Kazhes pierakstu burtnīca

Rīts Erevānā, kas pienāca pusdienlaikā, mūs izveda ārā no dzīvokļa virzienā uz brokastīm. Kur tādas meklēt, zināja Raitis, vai pareizāk - ļāvu viņam par šo jautājumu domāt. Raitim vismaz bija kaut kāda izpratne par to, kur tieši Erevānā mēs atradāmies (kā izrādījās - gandrīz pašā pilsētas centrā). Pirmais variants, kur varētu ēst, bija "Garšīgi un tīri" tepat pie mūsu dzīvokļa durvīm, tomēr izlēmām meklēt kaut ko autentiskāku (beigās gan atradām kaut ko galīgi neautentisku, bet par to - dažus teikumus vēlāk). Pirmie iespaidi par Erevānu - neskaidri. Lielas mājas, galvenokārt izskatās pēc Eiropas, bet šur tur arī pa tādam graustam, ka jūties nonācis normālā trešās pasaules valstī. Šiks un bomzība sadzīvo itin labi. Nespējot atrast neko pēc definīcijas atbilstošu brokastu iestādei (lai arī reāli nav nekāds brokastu laiks, bet mums diena ir nupat sākusies), un tad nu nonācām visnotaļ smalkā iestādē, kas varētu būt viesnīcas brokastu restorāns (varbūt bija arī, mana pieslēgšanās realitātei vēl nebija pietiekami augsta, lai es spētu kaut ko pilnvērtīgi novērtēt). Dabūjām tur pilnvērtīgas brokastis - Raitis vairāk angļu gaumē, es - drīzāk kontinentālas (jo man jau tās gaļas lietas nevajag). Kad Raitis mēģināja palūgt krāna ūdeni, viņš saņēma atbildi, ka viņi tādu nepiedāvā, bet beigās tomēr pie krāna ūdens viņš tika.


Tad devāmies kaut ko patiešām apskatīt Erevānā. Gandrīz iegājām Vēstures muzejā, bet nolēmām - gan vēl radīsies šāda iespēja, citreiz. Tas gan izklausījās pēc tradicionālās slēpņotāju atrunas, tomēr šajā reizē tas nebija melots, mēs patiešām šī brauciena laikā Vēstures muzejā paviesojāmies. Turpat līdzās muzejam (vienā no diviem pilsētas centrālajiem laukumiem) atrodama pamatīga strūklaka, kurā Raitis gribēja nopeldēties, tomēr tā arī nesadūšojās. Aizgājām uz otro lielo laukumu - Republikas. Tur dominē staļinlaika grandiozā sociālisma apbūve, un atrodam arī metro stacija ar strūklaku (nestrādājošu). Iegājām metro, jo izbraukt ar iepriekš neiepazītas pilsētas metro, tā ir svēta lieta. Metro līnija Erevānā gan ir tikai viena, bet mums jau arī vairāk nevajadzēja. Izvēlējāmies doties uz tālāko pieejamo punktu - staciju "Družba". Brauciena cena - 25 centi. "Družbā" nobildējāmies pie stacijas nosaukuma, bet te mums uzreiz pienāca klāt oficiāli noskaņota jaunkundze un paziņoja, ka šajā stacijā neko fotografēt nav atļauts. "Te fotografēt nav atļauts!" - "Kāpēc nav?" - "Jo šī ir bumbu patvertne?" - "Bet mēs tikai bildējāmies pie uzraksta." - "Nav atļauts. Izdzēsiet bildes." - "Nu, ok." - "Iztīriet miskasti!" - "Telefonā? Vai tas ir iespējams?" - "Tūlīt parādīšu." - "Redz, patiešām var!" - "No otra telefona arī!" - "Ok, ok." Tā nu mēs bez bildēm, bet vismaz iemācījāmies telefonos iztīrīt miskasti, ja nu kādreiz šādas zināšanas noderēs. Nekādas tev draudzības...





