Kazhes pierakstu burtnīca

Paķēru bibliotēkā pamatīgu izdevumu, kurā kopdarbā Latvijas Sporta muzeja darbinieki un trimdas sporta aktīvisti apkopojuši būtiskāko informāciju par piecdesmit gadiem trimdas latviešu sportā. Te uzreiz jāpiebilst, ka šī būs tā retā reize, kad par grāmatu rakstu, lai gan visu tās apjomu izlasījis neesmu. Kāpēc tā? Tālab, ka teksta ir sasodīti daudz (šķiet, ap 800 lappusēm, un grāmata ir liela formāta izdevums, proti, vienā lappusē ir stipri daudz teksta), un liela daļa no tā ir ārpus mana primārā (un pat sekundārā) interešu loka.

Struktūras ziņā, grāmatas pirmo daļu veido nodaļas par pirmajiem pēckara gadiem: gūstekņu nometnēm un DP nometnēm (protams, reāli gadījās visādi, bet pirmajās vajadzēja būt sabiedroto gūstā kritušajiem leģionāriem, bet otrajās - dažādos veidos Vācijā un patiesībā ne tikai Vācijā nokļuvušajiem latviešiem - pārvietotajām personām, nodarbinātajām personām un bēgļiem). Tad nāca izklīšanas posms, kurā latvieši sportoja Francijā, Beļģijā, Dānijā. Par vēlākiem laika posmiem tikām vēstījums ir sadalīts pa valstīm, kurās izveidojās lielākās trimdas latviešu kopienas: ASV, Kanāda, Vācija, Anglija, Zviedrija, Austrālija (šķiet, ka nevienu neaizmirsu). Tas, cik detalizēti par latviešu sporta norisēm katrā no šīm valstīm rakstīts, atkarīgs, domājams, no diviem faktoriem - kā tur bija ar latviešu presi (un reizēm - pat ar latviešu sporta presi), un no tā, par kādiem sporta veidiem bijis vairāk intereses attiecīgo nodaļu autoriem.

Kā jau to no manis varētu sagaidīt, protams, ka žēlošos par nepietiekami detalizētu stāstījumu par futbolu. Kā nekā trimdā nonāca vismaz 30 bijušie Latvijas izlases futbolisti (neskaitot repatriējušos baltvāciešus un uz Ameriku aizbraukušos Iļju Vestermani un Alekseju Andrejevu), un vismaz pirmajos pēckara gados arī trimdas latviešu sastādītās komandas bija ļoti jaudīgas, nesen kā reiz uzrakstīju par latviešu trimdas izlases spēli pret Hamburger SV komandu. Īpaši trūcīga ir informācija par Latvijas futbolistu gaitām Francijā, lai gan tās augstākajā līgā uzspēlēja uzreiz četri Latvijas futbolisti: Jānis Bebris, Aleksandrs Vanags, Kārlis Ārens un Harijs Gailis, un divi no viņiem pat kļuva par Francijas kausa ieguvējiem. Futbolistu spēlēšana Francijā te pieminēta vien garām ejot, un par to pašu trimdas izlasi informācija sniegta ļoti skopā veidā (nepieminot manis piesaukto spēli pret Hamburgu - stiprāko no tās pretiniekiem). Plus tāds faktors, ka, savukārt, par vēlākiem laikiem man nav nekādas dižās intereses - kaut kādi trimdas latviešu futbola turnīri Amerikā astoņdesmitajos gados, tas jau atkal ir pārāk lokālas nozīmes pasākums, lai par to es interesētos. Proti, kā jau to no šādas nosacīti enciklopēdiska tipa grāmatas, "Trimdas latviešu sporta vēsture" ir izdevums, kurā ir no vienas puses ļoti daudz faktoloģiska materiāla, bet no otras - nav īsti skaidrs, ko ar to darīt, un trūkst konteksta - kas ir svarīgāks un kas mazāk svarīgs.

Ir nodaļas, kurās ir izcelti ievērojami latviešu izcelsmes sportisti attiecīgajā valstī, bet atkal jau vismaz man pietrūkst tam visam kaut kādas svarošanas. Tu nevari likt vienā svaru kausā Haraldu Šnepstu, kas aizvadīja vairāk kā 1'000 spēles NHL, ar (te mans piemērs nebūs precīzs, jo grāmata nodota bibliotēkā, bet doma no tā nemainās) ar trešās vietas ieguvēju ASV studentu sacensībās lodes grūšanā. Un ir arī nodaļas, kurās šādu biogrāfiju nav, kā rezultātā (atkal jau atgriežoties pie futbola) bez izvērsta biogrāfiska stāstījuma palicis ne vien jau piesauktais Aleksandrs Vanags (pārliecinoši ievērojamākais Latvijas futbolists trimdā), bet arī Eduards Freimanis, kas bija pirmais Latvijas futbolists profesionālā Anglijas klubā.

Vienlaikus grāmatai nenoliedzami ir liela vērtība - tajā tomēr ir apkopoti fakti no visdažādākajiem sporta veidiem, turklāt īpaši vērtīgs man kā mūsdienu lasītājam ir tieši konteksta devums šajā izdevumā - katras nodaļas sākumā raksturots vēsturiskais periods, kā attiecīgā latviešu komūna veidojās, struktūrējās un tā tālāk. Līdz ar to savā ziņā tā nav tikai latviešu sporta vēsture, bet gan trimdas latviešu vēsture caur sporta prizmu. Un kaut kādas man nezināmas detaļas arī par citiem sporta veidiem es te uzķēru, piemēram, ka latviešu komanda četrdesmito gadu beigās bija Rietumvācijas čempione basketbolā (te gan jāpiebilst, ka šis sporta veids Vācijā tolaik diži nekotējās).

Ko no tā var secināt? Ja man būtu daudz plašāki apartamenti, es šādu izdevumu droši vien gribētu savā bibliotēkā, kā jau wannabe sporta vēsturniekam pienākas. Taču aktuālajā šaurībā šī grāmata man galīgi nav nepieciešama, bet vismaz turpmāk, ja man pēkšņi radīsies nepieciešamība kaut ko precīzi noskaidrot par latviešu basketbola komandām pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados Kanādā, man būs zināms, kur šādu informāciju meklēt.