Koncerts Palladium
Ja tevi kādreiz uzaicina uz dejām ar Laibach, iepriekš noteikti apvaicājies, vai arī Nīče ir viesu sarakstā!
Slovēņu grupa Laibach diezgan droši nepakļaujas konkrētai žanriskai piederībai, bet tikai ideoloģiskai - tās spēlētā mūzika jau kopš astoņdesmitajiem gadiem un līdz pa mūsdienām ir izteikti totalitāra. Lielāko ievērību ārpus kādreizējās Dienvdislāvijas zemēm tā guvusi ar savām kaverversijām, padarot nevainīgu (nosacīti) popmūziku par ideoloģiskās cīņas sastāvdaļu, savā repertuārā atrodot vietu gan "Life is Life", gan "You're in the army now", gan "One Vision", gan "Jesus Christ Superstar", gan citiem skaņdarbiem, kuru oriģinālajā versijā tu diez vai aizdomāsies, ka tās slavina kādu Trešajam Reiham līdzīgu valsti, bet Laibach tev no acīm novelk klapes, un pār tevi nāk apskaidrība.
Man personīgi pazīšanās ar šo kolektīvu nāk no skolas laikiem, kad Andrejs (Sīcis) itin labi izreklamēja viņu albumu "Jesus Christ Superstars". Iepriekšējās reizēs, kad šis kolektīvs viesojās Rīgā, man kaut kā neizdevās to padzirdēt gana savlaicīgi (vai arī bija citi šķēršļi, kas to lai vairs atcerās), bet 16. novembra vakarā Palladium gan biju klāt. Novērojumi pirms koncerta sākuma bija tādi, ka cilvēku daudzums šķita diezgan optimāls - ne par daudz, ne par maz, bet mākslinieki savu uzstāšanos gluži izziņotajā laikā nesāka, aizkavējoties par precīzi 30 minūtēm. No vienas puses - sīkums, no otras - mūsdienu komerciāli precīzajā laikmetā, kad pat "Guns'n'Roses" (kā lasīts) koncertu sāk iepriekš noteiktajā laikā, tā drusku šāda kavēšanās apbēdināja - bija vēl gana darāmā mājās, ko labprātāk būtu paveicis pirms un nevis pēc koncerta.
Es principā biju par to informēts, ka jaunākais Laibach muzikālais veikums ir skaņu celiņš (nez kādēļu biju domājis - filmai, bet patiesībā - teātra izrādei) "Also Sprach Zarathustra", ar kura skaņdarbiem viņi arī sāk koncertu, bet tā īsti to paklausījies nebiju, un līdz ar to īsti sagatavots es skatuves redzamajam un dzirdamajam es nebiju. Vai zini, kas lielākoties ir vaina dažādiem skaņu celiņiem? Tas, ka tos ir paredzēts baudīt komplektā ar attēla celiņu, ja tā var izteikties. Sliktākajā gadījumā - mājās kā audio celiņu. Protams, ir izņēmumi - ja tev ir darīšana ar kādu, piemēram, Bregoviča skaņu celiņu Kusturicas filmai, nav pamata sūdzēties par tā garlaicīgumu koncerta veidā, bet Laibach variācijas par Nīčes tekstiem - ui, cik tas bija garlaicīgi! Nē, protams, visu cieņu slovēņu vīriem, kas paliek uzticīgi paši sev un nepārvērš koncertus par veco hitu parādi, un es varu noticēt, ka tīri tehniskā izpildījuma ziņā jaunie skaņdarbi ir gana izaicinoši, bet uz skatuves tas diez ko labi nestrādā. Kaut cik baudāmāks pasākums kļuva vienīgi pāris instrumentālajās kompozīcijās, kad solists Milans Frass nogāja nost no skatuves, un kaut kā pieauga kopējais enerģijas līmenis. Tikām atkal parādoties vīram sarkanajās biksēs un tradicionālajā cepurē, viss atkal noplaka, un mani arvien vairāk kaitināja gan Frasa teatrālums, gan teksti, kas lielākoties sastāvēja no dažiem vārdiem, ko Frass atkārtoja savā totalitāri atsvešinātajā manierē. Tā brīžiem pat gandrīz radās sajūta, ka nav nemaz tik liela atšķirība starp "Laibach" un "Scooter", tikai pēdējiem vismaz ir labāks enerģijas līmenis.