Izgājuši ārā no metro, secinājām, ka ne tikai "Draudzība" izrādījās nedraudzīga, bet arī tās apkārtne nebija gluži tāda, kā bijām to iztēlojušies. Galvenokārt - nekāda. Turklāt Raitis bija tēmējis, ka mums vajag uz "Kaskādēm" (es tobrīd vēl nezināju, par ko ir runa), bet šī vieta no tās bija tālāk nekā mūsu starta punkts. Es, protams, būtu gatavs uz kaskādēm iet, bet Raitis pavēstīja - nē, brauksim ar taksi! Es galīgi neesmu taksometru cienītājs, bet, kamēr neesmu tas, kuram jārisina jautājumi par to pasūtīšanu un komunicēšanu ar taksistiem, man nav iebildumu arī pret šādu pieeju. Pēc brīža piebrauca taksists, taču te bija vēl viena nianse - man bija paredzēts apmeklēt Ikdienas golfa punktu, uz kuru, protams, es arī būtu gājis ar kājām, bet Raitis pavēstīja - iekļausim šo punktu takša maršrutā. Ar šo gan izrādījās drusku sarežģīti, atainošu atkal dialogu ar taksistu. - "Kur vajag?" - "Uz kaskādēm, bet jānobrauc gar punktu." - "Gar kādu punktu?" - "Reku, skaties kartē?" - "Kas tas ir?" - "Tāda spēle. Jāapstājas nebūs." - "Neizklausās pēc spēles." - "Nē, nu, nopietni, ir spēle." - "Kāpēc kāds taisa tādas spēles? No kurienes esat?" - "No Latvijas!" - "Ja no Latvijas, tad braucam. Jūs arī nemīlat krievus." - "Nemīlam gan." Braucam.

Brauciena laikā taksists stāstīja par saviem iebildumiem pret krievien krieviem: kopš Kalnu Karabahas zaudēšanas krievi nav draugi. Sākumā varēja viņam vien pievienoties, taču tad šis pavēstīja, ka labi, ka vismaz tagad krievi ar ukraiņiem karo, jo ukraiņi tādi paši maitas. Nē, nu jā... Šis uzsāka mūsu pētījumu ar tēmu "iepazīsti armēņu domu gājienu". Lai vai kā, gar golfa punktu mūs noveda. Tāpat piestājām pie super gara gājēju tuneļa, kuru Raitis jau bija iekļāvis apskates objektu sarakstā. Tas ar takšiem šeit forši - tev ir sarunāta summa, par kuru brauksi, un tas, ka tu izkāp uz dažām minūtēm laukā apskatīties uz kādu tuneli, šo summu neietekmē. Tāpat no taksista uzzinājām, ka agrākos laikos konjaks bijis labs, tagad ne visai, tāpēc taksists izvēlas šņabi. Bet vīnu dzer sievietes. Tā nu tikām nogādāti līdz Kaskādēm, kur mūsu ceļi ar šo konkrēto taksistu šķīrās, bet nekas - būs vēl citi.


Kaskāžu parka lejas daļa ir pilna ar dažādām skulptūrām - lielākoties relatīvi modernā gaumē, nevis nacionālā romantisma manierē. Nostaigājām gar tām, un piesēdām iedzert pa alum. Atkal gan - galīgi ne autentisks armēņu alus un galīgi ne autentiska armēņu vieta, bet nekas - būs vēl citas.



Tad devāmies augšā, vai pareizāk - vispirms lejā, jo biju konstatējis, ka kaskādēm ir veltīts Adventure lab - tas ir tāds geocaching paveids, tikai bez kastītes. Patiesībā gan manā ieskaitē tāds nemaz nevarētu iet, jo tā izmantošanai nepieciešams maksas konts, kādu bija pieslēgusi Marina (un no viņas konta es varēju iepazīties ar tā aprakstu), bet - it kā tam būtu kāda nozīme. Idejiski tas pasākums ir gaužām vienkāršs - ieej zonā, tur tev uzdod jautājumu, atbildi uz to - ej uz nākamo. Šajā konkrētajā uzdevumā pa vienam jautājumam bija piecos Kaskāžu līmeņos. Ievērojot to, ka sasodīti cepināja saule, jutāmies gana priecīgi, ka mums bija iespēja ietapīt spēkus - pa iekšpusi tai visai konstrukcijai ir esklatori, kas tevi izved cauri kaut kam līdzīgam mākslas galerijai un ļauj pie katras platformas izkāpt ārā. To tad arī darījām. Salīdzinoši ar Rietumu pasauli, šeit visur ir daudz vairāk apsargu, līdz ar to Raita iecere par nopeldēšanos kādā no Kaskāžu baseiniem palika neīstenota.





