka iekšā neiešu, man gan jau atradīsies ko darīt, lai Raitis un Gints iet. Taču te pats Raitis ieslēdza atpakaļgaitu - aizgāja uz muzeja veikalu un konstatēja, ka lētāk ir degustācijas komplektu nopirkt tajā un nekādā degustācijas ekskursijā neiet. Šo viņa ierosinājumu pieņēmām, un tad turpat uz soliņa netālu no muzeja degustējām trīs dažādus "Araratus". Ironiski, ka muzeja pagalmā alkohola lietošana nav atļauta. Lai vai kā - atšķirībā no iepriekšējā dienā nogaršotā, neviens no šiem trim dzērieniem man garšīgs nešķita, bet jāpagaršo jau bija.



Beidzot bija pienācis laiks kārtīgi ieturēties (ievērojot to, cik daudz jau par šo dienu sarakstīts, man pat pārsteidzoši šķiet, cik vēl bija agrs), un izlēmām sekot iepriekšējās dienas atklājumam par food courtu burvību, un ar taksi aizbraucām uz vienu tādu, ko mums bija ieteicis iepriekšējās dienas šoferis. Ēdiena ziņā tur viss bija labi, bet šeit īpaši izpaudās armēņiem raksturīgie absolūti neefektīvie procesi. Labi, es saprotu, ka ēdinātavas ietvaros ir dažādi pakalpojumu sniedzēji, un pie katra no tiem tu pasūti un maksā atsevišķi. Bet ko es mazāk varu saprast, tā ir čeku sistēma šajā valstī. Tu aizej pie kases un pasūti, piemēram, kartupeļus. Tu samaksā, tev izsniedz čeka lapiņu, ko vajadzēs iedot cilvēkam, kas tev šo ēdienu vai nu pagatavos vai arī izsniegs. Lielākoties tas cilvēks atrodas metra attālumā no tā, kurš tev izsita čeku. Kāpēc nepieciešams, ka tu nodod šo čeku? Iespējams, tālab, ka savu daudzo pasūtījumu jūklī tev būs labas iespējas to čeku kaut kur pazaudēt. Atšķirībā no pie mums pierastā varianta, ka tu visu, kas tev nepieciešams, vari pasūtīt pie viena tirgotāja, šeit princips ir tieši tāds - viens cilvēks tev izsniegs kartupeļus, otrs - gaļu, trešais - salātus, bet dzērieni jāmeklē vispār foodcourt otrā galā. Un tas, ka tu iedosi cepējam čeku, tāpat negarantē, ka viņš neaizmirsīs par tavu pasūtījumu vai arī ka tu nedabūsi kaut ko stipri atšķirīgu no tā, ko biji pasūtījis. Īsi sakot - absolūts haoss. Paēduši vai pat pārēdušies beigās bijām, bet nav viegli ar šo sistēmu (vai tās trūkumu).

Paēdām, un - atkal ar taksi atpakaļ uz centru. Īstenojām pirmajā dienā iecerēto - aizgājām uz Armēnijas Vēstures muzeju. Īsais komentārs: nav vērts. Muzejā pārstāvētais laika posms ir pārāk sens, lai vismaz man šķistu saistošs - sākot ar Akmens laikmetu un beidzot ar Viduslaikiem, senākā daļa tāda kā jebkurā novadpētniecības muzejā, jaunākā - tāpat man stipri neaktuāla. Vienīgais, ko no šī varējām secināt - armēņiem viena no lielākajām grūtībām mūsdienu pasaulē ir samierināties, ka Lielās Armēnijas nav un nekad vairs nebūs un, ka lai arī viņi visas apkārtējās zemes uzskata par savējām, tajā ģeogrāfiskajā vietā, kur viņi šobrīd ir iespiesti, jādomā ir nevis par savu diženo pagātni, bet gan par to, kā panākt, lai nākotne būtu kaut par drahmu mazāk draņķīga, nekā ir šodiena. Un, ka situācija, kad tavi divi labākie draugi ir krievs un irānis, ir ļoti tāla no optimālas, ja tu tiešām ceri uz kaut kādu nākotni. Lai vai kā - muzejs stipri sauss, un galīgi ne manā gaumē. Vienīgā jautrība bija paklāju izstāde, kura bija pieejama kā muzeja pagaidu bonuss un pēc kuras apmeklēšanas atklājām, ka muzejā ir arī pastāvīgā paklāju ekspozīcija gadījumam, ja tev ar tiem īpašajiem paklājiem nav bijis gana. Būtiskākais šī muzeja apmeklējuma rezultāts bija jaunais RFS kluba sauklis: "Tu un es - par Paklāju! Es un tu to klapēju!" Pagaidām gan nav dzirdēts, ka Gints ar saviem biedriem to būtu izmantojis spēlēs.


