Kazhes pierakstu burtnīca

Kā jau rakstīju iepriekšējās daļas nobeigumā, nevajadzēja man tajā rītā iet skriet, nudien nevajadzēja. Sākās gan viss salīdzinoši nevainīgi - Golfa punkts bija pietiekami viegli pieejams, nekādas problēmas neradīja, tāpat noskrēju gar stadionu, kurā iepriekšējā vakarā Latvija bija dabūjusi pa snuķi. Bet tad man radās doma - ja jau nebūs lemts Armēnijā izbraukt vilcienu, vismaz līdz centrālajai dzelzceļa stacijai gan es varētu aizskriet. Maršruts veda pa sānielām un pagalmiem, un tad es pieļāvu fundamentālo kļūdu - skriešanas laikā pārmērīgi ieskatījos telefonā. Kas notika tālāk? Straujš lidojums uz priekšu un sāpīga piezemēšanās. Tādā pilsētā kā Erevāna, kur ielu un trotuāru kvalitāte ir izteikti zemāka kā Rīgā, pieļaut vaļības koncentrēšanās jautājumā nekādā ziņā nedrīkst. Kādas bija šī pasākuma sekas? Pirmkārt, pušumi uz plaukstas, ceļgala un potītes (par pēdējo pat nesaprotu, kā to vietu varēja tik smagi sasist), otrkārt labi atsists gurns. Treškārt, pamatīgs zirneklis uz telefona, kurš izlidoja no rokām. Vismaz seju šoreiz nesasitu, kaut kas pozitīvs taču šajā situācijā jāsaskata.



Protams, kritiens un pušumi nebija iemesls pārtraukt skrējienu - ja tev ir paredzēts veikt desmit kilometrus, tu tos arī veiksi. Tik vien, ka solis kļuva izteikti lēns, un noskaņojums arī mazliet kritās. Bet vismaz dzelzceļa staciju es apskatīju. Tāpat apskatīju kādu aptieku, kurā piestāju, lai iegādātos plāksterus un ūdeņraža pārskābi. Labi, ka mūsdienās lielākoties visur var norēķināties ar telefonu, vismaz pie pušumu apkopšanas komplekta tiku maksimāli ātri. Atgriezos dzīvoklī, noskaloju asinis no drēbēm un sevis un, kā nu mācēju, apstrādāju brūces. Ātri vien atklājās, ka plāksteri uz manis turējās slikti, lai arī aptiekāre bija iedevusi itin sakarīgus. Iemesli? Plaukstas iekšpuse pārmērīgi svīst. Ceļgals - pārmērīgi spalvains. Potīti vismaz glāba tas, ka uz tās varēja uzvilkt zeķi, kura nodrošināja plākstera kaut cik turēšanos pareizajā vietā. Vēlāk secināju, ka man būtu vajadzējis nopirkt marli vai kaut ko tamlīdzīgu, kas ļautu plāksterus nofiksēt, bet - vēlāk jau ikviens ir gudrs, asprātīgākās atbildes uz izteiktām replikām ar visbiežāk prātā nāk tad, kad to izteicējs sen jau prom.

Kā lai arī nebūtu, kad biju pietiekami pasūkstījies sev pašam (un, šķiet, arī Marinai caur Internetu) par šo atgadījumu, skubināju uz celšanos Raiti, lai vismaz dienas turpinājums varētu padoties labāks par tās ievadu. Nekādu super grandiozo plānu gan šai dienai mums nebija, iepriekš bijām kaut ko runājuši par auto noīrēšanu un vēl vienu izbraucienu ārpus Erevānas, bet tālāk par vārdiem netikām, un īsti nebija ne enerģijas, ne noskaņojuma kaut kam tādam. Līdz ar to palikām pie viena Raita izteikta piedāvājuma - apmeklēt Levona Dievišķo Pazemi. Kas tas tāds? Visai dīvains stāsts, par kuru mana pārmērīgi racionālā daba gribētu teikt, ka kaut kas tur ir par traku, bet no otras puses - varbūt arī nav, visādi cilvēki jau pasaulēs gadās. Tātad, doma ir tāda, ka kādam armēņu vīram vēl astoņdesmitajos gados viņa sieva teica: "Izroc tak zem mājas pagrabu, kur glabāt kartupeļus!" Vīrs sāka rakt un nedaudz aizrāvās. Šo daļu es varu saprast. Protams, tas, ka viņš turpināja darbu 23 gadu garumā un faktiski pavadīja šajā rakšanā visu savu dzīvi (strādāt viņš pārstāja, jo pagrabs jau pats sevi neizraks), tas šķiet drusku tā kā fanātiski, bet var jau gadīties, ka vīrs vienkārši nevēlējās pavadīt laiku kopā ar ģimeni. Un jā, tā tapa alu komplekss, izrakts, izmantojot tikai absolūti primitīvus rīkus. Pēc Levona (tā sauca šo vīru) nāves viņa atraitne un meitas šo eju kompleksu padarījušas par apskates objektu, un beidzot Levons ir sācis gādāt par savu ģimeni. Vēl tajā visā stāstā mēdz iepīt to, ka viņš Zināja, kur un kāpēc viņam jārok un nekas nenotika nejauši, jo tajā visā bija savu vārdu teicis Dievs, bet šo stāsta daļu varam arī ignorēt.