Dīvaināks šis pasākums kļūst, kad tu tiec Kaskāžu augšā - izrādās, ka viss šis objekts patiesībā nav gluži pabeigts, un augšas daļā ir kaut kas pa vidu starp būvlaukumu un būvgružu laukumu. Viens posms arī jāiet ir pa ļodzīgām metāliskām kāpnēm - galīgi vairs tas nevelk uz Erevānas vizītkarti. Teorētiski no augšas vajadzētu redzēt Araratu - armēņiem svētu kalnu, kura centrālā virsotne gan atrodas Turcijas teritorijā. Taču mūsu vizītes laiks bija pārāk dūmakains, un nekādu Araratu mēs neredzējām.

Tajā pašā kalnā ir arī Māte Armēnija - savā ziņā ekvivalents nojauktajam Okupeklim Rīgā, tikai ar nacionālo piesitienu. Objekts, protams, veltīts tai Otrā pasaules kara daļai, kur padomji un nacisti vairs nebija sabiedrotie, tomēr tas vismaz ir tāds, kurš, pareizi iepakots, uzreiz nedvako pēc padomijas. Vēl šajā kalna galā ir tingeltangeļu parks, kur Raitim ļoti gribējās izbraukt ar dinozauru karuseli, taču neizdevās pielauzt tā operatoru, ka mums nevajag pilnvērtīgu pieredzi, bet tikai izbraukt divus apļus, tikām pilnajai pieredzei mēs galīgi nejutāmies gatavi. Aizgājām tad līdz tai pašai Mātei Armēnijai, kurā iekšā ir kara muzejs (galvenokārt veltīts Kalnu Karabahai, protams, hmm - varbūt pat tas bija pilnībā Kalnu Karabahas kara muzejs, nav svarīgi). Izgājām tam cauri ātru apli - tomēr nav mūsu vēsture, un muzejs ar naftalīna aromātu, nav tā, ka ļoti vilinātu iekšā. Cita lieta, ja varētu ar liftu uzbraukt Mātes Armēnijas augšā, bet tas nav mūsdienās ļauts, un muzeja tante īsti nebija atvērta sarunām ar Raiti par tēmu, kāpēc tieši tas nav atļauts.



Pēc virsotnes apmeklējuma nākamais uzdevums bija tikt no tās atkal prom. Raitis teica - vajag taksi. Izrādījās, ka tajā vietā, kur mēs atradāmies, takši nez kāpēc labprāt nebrauca (vai arī vienkārši gļučīja aplikācija), līdz ar to kādu laiku nodirnējām, līdz viens beidzot parādījās. Protams, racionāli ir ar taksi braukt augšā, bet lejā doties pašu spēkiem, bet labi - kuru gan satrauc tas, kā tieši ir racionāli. Kā lai arī nebūtu, mūsu nākamais plāna punkts bija tirgus. Tur Raitis apgādājās ar dažādām lietām - saldumiem, gaļu, vīnu, bet es - ar kazas sieru. Tirgū viss, kā jau Austrumu tirgū - tantes, kuras nu ļooti uzplijas ar savu piedāvājumu, visu, ko vien vēlies, vari pagaršot. Nav vietējās naudas? Maksā ar eiro - nav problēma. Virsotni šis sasniedza lejamā vīna tirgotavā turpat līdzās tirgum, kur Raitis ne tikai nopirka vīnu, bet vēl arī izmainīja naudu - turklāt pēc tāda kursa, kādu pateica pats Raitis, nevis sagaidīja kādu neizdevīgu vietējo piedāvājumu. Šajā ziņā armēņus varu uzslavēt - ar mūsu apčakarēšanu neviens tur neaizrāvās. Tirgotāji, protams, ka allaž mēģinās pārdot vairāk un dārgāk - bet vismaz bez uzmetieniem, tādā ziņā viss pa smuko.