Taču par laimi vismaz koncerta otrā puse bija izteikti baudāmāka. Kad Frass kārtējo reizi nogāja no skatuves, pēkšņi notika pārmaiņa - viņa vietā iznāca Mina Špilera, kura atšķirībā no Frasa dzied, nevis rečitē, un uz kuru (atšķirībā no Frasa) ir arī patīkami un interesanti skatīties. Beidzās arī Zaratustras cikla kompozīcijas, un sākās agrīnāki Laibach skaņdarbi. Nē, ne jau hiti un grāvēji, bet vismaz normālas dziesmas, un pat Frasa atgriešanās vairs nebija nekas ļauns, bet tā koncerta daļu, ko viņš un Špilera pavadīja uz skatuves kopā, vispār bija labākā, kas šajā vakarā bija. Un visam pamatā - tas, ka skanēja dziesmas, nevis muzikāli (vai antimuzikāli) fragmenti. Tādi skaņdarbi kā "Brat Moj", "Le Privilege des Morts", "Wirtschaft ist tot", "Bossanova" un "See that My Grave Is Kept Clean" - tas bija tas Laibach, ko es cerēju ieraudzīt koncertā. Un beigās pat pilnīgi negaidīti gribējās, lai būtu vēl, kamēr pirmajā stundā itin regulāri sanāca ieskatīties pulkstenī un bija pat jūtams iekšējais kūdītājs ar vārdiem "ej mājās!" Protams, ja koncerts būtu sācies labi un beidzies slikti, kopējais iespaids būtu daudz draņķīgāks, bet arī tā jāatzīst - tomēr pirms pirkt biļeti uz sev zināma izpildītāja koncertu, ir vērts iepazīties ar viņa attiecīgās tūres repertuāru un padomāt - vajag tev to vai nē. Bet es tā arī palieku nedzirdējis dzīvajā ne "God is God", ne "Geburt einer Nation".
Slovēņu grupa Laibach diezgan droši nepakļaujas konkrētai žanriskai piederībai, bet tikai ideoloģiskai - tās spēlētā mūzika jau kopš astoņdesmitajiem gadiem un līdz pa mūsdienām ir izteikti totalitāra. Lielāko ievērību ārpus kādreizējās Dienvdislāvijas zemēm tā guvusi ar savām kaverversijām, padarot nevainīgu (nosacīti) popmūziku par ideoloģiskās cīņas sastāvdaļu, savā repertuārā atrodot vietu gan "Life is Life", gan "You're in the army now", gan "One Vision", gan "Jesus Christ Superstar", gan citiem skaņdarbiem, kuru oriģinālajā versijā tu diez vai aizdomāsies, ka tās slavina kādu Trešajam Reiham līdzīgu valsti, bet Laibach tev no acīm novelk klapes, un pār tevi nāk apskaidrība.
Man personīgi pazīšanās ar šo kolektīvu nāk no skolas laikiem, kad Andrejs (Sīcis) itin labi izreklamēja viņu albumu "Jesus Christ Superstars". Iepriekšējās reizēs, kad šis kolektīvs viesojās Rīgā, man kaut kā neizdevās to padzirdēt gana savlaicīgi (vai arī bija citi šķēršļi, kas to lai vairs atcerās), bet 16. novembra vakarā Palladium gan biju klāt. Novērojumi pirms koncerta sākuma bija tādi, ka cilvēku daudzums šķita diezgan optimāls - ne par daudz, ne par maz, bet mākslinieki savu uzstāšanos gluži izziņotajā laikā nesāka, aizkavējoties par precīzi 30 minūtēm. No vienas puses - sīkums, no otras - mūsdienu komerciāli precīzajā laikmetā, kad pat "Guns'n'Roses" (kā lasīts) koncertu sāk iepriekš noteiktajā laikā, tā drusku šāda kavēšanās apbēdināja - bija vēl gana darāmā mājās, ko labprātāk būtu paveicis pirms un nevis pēc koncerta.