Pēc šīs vērtīgās muzeja apmeklēšanas izklīdām pa bāzes stacijām, jo nu jau tuvojās lielais futbola vakars. Mēs aizdevāmies uz savu dzīvokli pieklājīgi apģērbties spēlei, kamēr Gints - kur nu viņam vajadzēja.

Par iespaidiem saistībā ar futbolu uzrakstīju jau iepriekš, taču šeit būtu vieta izstāstīt to, kas tajā aprakstā neiekļuva (vai arī - man šķiet, ka neiekļuva, jo nesākšu tagad taču pārlasīt pusotru mēnesi vecu tekstu!). Ceļā uz stadionu Raitim sanāca neliela saķeršanās ar policiju - gluži tāpat kā visu laiku pirms un pēc tam, Raitis ielu šķērsoja patvaļīgi izvēlētā vietā, kā pats apgalvoja, izveidojis acu kontaktu ar tuvāko mašīnu. Taču šajā reizē viņš nebija pamanījies izveidot acu kontaktu ar policistiem, kas stāvēja otrā ielas pusē. Nojaušu, ka, nebūtu Raitis Latvijas izlases fanu kreklā, neviens viņam neko neteiktu, bet te policisti vēlējās redzēt viņa dokumentus un vispār nebija sevišķi draudzīgi noskaņoti. Es, būdams likumpaklausīgs cilvēks (un attiecīgajā brīdī mazliet no Raita iepalicis), protams, viņa bezkaunīgajam piemēram nesekoju, bet gan nogaidīju brīdi, kad visi policisti sarunājās ar Raiti, un ielu šķērsoju tajā pašā vietā, bet ļoti neuzkrītoši. Beigās gan policisti iztika bez Raita dokumentiem, teica turpmāk tā vairs nedarīt, un palaida vien tālāk. Vispār jāatzīst, ka, lai arī Armēnija skaitās futbola valsts, spēles dienā nekādu dižu ažiotāžu par gaidāmo maču pilsētā nemanīja, un, kā šķiet, izlases fani jau kopš rīta tās atribūtikā nestaigā (kontrastam - pavasarī apmeklētajā Bilbao liela daļa pilsētas iedzīvotāju katru dienu staigā "Athletic" kreklos). Arī par mums - Raiti izlases kreklā un mani - ar Latvijas karogu plecos - vietējie nelikās ne zinis, nekādas sevišķas replikas no ceļā uz stadionu sastaptajiem armēņu faniem nedzirdējām. Protams, visai iespējams, ka gadījumā, ja Latvijas izlase Erevānā būtu nospēlējusi sekmīgāk, attieksme pret mums būtu mainījusies uz slikto pusi, taču zaudējums ar 1:4 nekādu pamatu kaitniecībai nedeva. Nezinu gan, vai vēlos par to teikt Latvijas izlasei Paldies. Un jāatzīst, ka saspēle Matrevics - Dubra, kas beidzās ar bumbas nonākšanu pašu vārtos, nekādas labās emocijas nedeva.


Pec spēles devāmies virzienā uz savu dzīvokli, bet ceļā sastapām grupiņu latviešu. Sākām ar šiem pļāpāt, un beidzās viss ar vienošanos aiziet vēl vakarā kaut kur kopīgi pasēdēt. Šķīrāmies pie muzikālajām strūklakām (neatceros, vai biju iepriekšējā apraksta daļā pieminējis, ka tādu izklaidi nodrošina tā strūklaka, kurā Raitis gribēja nopeldēties), devāmies uz dzīvokli pārtapt mazāk patriotiski, viņi - uz savu viesnīcu. Pēc tam patiešām tikāmies kādā tīri jaukā kafejnīcā. Šie bija kuplākā skaitā - atbraukuši no Tbilisi Latvijas vēstniecības darbinieki ar ģimenēm (ieskaitot bērnus, kuri gulēja uz galda). Itin labi papļāpājām par tēmām, kuru vidū bija gan politika, gan azartspēles, gan, protams, futbols. Pēc kāda laika Raitis ar vīriem devās uz šamējo viesnīcu turpināt vakaru ar dzērieniem, bet es - uz dzīvokli gulēt, jo man no rīta, protams, bija paredzēts iet skriet. Kā vēlāk izrādījās - varbūt labāk es tomēr būtu gājis dzert, bet par to - nākamreiz. Tagad atkal pienācis brīdis iet gulēt, lai gan rīt no rīta skriet iet neplānoju.