Kazhes pierakstu burtnīca

Uz LabuDabu šobad biju pirmo reizi. Savulaik man šķita, ka neesmu festivālu cilvēks. Reizēm man šķita, ka vispār neesmu cilvēks. Tagad - citādi. Kā normāls sektants cenšos apgalvot, ka visā jācenšas saskatīt labais pat tad, ja šķiet, ka raksti recenziju par gaismu darvas mucā. Bet joks ir tāds, ka tā patiešām domāju un ka īpaši šīzīgā veidā pie šādas dzīves uztveres nonācu kaut kur uz neizturami karsta ceļa Moldovas laukos, turklāt nosacītā apskaidrība pār mani nāca, nesastopot ne Dievu, ne Cilvēku, ne kaut vai cirsli. Līdz ar to - vai man bija pirms LabaDaba jāsatraucas, vai man šis festivāls patiks? Jautājums - retorisks.
Uz festivālu braucu kopā ar N2O ģimeni, neiedziļināšos transporta stāstā, citādi šis apraksts taps vairāku stundu garumā, bet man rīt - uz darbu. Tā kā ceļā aizgāja visai daudz laika, piektdien sanāca noklausīties vien pāris Elizabetes Balčus dziesmas. Plānots bija vairāk, bet ilgi palikt nevarēju, jo uz skatuves šķūnī bija gaidāma grupa "Inokentijs Mārpls". Un Mārplu es garām nekad nelaidīšu. Dambis, manuprāt, nespēj nospēlēt sliktu koncertu, un arī šoreiz viņš bija ierasti labs. Kas man patīk Mārpla koncertos, ka tajos ir grūti paredzēt, kuras dziesmas skanēs un kuras nē (varbūt izņemot dažas "obligātās programmas" sastāvdaļas), un līdz ar to Mārpls tīri normāli var noslēgt koncertu ar "Siltu meiteni".

Pēc Mārpla nākamā programmas sastāvdaļa bija vēl viena šogad jau redzēta grupa - "Skumju akmeņi". Atkal jau - pārbaudītas vērtības neliek vilties, pat dejojošais Peksis atkal bija nodrošināts. Ja kas - lūk, video ar grupas uzstāšanos "NabaKlab", kur to arī redzēju pirmo reizi:


Uz centrālās (Lāča) skatuves pirmā skatītā grupa bija amurikāņu SKA ansamblis "The Toasters". Kā jau tas vispār ska grupām ir raksturīgs, mājas apstākļos viņu dziesmas nav klausāmas - šī ir ballīšu mūzika, nevis māksla, ko baudīt mājās, dzerot vācu vīnu un ēdot gulbja Ivara pastēti. Šī ir mūzika, kura nav baudāma akadēmiski un ar prātu.


Nākamo vakara latviešu grupu gan iepriekš vaigā skatījis nebiju - "Rūsu" pazinu vien no pāris dziesmām, kuras, protams, skanēja arī koncertā: "Tikai rokenrols" un "Lai dzīvo 8.marts!" Koncertā par atmiņā paliekušāko elmementu atkal parūpējās Peksis, kurš uzrāpās uz skatuves, lai pavēstītu skatītājiem, ka gadījumā, ja viņi turpinās grūstīties, Peksis viņiem sados pa seju, jo šis ir rokenrols, nevis hardcore un pie skatuves ir arī meitenes. Respect Peksim! Par koncertu - atkal jau labs! Šķiet, ka man nav jēgas turpmāk sevišķi raksturot katru redzēto uzstāšanos, jo par visām tām teikšu, ka bija labas. Jo bija!


Pēc īstajiem večiem no "Rūsas" nāca vēl īstāki veči - "Rīta stienis". Ok, varbūt ne gluži veči un ne gluži īstāki, bet... Rīta stienis ir grupa, kura ir jāredz, nevis par to jālasa. Tiesa, ar piebildi - jāredz vienreiz, jo vajadzības viņus baudīt atkal droši vien nav. Jau grupas nosaukums pavēsta, ko tu sagaidīsi. Vesela varza čaļu dažādas seksīguma pakāpes vingrošanas tērpos (ieskaitot grieķu-romiešu cīkstoņa tērpu), kas, būsim godīgi, dzen sviestu. Šajā koncertā mazāk atmiņā palika mūzika, vairāk - Artūrs Mednis vienās apakšbiksēs, kurš divreiz atnesa grupas dalībniekiem alu (un, nebaidos šī apgalvojuma - Mednis šajā vakarā nebija gluži skaidrā), un čalis, kurš vispirms bija tērpies t-kreklā "I Love Jesus", bet pēc tam - pilnīgi kails. Šokējošākais tomēr bija tas, ka laikā, kamēr es biju koncertā, kur uz skatuves bija kaut kāds pliks tips, vienā no festivāla teltīm uzstājās "Gaujarts". Hmm, šajā apstāklī pat man ir grūti saskatīt kaut ko pozitīvu. Ja nu vienīgi - tagad man būs vēl lielāka motivācija censties nokļūt nākamajā Gaujarta koncertā, kur un kad lai tas nenotiktu. Tu tikām vari paklausīties Rīta stieni:


Vakars man noslēdzās ar vēl vienu grupu, kuru mistiskā kārtā nekad iepriekš nebiju dzīvajā redzējis (attiecībā uz Rīta stieni tas nebija pārsteigums) - PND. Kā jau esmu to apgalvojis, man pankroks patīk, līdz ar to koncerts arī. Arī šajā koncertā uz skatuves bija manāms Artūrs Mednis, tiesa - vismaz bikses viņam kājās bija. Koncertā, protams, izskanēja arī visu laiku leģendārākā PND dziesma:


Tad es gāju gulēt. Bija pāri trijiem, aizmigu gan tikai ap sešiem, jo bija interesanti kaimiņi. Par to šeit nē, jo blogu lasa arī bērni. Tu varbūt ievēroji, ka es apraksta tekstā neesmu pieminējis PND populārakās dziesmas nosaukumu. Pamodos (pareizāk - tiku pamodināts uz brokastīm) ap deviņiem.

Rīta cēliens festivālā sākās ar priekšlasījumu "Kādas komunistes stāsts" - riktīgi interesants vēsturisks pasākums ar aktīvas komunistes "piedzīvojumu" atstāstījumu par 1918.-1919.gadu. Šeit nav vietas tēmu izvērst, tik vien kā pateikt, ka bija izglītojoši. Nākamo diskusiju - par cilvēka tiekšanos pēc pilnības - paklausījos tikai ievada daļā, bet tad devos uzņemt muzikālo baudījumu.

Koncerti man sākās ar grupu "Nē" - instrumentālu rokmūziku spēlējoša LU studentu grupa, kuras dziesmas šeit nevaru ielinkot, jo grupas nosaukumu ir vienkārši katastrofāls no Interneta meklētāju viedokļa. Nez, vai viņi par to ir padomājuši? Katrā ziņā viņu mūzika ir daudz labāka kā nosaukums. (lai gan līdz Parara vēl tāds ceļš ejams)

Mazliet paklausījies "Apziņas parazītus", kuri kaut kā neuzrunāja, gribēju kopā ar N2O doties kaut ko ieēst telšu pilsētiņā, bet tad mēs izdzirdējām Zaķi! Kaut ko tādu es tiešām nebiju pieredzējis! Nezinu, vai Zaķis skaitās sviestroka klasiķis vai vienkārši pajoliņš, bet viņa uzstāšanās bija kaut kas patiešām iespaidīgs. Koncerta spožākā daļa - kad Zaķis paaicināja cilvēku no skatītājiem uzspēlēt ģitāru vienā dziesmā un uz čaļa jautājumu: "Kādi akordi?" atbildēja: "Vienalga!" Un tā skanēja dziesma "Zaķi, ej dirst!" Arī citi skaņdarbi nebija sliktāki. Rupji, nemuzikāli, absurdi. Pirms katras dziesmas Zaķis teica, ka tā būs pēdējā. Bet nebija. Jauki, ka izdevās atrast video vienai dziesmai no šī koncerta:


Uz pilnu klapi izbaudījis Zaķi, gāju uz "Martas asinīm". Šī grupa drusku tā kā bija zināma, bet koncertu, jāatzīst, pa lielam nogulēju. Slikti gulētā nakts darīja savu, un koncertu baudīju guļus stāvoklī, šķiet, kādu reizi arī "izslēdzoties". Nebija slikti, bet tā kā nebija iekšā dancot pie skatuves, tad emociju mazāk kā no daudziem citiem koncertiem. Būtiskāko dziesmu gan izbaudīju jau kājās un pie skatuves - koncertu nosledzošo "Sniegavīri".