No tirgus devāmies uz dzīvokli. Kā - protams, ka ar taksi! Šajā reizē mums trāpījās īpaši kvalitatīvs taksists - vīrs ar Mersi, kurš, kā pats apgalvoja, primāri dzīvo putinlandes galvaspilsētā, bet Erevānā šobrīd piepelnās tikai tik daudz, lai sanāktu nauda cigaretēm. Desmit minūtes, ko pavadījām viņa mašīnā, bija ļoti ilgas, šamais mums paspēja visu ko izstāstīt, izreklamēt, ka varam ar viņu doties nākamajā dienā izbraucienā pāri pusei valsts, pa lēto, ar visādiem izciliem piedāvājumiem, turklāt ne uz tām sūdainajām vietām, kur ved parasti, bet tā, lai tiešām būtu pa foršo. Tiesa, kopējais viņa vērtējums bija, ka Armēnijā viss ir sūds, bet forši ir Dominikānā. Tas viss - ar sulīgu leksiku, kur pa vidu gadījās arī pa kādam vārdam, kas nebija krievu lamuvārds. Finansiālā ziņā viņa piedāvājums dienas braucienam bija labs (bijām jau painteresējušies pie viena čaļa, kuram bija auto ar izkārtni, ka viņš nodrošina šādus tūrisma braucienus - tas prasīja vairāk), tomēr beigās izlēmām, ka ja jau šāds īss izbrauciens ar šo čali bija bijis tik grūti izturams, šausmas, kā būtu ar viņu vienā mašīnā pavadīt visu dienu. Turklāt viņa piedāvājums šķita pārāk labs, lai būtu patiess, un parasti tā tas arī izrādās.

Tad nu dzīvoklī ķērāmies pie augļiem, vīna un siera (kā arī Raitis - pie basturmas). Labi sēdējām, līdz Raitis teica - vajadzētu vakarā kādu kultūru. Varbūt aizejam uz kādu teātri, vai varbūt operu? Apskatījos Internetā - patiešām kilometra attālumā no mūsu dzīvokļa atradās Erevānas opera, un tur pēc stundas (aptuveni) būs "La traviata". Es gan lauzos, ka mēs neesam piemēroti ģērbušies (abiem tikai šorti un botas), bet Raitis ieteica nemīzt kedā. Piekritu - ok, ejam uz operu, noskaidrosim, laiž mūs iekšā vai nē. Cerēju - ka neielaidīs, bet - no otras puses, vienu jau var. Turklāt vīns jau ar bišķi pa galvu iesitis. Un, ja nu operā netiksim, būs vismaz kāds neliels piedzīvojums, ko piefiksēt blogā. Tad nu aizgājām. Izrādījās - iekšā ne tādus vien fruktus laiž, turklāt zāle pilnīgi noteikti saucama par pustukšu, nevis puspilnu. Pats mākslnieciskais priekšnesums gan galīgi nebija izcils, bet - neko darīt, kā ir, tā ir. Lai vai kā - opera Erevānā bija apmeklēta.


Līdz beigām šim lieliskajam priekšnesumam gan nepalikām, izlēmām, ka ar diviem no trim cēlieniem būsim guvuši pietiekami lielu ieskatu tajā, kāpēc Erevānas operas zālē skatītāju ir labi ja divreiz vairāk nekā dziedātāju un mūziķu. Aizgājām vēl uz vienu vīna iestādi, kas tā arī saucas - "In vino", un tad uz vienu alus iestādi, kura nesaucas "In vino", kurā es naivi mēģināju dabūt bezalkoholisko alu, un tad - uz dzīvokli. Vienai dienai, kas turklāt bija sākusies ar diezgan negulētu nakti, pieredzēts bija pietiekami.


Otrās dienas rītu Erevānā sāku ar rīta skrējienu - ja jau pa dienu nesanāca kārtīgi savākt kilometrus, vismaz no rīta kaut kas jādara lietas labā. Mazliet sanāca kā variantā, ceļojot ar bērniem, bet no otras puses - vai šī būtu pirmā reize, kad Raiti kāds nodvētētu par lielu bērnu. Pie reizes savācu Golfa punktu, noskrēju gar veco Armēnijas izlases futbola stadionu, paviesojos memoriālā, kas veltīts turku veiktajam armēņu genocīdam (itin līdzīgs kā holokausta memoriālam Jeruzalemē) un apskatīju galīgi neinteresantu priekšpilsētu.

Atgriezies dzīvoklī, pamodināju Raiti, jo tas vispār ir mans pienākums vienmēr un visur (nez, vai to īsti var saukt par pienākumu, jo reizēm neviens to no manis neprasa, bet atstāšu šo formulējumu), norāpāmies lejā uz "garšīgi un tīri", kur patiešām bija tīrs, jo citu ēdāju nebija, un, kā šķita, ēdiens tiek gatavots (reālāk gan - sildīts) kaut kur citur. Uzēdām kaut ko picveidīgu, un tad ķērāmies pie dienas galvenā uzdevuma. Kāds tas bija? Kaut kur aizbraukt. Par šo jau bijām daudz lauzījuši galvu iepriekšējā dienā. Varianti principā bija trīs (ignorējot opciju - "nedaram neko, paliekam Erevānā"):

1) auto noma;
2) noīrēt auto ar visu šoferi;
3) braukt ar sabiedrisko transportu.

