Player Piano
"Mehāniskās klavieres" es biju lasījis kaut kad ļoti sen, tālab pārlasot šo Vonnegūta romānu, drīzāk bija sajūta, ka lasu iepriekš nezināmu darbu, vien dažas epizodes bija aizķērušās atmiņā.
Šķiet, ka no visiem šī autora darbiem šis visprecīzāk atbilst antiutopijas definīcijai un faktiski grāmata visai izteikti seko žanra prasībām. Tās galvenais varonis ir inženieris Pols Proteuss, kas dzīvo laimīgā nākotnes sabiedrībā, kad visus prastos darbus uz Zemes veic mašīnas, par kurām gādā inženieri, bet kādreizējie neinteliģentā darba veicēji īsti neko jēdzīgu nedara, jo viņiem gluži vienkārši nav nekā darīšanas vērta. Un galvenais varonis pamazām sāk apjaust, ka viņu radītā sabiedrība patiesībā ir briesmīga, jo vairumam cilvēku dzīve ir kļuvusi pilnīgi bezmērķīga un vienīgo mierinājumu viņiem sniedz televīzijas pārraidītie mēsli.
Pols mēģina saraut saites ar sabiedrību, bet tas viņam sevišķi labi nevedas, jo viņa sieva, kura pati nāk no prasto ļaužu aprindām, nekādā ziņā nevēlas atteikties no civilizācijas labumiem un par visu vairāk viņa cer uz to, ka vīrs saņems paaugstinājumu darbā. Kurš gan viņam patiesībā nav sevišķi vajadzīgs, jo viņiem jau tāpat pieder viss, ko vien viņi varētu vēlēties.
Pols satusē ar savu jaunības dienu draugu un kādu dīvainu mācītāju, kuri ir apņēmušies veikt industriālo kontrrevolūciju un atdot cilvēkiem viņu dzīves jēgu, taču skaidrs, ka šis pasākums ir lemts neveiksmei.
Ievērojot to, ka šis bija pirmais Vonnegūta romāns, nav brīnums, ka vēlāk viņš sasniedza augstākas virsotnes - gan strukturāli, gan idejiski šī grāmata ir visai vienkārša un ļoti līdzīga Bredberija "451 grādam pēc Fārenheita", vienīgi vērts ievērot, ka Vonnegūta romāns nāca klajā gadu pirms Bredberija slavenākās distopijas, līdz ar to, ja te kāds no otra kaut ko aizņēmās, tad tieši Vonnegūts bija pirmais. Principā grāmata laba, lasās mežonīgi ātri, bet noteikti ne autora spožākais darbs.
Šķiet, ka no visiem šī autora darbiem šis visprecīzāk atbilst antiutopijas definīcijai un faktiski grāmata visai izteikti seko žanra prasībām. Tās galvenais varonis ir inženieris Pols Proteuss, kas dzīvo laimīgā nākotnes sabiedrībā, kad visus prastos darbus uz Zemes veic mašīnas, par kurām gādā inženieri, bet kādreizējie neinteliģentā darba veicēji īsti neko jēdzīgu nedara, jo viņiem gluži vienkārši nav nekā darīšanas vērta. Un galvenais varonis pamazām sāk apjaust, ka viņu radītā sabiedrība patiesībā ir briesmīga, jo vairumam cilvēku dzīve ir kļuvusi pilnīgi bezmērķīga un vienīgo mierinājumu viņiem sniedz televīzijas pārraidītie mēsli.
Pols mēģina saraut saites ar sabiedrību, bet tas viņam sevišķi labi nevedas, jo viņa sieva, kura pati nāk no prasto ļaužu aprindām, nekādā ziņā nevēlas atteikties no civilizācijas labumiem un par visu vairāk viņa cer uz to, ka vīrs saņems paaugstinājumu darbā. Kurš gan viņam patiesībā nav sevišķi vajadzīgs, jo viņiem jau tāpat pieder viss, ko vien viņi varētu vēlēties.
Pols satusē ar savu jaunības dienu draugu un kādu dīvainu mācītāju, kuri ir apņēmušies veikt industriālo kontrrevolūciju un atdot cilvēkiem viņu dzīves jēgu, taču skaidrs, ka šis pasākums ir lemts neveiksmei.
Ievērojot to, ka šis bija pirmais Vonnegūta romāns, nav brīnums, ka vēlāk viņš sasniedza augstākas virsotnes - gan strukturāli, gan idejiski šī grāmata ir visai vienkārša un ļoti līdzīga Bredberija "451 grādam pēc Fārenheita", vienīgi vērts ievērot, ka Vonnegūta romāns nāca klajā gadu pirms Bredberija slavenākās distopijas, līdz ar to, ja te kāds no otra kaut ko aizņēmās, tad tieši Vonnegūts bija pirmais. Principā grāmata laba, lasās mežonīgi ātri, bet noteikti ne autora spožākais darbs.
2013-08-28
comments powered by Disqus