Uz Levona pazemi braucām ar taksi, taču gluži līdz tai tikt šādā veidā neizdevās, jo taisnākais ceļš pēdējā posmā izrādījās neizbraucams, taču mēs pārliecinājām taksistu, ka pēdējos 500 metrus spēsim aiziet pašu kājām. Tā arī izdarījām. Alā mūs ielaida viena no Levona meitām, kas pildīja gides funkcijas (te var piebilst, ka gan pirms, gan pēc mums tur nāca cilvēki, proti, pārliecinājāmies, ka šī vieta tiešām ir tūristu visnotaļ pieprasīta). Iespaidīgi, īpaši, ja ņem vērā, ka tas viss ir viena cilvēka darbs. "Kāpēc to vajadzēja?", protams, ir aktuāls jautājums, bet - lai jau. Vismaz Erevāna šādā veidā tikusi pie stipri unikāla tūrisma objekta (protams, ja viss tas stāsts nav viens liels uzmetiens, bet man nudien nav motivācijas mēģināt pievērsties atmaskošanas izmeklēšanai). Bija interesanti, izklaidējoši un patīkami vēss. Pēc ekskursijas noskaidrojām, ka uz centru varam atpakaļ tikt ar autobusu un, protams, ar prieku izmantojām šo servisu. Autobuss izrādījās kaut kas pa vidu starp to, ko mēs sauktu par mikroautobusu un viņa lielo brāli, itin bēdīgā kondīcijā un grabošs - proti, tieši kaut kas tāds, kas mums bija nepieciešams pilnvērtīgākai Armēnijas pieredzei!





Atgriezušies centrā, uzmeklējām pastu, lai nosūtītu bagātīgo krājumu ar pastkartēm, vēl bijām iepirkt kaut kādus suvenīrus, uzēdām (kārtējo reizi trāpījām vietā, kur darbojas vairāku čeku sistēma, par spīti tam, ka šajā konkrētajā reizē tas bija pavisam stulbi, jo reāli atradāmies parasta izmēra kafejnīcā, kur nebūtu nekādu attaisnojumu šādām izvirtībām) un tad pilnīgi nejauši uzgājām vietu, kur droši vien laiku pavada alternatīvi noskaņotā Erevānas jaunatne. Iepriekšējo dienu mēģinājumi caur Internetu atrast kaut ko, kas atbilstu "Yerevan underground music club", nedeva labākus rezultātus kā tās vietas, kurās mēs jau bijām paviesojušies un kuras nekādi nevarēja saukt par "underground" (līdzīgi būtu Rīgā par underground saukt Roķeni). Bet te - ejot garām kādam graustam (ielā, kurā dzīvojām, proti, šo konkrēto graustu bijām redzējuši jau daudzas reizes), izdzirdējām no turienes nākam bungu skaņas. Kāds spēlēja bungas. Interesanti! Ieskatāmies pagalmā, bet tur izrādās - kaut kas līdzīgs Kaņepes kultūras centram vai Aleponijai. Tāda normāla pusgrausta vai pat pilna grausta atmosfēra ar vairākiem bāriem un arī alternatīvu suvenīru bodi (kurā gan neko nenopirkām). Te gan jāatzīst - šī izteikti bija krievu un nevis armēņu iestāde un par to, kāda ir tās saimnieku politiskā pārliecība, mēs necentāmies neko noskaidrot. Taču vismaz vietas atmosfēra bija mums pieņemama un saprotama, paņēmām pa alum un klausījāmies bungas. Kādā brīdī gan secinājām, ka visticamākais esam apčakarēti un patiesībā tas ir ieraksts, nevis kāds tur sēž un jau pusstundu bez pārtraukuma močī. Apvaicājāmies kādam vietējam, kas teica - nē, tur ir čalis, kas katru dienu mēģina, ir itin labi uztrenējies. Uzkāpām augšā pa trepēm, pavērām durvis - tiešām, čalis! Mūs ieraudzījis, viņš pārstāja spēlēt, bet Raitis šo nomierināja - lai mauc vien tālāk. Tā viņš arī darīja, tomēr diezgan drīz viņa rutīna beidzās, un līdz ar to arī dzīvās mūzikas priekšnesums diviem klausītājiem no Baltijas tāpat. Dzērieni gan tāpat bija iztukšoti, un varējām mierīgi doties prom.