Idejiski mani vilināja trešais variants ar domu - brauksim kaut kur ar vilcienu, taču pamazām atklājās, ka tā ir utopija. Proti, lai arī esam pieraduši uzskatīt, ka Latvijā ar vilcieniem viss ir slikti, salīdzinoši ar Armēniju mēs esam pasažieru vilcienu lielvalsts. Kā izrādās, pirms vairākiem gadiem armēņi nodevuši savu dzelzceļu (bez atlīdzības, protams) krievijas valsts dzelzceļa pārziņā, un krievi ar to apgājušies tieši tā, kā no viņiem varētu sagaidīt - cik saprotams, šobrīd vienīgais vilciens, ar kuru no Erevānas kaut kur var aizbraukt, iet uz Tbilisi, un tas pats iet vairāk kā 10 stundas (ar auto - četras ar pusi). Šis variants loģiski, ka mums nebija aktuāls, tad nu vilcienu atmetām. Vēl bija variants ar šajā reģionā ļoti izplatītajām "maršrutkām" jeb mikroautobusiem, bet par tām noskaidrojām, ka gluži pēc grafika tās nekursē, un mums tomēr gribējās vismaz kaut kādu paredzamību.

Auto noma it kā būtu loģisks variants, bet izrādījās, ka cenas starpība starp mašīnu ar šoferi un mašīnu bez šofera Armēnijā nav nekāda grandiozā, turklāt šoferis, ja viens tas nebūtu mūsu vakarējais paziņa, kas vairāk zinātu pastāstīt par seksa pakalpojumiem Dominikānā un mazāk par Armēnijā apskatāmo, varētu bagātināt šo mūsu izbraucienu ar kādu faktoloģisku informāciju. Tad nu turpat netālu no mūsu dzīves vietas uzgājām kārtējo čali ar tūrisma braucienu izkārtni. Man nekādas skaidrības par to, ko mums vajag, protams, nebija, bet Raitis noskaitīja trīs galvenos punktus: Simfonija, Sevans un Diližana. Vienojāmies par maksu, un - aiziet ceļā!

Šis šoferis izrādījās sakarīgs - runāja ne par daudz, ne par maz, stāstīja visu ko par apkārt redzamo, iztika bez nevajadzīgas lamāšanās (pat par satiksmi viņš izteicās diezgan korektā formā). Viena rakstura īpatnība viņam gan bija - kā jau tas raksturīgi armēņu taksistiem, viņš brauca nepiesprādzējies, turklāt arī pasažiera sēdvietā blakus bija iesprausts puļķis, lai mašīna nepīkstētu par nepiesprādzēšanos. Vienlaikus, braucot pa šoseju, regulāri šoferim nācās butaforiski pārlikt sev pāri drošības jostu, lai nebūtu saķeršanās ar policiju. Ievērojot to, ka policijas uz Armmēnijas ceļiem ir psihi daudz (bija kilometrs, kura laikā Raitis saskaitīja desmit ekipāžas), šī darbība bija jāveic tik regulāri, ka man jau nu šķiet, ka mazāks čakars būtu vienu reizi piesprādzēties, nevis tik ļoti sekot savai kārtīga veča reputācijai. Par ko viņš izpelnījās izteiktus plus punktus no mūsu puses - kādā brīdī piestājām ceļa malā pie kāda dabas objekta, un šoferis mūs uzcienāja ar nelegāli iegūtu "Ararata" konjaku (no tiem daudzumiem, kas pazūd posmā pirms iepildīšanas pudelēs), kurš pat man, kas galīgi nav stipro dzērienu cienītājs, bija jāatzīst par izcili patīkamu (un daudz labāku kā vēlāk Erevānā degustētie veikala varianti). Jā, cilvēcīgā ziņā šoferis bija feins - bija mums arī viena mini pieturvieta, kur viņš piestāja, lai iepirktu saviem bērniem avenes (un uzcienāja ar tām arī mūs, kas gan pretojāmies, jo ogas jau nebija domātas mums).