Bez diešanas iztikt nācās arī nākamajā apmeklētajā koncertā - grupas "Trakula" uzstāšanās gan tam teorētiski būtu labi piemērota, bet man radās aizdomas, ka viens pats pie skatuves dejojošs es labākajā gadījumā izskatītos pēc narkotiku iespaidā esoša tipāža, tāpēc līdzīgi pārējiem baudīju koncertu sēdus režīmā. Bet grupas spēlētā čango tautas mūzika (tas esot rumāņu apakšnodalījums) bija ļoti pat baudāma. Turklāt tagad es zinu, kas tas par instrumentu - trompetvijole.


Toties es jau iepriekš zināju, ka tas tāds - "Satellites LV". Viena no grupām, kuras noteikti gribēju skatīt vaigā, un nule arī esmu skatījis. Viņi laikam skaitās britpops, nē? Kā lai arī nebūtu, labs koncerts.


Jau trešo reizi šogad redzēju uzstājamies "Baložu pilnus pagalmus". Šķiet, ka nule jau esmu pieradis pie Māra Šverna balss, un beidzot arī visas tās dziesmas, kuras normālam latvietim būtu jāzina, esmu iepazinis. Ja tu vēl esi nepareizajā frontes pusē, ņem vērā - ir vērts pārvarēt sākotnējo skepsi! Lai gan jāatzīst - mani vairāk uzrunāja "Cilvēks tā uz pus&39;" nupat dzirdētajā Satellites LV izpildījumā. Bet šādi tas izklausās, kad to spēlē paši Pagalmi:


Izlēmu palaist garām "Zig Zag" (tie vismaz ir redzēti), lai beidzot pirmo reizi noskatītos Pienvedēja piedzīvojumu uzstāšanos. Ar kaunu atzīstu, ka no viņu daiļrades ne vella nezinu. Taču koncerts bija ļoti spēcīgs un publiku uzrunājošs.


Pēc "Pienvedēja piedziedājumi" kaut kā sevišķi nebija noskaņojuma iet uz vieniem no festivāla hedlaineriem - grupu "Jumprava". Vai nu noskaņojums bija pie vainas vai kas cits, bet nespēju es tās uzstāšanos izbaudīt. Protams, varbūt būtu bijis citādi, ja viņi uzstāšanos būtu sākuši ar, piemēram, "Ziemeļmeitu". Bet rezultātā pēc mazāk kā pusstundas Jumprava tika pamesta. Video redzamo gabalu gan esmu noskatījies paša acīm:


Kad apnika "Jumprava", nāca "Parara" - ļoti kvalitatīva instrumentāla mūzika, kaut kas bišķi atgādināja varbūt "And So I Watch You From Afar". Ja būtu iespēja, viņu koncertu būtu noskatījies pilnā garumā (nevis tikai līdz ķibelēm ar elektrību), jo iespaids bija vairāk kā pozitīvs.


Taču es nekādos apstākļos nebūtu palaidis garām ansambļa "Manta" uzstāšanos. Kā to raksturoja kāds sastapts paziņa, Manta ir šobrīd interesantākais, kas notiek Latvijas rokmūzikā. Varu vien piekrist! Mans šī festivāla koncerts numur viens, ne ko pielikt, ne atņemt. Cik sasodīti žēl, ka viņu dziesmas tik minimālā mērā ir pieejamas ierakstos! Gaidu ar nepacietību kaut vai disku ar "Baložu pilnu pagalmu" dziesmām - jo tur būs arī viens Mantas izpildīts skaņdarbs.


Kas patiesībā ir slikti - pēc emocionāli piepildošiem koncertiem šausmīgi grūti iet uz nāķamo grupu, pat ja tā ir "Deine Lakaien". Rezultātā sanāca, ka nespēju es uztvert Lakaien uz lielās skatuves un jau pēc dažām viņu dziesmām izlēmām braukt uz Rīgu. Lai gan ticu, ka bija labi, bet nebija pareizā noskaņa.


Noslēguma vietā: LabaDaba ir patiešām laba! Šajā festivālā ir lieliska un patiešām pozitīva (nevis dominējoši komerciāla) atmosfēra, var just, ka grupām sagādā lielu prieku tur spēlēt, un skatītājiem sagādā lielu prieku tur būt. Nav tik daudz glauno un stilīgo, toties ir daudz ģimeņu ar bērniem, cilvēku ar suņiem un vienkārši mūzikmīļu. Nākamgad braukšu atkal!