Es principā biju par to informēts, ka jaunākais Laibach muzikālais veikums ir skaņu celiņš (nez kādēļu biju domājis - filmai, bet patiesībā - teātra izrādei) "Also Sprach Zarathustra", ar kura skaņdarbiem viņi arī sāk koncertu, bet tā īsti to paklausījies nebiju, un līdz ar to īsti sagatavots es skatuves redzamajam un dzirdamajam es nebiju. Vai zini, kas lielākoties ir vaina dažādiem skaņu celiņiem? Tas, ka tos ir paredzēts baudīt komplektā ar attēla celiņu, ja tā var izteikties. Sliktākajā gadījumā - mājās kā audio celiņu. Protams, ir izņēmumi - ja tev ir darīšana ar kādu, piemēram, Bregoviča skaņu celiņu Kusturicas filmai, nav pamata sūdzēties par tā garlaicīgumu koncerta veidā, bet Laibach variācijas par Nīčes tekstiem - ui, cik tas bija garlaicīgi! Nē, protams, visu cieņu slovēņu vīriem, kas paliek uzticīgi paši sev un nepārvērš koncertus par veco hitu parādi, un es varu noticēt, ka tīri tehniskā izpildījuma ziņā jaunie skaņdarbi ir gana izaicinoši, bet uz skatuves tas diez ko labi nestrādā. Kaut cik baudāmāks pasākums kļuva vienīgi pāris instrumentālajās kompozīcijās, kad solists Milans Frass nogāja nost no skatuves, un kaut kā pieauga kopējais enerģijas līmenis. Tikām atkal parādoties vīram sarkanajās biksēs un tradicionālajā cepurē, viss atkal noplaka, un mani arvien vairāk kaitināja gan Frasa teatrālums, gan teksti, kas lielākoties sastāvēja no dažiem vārdiem, ko Frass atkārtoja savā totalitāri atsvešinātajā manierē. Tā brīžiem pat gandrīz radās sajūta, ka nav nemaz tik liela atšķirība starp "Laibach" un "Scooter", tikai pēdējiem vismaz ir labāks enerģijas līmenis.
Taču par laimi vismaz koncerta otrā puse bija izteikti baudāmāka. Kad Frass kārtējo reizi nogāja no skatuves, pēkšņi notika pārmaiņa - viņa vietā iznāca Mina Špilera, kura atšķirībā no Frasa dzied, nevis rečitē, un uz kuru (atšķirībā no Frasa) ir arī patīkami un interesanti skatīties. Beidzās arī Zaratustras cikla kompozīcijas, un sākās agrīnāki Laibach skaņdarbi. Nē, ne jau hiti un grāvēji, bet vismaz normālas dziesmas, un pat Frasa atgriešanās vairs nebija nekas ļauns, bet tā koncerta daļu, ko viņš un Špilera pavadīja uz skatuves kopā, vispār bija labākā, kas šajā vakarā bija. Un visam pamatā - tas, ka skanēja dziesmas, nevis muzikāli (vai antimuzikāli) fragmenti. Tādi skaņdarbi kā "Brat Moj", "Le Privilege des Morts", "Wirtschaft ist tot", "Bossanova" un "See that My Grave Is Kept Clean" - tas bija tas Laibach, ko es cerēju ieraudzīt koncertā. Un beigās pat pilnīgi negaidīti gribējās, lai būtu vēl, kamēr pirmajā stundā itin regulāri sanāca ieskatīties pulkstenī un bija pat jūtams iekšējais kūdītājs ar vārdiem "ej mājās!" Protams, ja koncerts būtu sācies labi un beidzies slikti, kopējais iespaids būtu daudz draņķīgāks, bet arī tā jāatzīst - tomēr pirms pirkt biļeti uz sev zināma izpildītāja koncertu, ir vērts iepazīties ar viņa attiecīgās tūres repertuāru un padomāt - vajag tev to vai nē. Bet es tā arī palieku nedzirdējis dzīvajā ne "God is God", ne "Geburt einer Nation".
2017-11-16
comments powered by Disqus