Pirmā mūsu pieturvieta bija netālu no Erevānas - dabas objekts ar nosaukumu Akmeņu simfonija. Faktiski tā ir aiza klintīs, kuras sānus veido iespaidīgas bazalta kolonnas sešstūra formā. Patiešām ļoti iespaidīgs objekts, izgājām pa to nelielā pastaigā, un varu atzīt - kaut ko tieši šādu iepriekš redzējis nebiju.



Lai arī Raitis bija stingri piekodinājis, ka mums nav intereses par klosteriem un baznīcām, šoferis mūs tomēr pārliecināja, ka uz turpat netālu esošo templi aizbraukt vajadzētu. Arguments, kas nostrādāja, bija tāds, ka Garni templis nav kristiešu dievnams, bet gan pagānu kulta būve, turklāt vienīgā tāda Armēnijā. Templis ir būvēts mūsu ēras pirmajā gadsimtā, kad pat Armēniju vēl nebija sasniegusi kristietība. Reāli gan, protams, apskatāmais objekts tikai daļēji ir saucams par pirmā gadsimta templi, jo to sagrāva zemestrīce 1679. gadā (tā, starp citu, bija pat spēcīgāka nekā mūsu laikmeta traģiskā 1988. gada Armēnijas zemestrīce), bet atjaunots tas tika 20. gadsimta septiņedesmitajos gados - proti, teju 300 gadus pēc sabrukšanas, taču vismaz liela daļa akmeņu esot oriģinālie. Nav tā, ka šis templis būtu mums kļuvis par kādu apskaidrības brīdi, bet piekrītu, ka ķeksīša pēc šo vietu - vienu no galvenajiem Armēnijas tūrisma objektiem - apmeklēt vajadzēja.


Turpinājumā devāmies uz Sevanu. Šo ezeru paši armēņi uzskata par savu jūru, un var jau saprast - izejas uz īstu jūru Armēnijai nav, un Sevans ir patiešām liels. Tā platība ir 1'236 kvadrātkilometru. Cik tas ir daudz? Salīdzinājumam - Latvijas lielāks ezers ir Lubāns, tā platība ir 80.70 km2, kas nozīmē, ka Sevans ir kā 15 Lubāni, un arī summāri visi Latvijas ezeri, šķiet, nav lielāki par vienu atsevišķi ņemtu Sevanu (2256 ezeri ar platību lielāku par vienu hektāru sastāda aptuveni 1'000 km2). Ar to visu gribu teikt - Sevans ir liels, un, peldoties tajā, ir dīvaina sajūta, ka ūdens nav sāļš. Pretējais variants salīdzinoši ar Somijā pierasto, kur tev ir sajūta, ka peldies pavisam mazā ezerā (visapkārt redzi krastus), bet reāli tā ir jūra. Iepriekšējās dienas lieliskais taksists gan mums bija teicis (citēju aptuveni, bet leksika bija aptuveni tāda): "Ņihuja vam ņe nužen etot jobanij Sevan s ohujiķeļno holodnoi vodoi." Tomēr mēs uzdrīkstējāmies tajā nopeldēties un, protams, ka ūdens izrādījās ļoti patīkams, un nekā auksta tajā nebija. Raitis gan, protams, izpildījās kā jau Raitis un, lai arī bijām publiskā peldvietā, peldēties devās tradicionālajās "Raita peldbiksēs", par ko mūsu šoferis bija pārliecināts, ka Raitis tiks apcietināts. Tomēr piesardzības labad šī procedūra notika patālāk no citu acīm.



Gribējām jau braukt tālāk, tomēr šoferis mūs pielauza turpat uzbraukt kalnā, lai apskatītos vienu klosteri. Raitis gan bija izteikti pret, tomēr beigās piekrita. Tad nu apskatījām Sevanavankas klosteri. Pozitīvais, kas attiecas uz armēņu dievnamiem - atšķirībā no pareizticīgajiem klosteriem (tādiem, kādi apskatāmi, piemēram, Bulgārijā), armēņi neaizraujas nedz ar zeltu, nedz ar komiksu tipa sienas gleznojumiem, šeit viss ir gana askētisks, tad jau drīzāk luterāņu gaumē.


