Kazhes pierakstu burtnīca

"Kaķa šūpulis" bija pirmā Vonnegūta grāmata, ko es izlasīju. Kad tas bija? Šķiet - pilnīgi citā pasaulē, droši vien tolaik biju vai nu 14 vai 15 gadus vecs. Proti - uz pusi jaunāks kā tagad. Mazliet pašausmināties par to, kā skrien laiks? Nē, droši vien nē.
Tagad ņēmu un pārlasīju, lai saprastu - vai maģija ir vietā vai zudusi. Pareizā atbilde - nē, maģija ir vēl tepat.
Noteikti, tagad lasot šo grāmatu es vairāk uztvēru citas lietas kā skolas laikā, lai gan kopumā emocijas, šķiet, nav sevišķi mainījušās. Bet spilgtākais citāts, kas šoreiz iespiedās atmiņā, gan ir mainījies: "Peculiar travel suggestions are dancing lessons from God." Šķiet, ka pats tagad sekoju šim principam.
Tagad arī mazliet vairāk painteresējos par autora iedvesmu šai grāmatai un izrādījās, ka stāsts par "ledu-deviņi" ir gandrīz patiess. Nē, ne tādā mērā, ka tas patiešām pastāvētu, bet šādu iedomātu konceptu esot radījis zinātnieks, kas kalpojis par prototipu doktoram Honikeram, to izstāstot fantastam Velsam. Un šis prototips laikam strādāja kopā ar Vonnegūta brāli zinātnieku. Bet tas patiesībā nav svarīgi, jo ne jau "ledus-deviņi" ir galvenā šīs grāmatas vērtība. Tas gods, protams, pienākas Bokononismam - iespējams, labākajai reliģijai, kāda jebkad radīta. Lai gan vispār reliģiju radīšana Vonnegūtam ir tuva tēma - "Titāna sirēnās" arī parādās līdzīga tēma. Kā lai arī nebūtu, nekāda kaķa šūpolēs, protams, nav, un ir tikai viena vienīga nebeidzama foma. Vai ne?
Ja gadījumā izrādītos, ka tu šo grāmatu neesi lasījis - izlasi. No visiem Vonnegūta darbiem tas, manuprāt, ir visbūtiskākais, pat svarīgāks par "Lopkautuvi", jo 2.Pasaules karš par laimi nu jau (vairumam) cilvēku ir kaut kas aizgājis uz neatgriešanos, bet "Kaķa šūpuļa" jautājumi joprojām ir aktuāli un ne tikai tāpēc, ka faktiski dzīvojam Otrā Aukstā kara apstākļos.