Nekā īsti ievērības cienīga šajā dienā vairs nenotika. Bijām vēl paēst vienā picērijas tipa iestādē, kur beidzot uztrāpījāmies uz pretējo variantu - nevis pārāk daudz personāla, bet pārāk maz. Kādā brīdī, kad kafejnīcā iepeldēja kāds anglisku runājošs dūšīgs vīrs, viesmīlis (tas gan šķiet drusku par smalku vārdu konkrētajai iestādei un konkrētajam tās darbiniekam) viņam vienkārši pateica, ka viņš angliski nerunā un tā nav viņa problēma, ka vīrs vēlas kaut ko ieēst. Pēc tam šis čalis vēl paklaigāja ar savu kolēģi. Mēs gan nekādās drāmās neiesaistījāmies, līdz ar to ir cerības, ka pie bikšēdiena netikām, bet galvot par to nevarētu.

Ar to mūsu dzīvošanās Erevānā principā bija galā - atlika sakrāmēt somas un sagatavoties celties ļoti agri. Cik agri? Ja tev lidmašīna ir piecos trīsdesmit no rīta, nekāda izcilā gulēšana nesanāks. Modinātāju likām neatceros - vai nu uz diviem vai pustrijiem, noteikti tādu laika stundu, kurā prātīgāk ir iet gulēt, nevis celties. Un, kad tu esi piecēlies, noskaņojums patiesībā nemaz nav tāds, ka baigi gribētos iztukšot vīna atlikumus. Centāmies to darīt pēc labākas sirdsapziņas, tomēr nācās padoties - vismaz manī vairāk kā divas glāzes šajā kondīcijā iekšā neiegāja. Tad jau taksis - un uz lidostu.


Kā jau to varēja gaidīt, mūsu reiss kavējās, un savu pusstundu, ja ne pilnu stundu mēs vēl būtu varējuši nogulēt, bet paļauties uz šādu scenāriju droši vien tomēr nevajadzētu. Tad nu tādā zombiju statusā nīkām lidostā un gaidījām savu reisu. Tad - atslēgšanās uz kādu brīdi lidojuma laikā (lai gan nekāda dižā gulēšana nesanāca), un piezemēšanās Varšavā, kur mūsu rīcībā bija pietiekams laika daudzums vizītei pilsētā. Nesēdēs taču septiņas (vai cik nu tur to bija) stundas lidostā. Pēdējā laikā turklāt vismaz man Varšavā baigi būt nebija sanācis (un Raitim - ne tikai pēdējā laikā, bet vispār), līdz ar to uzmeklējām autobusu un braucām uz pilsētu. Jāatzīst, patīkama pārmaiņa pēc Erevānas bija apstāklī, ka Varšavā tu vari savu maršrutu plānot ar Google maps palīdzību, atšķirībā no Erevānas, kur Gūgle tikai parausta plecus un saka: "Es nezinu, kā tev palīdzēt!"

Varšavā viss kā parasti. Pelmeņis (pierogi) joprojām tirgo vai uz stūra, alus arī nav nekur pazudis, un vecpilsēta, tāpat kā katru reizi pārsteidz ar savu acīmredzamo neautentiskumu, bet vienlaikus pie šī ir jau pierasts. Uzēdām, uzdzērām, izmetām nelielu līkumu pa vecpilsētu, tad caur vienu Adventure Lab slēpni apskatījām pāris baznīcas un arī nebaznīcas, atradām, šķiet, arī vienu fizisku konteineri, un tad jau atpakaļ uz autobusu un uz lidostu. Ā, būtiska lieta - paņēmu Varšavā Golfa punktu, tādējādi bagātinot savu ģeogrāfiju. Tas īsumā arī viss.




Kas atlika? Lidojums uz Rīgu, lidostā iegādāts Lego Marinai (ceļojot bez nododamās bagāžas, šis ir praktiskākais variants), un brauciens ar riteni uz mājām (tas mani bija sekmīgi sagaidījis legālajā velo novietnē). Par Armēnijas fanu pēc šī brauciena absolūti nekļuvu, bet pats brauciens bija foršs, un līdz ar to lielumlielais Paldies Raitim, kurš šo pasākumu ierosināja, kā arī mūsu ģimenēm, kas to pieņēma!