Kaut kur relatīvi netālu no Sevana bija pienācis pusdienlaiks. Pretēji tam, ko varētu sagaidīt no "gida", mūs aizveda nevis uz kādu īpašu restorānu, kurā šoferim atlektu kāds bonuss par tūristu piegādāšanu, bet gan uz pamatīgu foodcourt. Tur gan mazliet izpaudās armēņu dīvainības attiecībā uz šādu ēstuvju organizāciju - ar atsevišķām rindām, čekiem un maksāšanu, lai iegādātos uz iesma ceptās lietas un pārējās (bet par to vairāk - kad nonāksim līdzīgā vietā Erevānā), bet paēdām mēs ļoti kārtīgi, un visnotaļ lēti. Es gan mazliet nofeiloju un izrādījās, ka biju paņēmis klāt citām lietām kartupeļus ar gaļu, bet līdz morālajai dilemmai par to ēšanu vai neēšanu netiku, jo tāpat jau biju tā pārēdies, ka šai ēdiena daļai vietas neatlika.

Tālākais mērķis šajā dienas braucienā mums bija Diližana - pilsēta, kuru bija ļoti reklamējis jau vairākkārt piesauktais rupjais taksists, tomēr realitātē mūsu vizīte šajā vietā sanāca dīvaina. Diližana vispār atrodas mazliet citā klimata joslā nekā Erevāna, tai apkārt viss ir zaļš un nevis akmeņains, proti šī vide ir mums pierastāka, taču šeit mūs mazliet iegāza laikapastākļi. Turklāt vārds "gāza" te patiešām ir vietā, jo uznāca pamatīgs lietus, tik pamatīgs, ka īsti kāpt ārā no auto negribējās. Labi vēl, ka paspējām mazliet izstaigāties pa "veco Diližanu", bet modernās pilsētas centrā nonācām brīdī, kad jau gāza kā no spaiņa. Tik vien kā nobildējām skulptūru, kas veltīta filmai "Mimino" (manuprāt, es šo padomju kino klasiku redzējis neesmu, un tagad absolūti nav noskaņojuma skatīties kaut kādus padomijas mākslas paraugus), un tad jau braucām atpakaļ.



Ceļš atpakaļu uz Erevānu bija ļoti lietains, par ko vismaz mūsu šoferis priecājās, jo pēdējās dažas nedēļas bija bijušas absolūti sausas. Teorētiski šādi laikapstākļi deva cerības, ka nākamajā rītā būs pietiekami skaidras debesis, lai varētu no Kaskādēm redzēt Araratu, un tas arī priecēja. Izrunājām visādas lietas par Armēniju. Kopumā pēc armēņu standartiem šis mūsu šoferis bija adekvāts, bet bija jautājumi, kur varēja just - baigi jau nu naivi viņi redz visādas lietas, stipri atšķirīgi no tā, kā tas ir mums. Vēl bija pēdējā pieturvieta, lai iedzertu kafiju (pat es pārkāpu pāri saviem principiem un izdzēru krūzīti ne pārāk garšīga viruma), un tad jau arī viss. Ar šo dienas izbraucienu bijām apmierināti - tas piešķīra visam mūsu braucienam uz Armēniju drusku lielāku vērienu nekā tikai formāts "uz futbolu", līdz ar to varam kaut cik pilnvērtīgi teikt, ka esam bijuši Armēnijā.


Protams, vēl nebija gluži dienas beigas, tālab devāmies vēl ielās. Pieredze gan sanāca tāda pasmaga, apmeklētais koncerts rokklubā kļuva par pamatu nopietnām pārdomām, kas nebija armēņiem izcili glaimojošas, atmosfēras ziņā otrā pieturvieta "The Beatles Pub Yerevan" kaut cik situāciju uzlaboja, tomēr kopumā vakars sanāca pasmags, kā rezultātā vēl pāris stundas nosēdējām mūsu dzīvoklī uz terases, spriedelējot par dzīvi un politiku ne tajās pozitīvākajās noskaņās. Īsais kopsavilkums: par spīti tam, ka pēc Kalnu Karabahas zaudēšanas, kas notikusi ar acīmredzamu krievijas svētību, armēņi ērtības labad nav gatavi no šī "drauga" novērsties pilnībā, un arī viņu jaunā paaudze ir pietiekami saindēta, lai varētu ar prieku klausīties padomju estrādi. Uz šādas minora nots noslēdzu šo apraksta daļu.