Kazhes pierakstu burtnīca

Patiesībā es biju izlēmis uz šo spēli vispār neiet. Neesmu tajos gados, lai par vienīgo motivāciju futbola spēles apmeklējumam kalpotu iespēja apskatīties uz kādu slavenu ārzemju futbolistu. Tikmēr iet skatīties uz Latvijas izlasi vispār nav nekādas jēgas. Plāns man bija ignorēt šīs vienības spēles līdz neticamajam brīdim, kad Latvija būs nospēlējusi vismaz neizšķirti ar valsti, kurā ir miljons iedzīvotāju un kuras nosaukums nav ne Lietuva, ne Igaunija, taču Edijam izrādījās lieka biļete un tad nu tomēr aizgāju.

Tas ir ļoti depresīvi, ja tu uz futbolu ej bez mazākajām cerībām, ka "tavējie" rādīs kaut cik saturīgu sniegumu un ka gala iznākums varētu būt citāds kā sausais zaudējums. Šoreiz pirms spēles biju visai pārliecināts, ka tās iznākums būs 0-5 vai 0-7. Tādas, lūk, ekspektācijas no Latvijas izlases. Atbilstoši manai attieksmei, uz stadionu devos ar Monako izlases šalli - ja jau Latvija spēlē kā pundurvalsts, tad arī pundurvalsts ir jāatbalsta! Mazliet gan mulsināja, ka Monako šalle ir gaužām līdzīga Polijas šallei, līdz ar to no poļu faniem saņēmu itin daudz neizpratnes pilnu skatienu.

Jau tuvojoties stadionam, varēja redzēt, ka mačs tiks aizvadīts izbraukumā - poļu fanu bija sabraukuši daži tūkstoši, kamēr Latvijas līdzjutējus vispār nemanīja. Tas, protams, nepārsteidz - Polija ir slavena ar saviem ultrām, kamēr pat tā saucamie Latvijas ultras, šķiet, ir zaudējuši jebkādu motivāciju skatīties uz to, kā "spēlē" Latvijas izlase. Zinu, ka īsti fani nekad nepamet komandu, tā tiek apgalvots, bet situācijā, kad komandu jau pāris gadus vispār nav iespējams saskatīt un oficiālās spēlēs pati tā vārtus nav guvusi jau divus gadus, jebkādu lojalitāti saglabāt šķiet teju neiespējami.

Iekļūšanai Daugavas stadionā bija izgudrots jauns diezgan šizoīds risinājums - visa cilvēku masa tika novirzīta uz vienu šauru pudeles kaklu, kurš pārvērtās lidostas stila labirintā ar cietumam atbilstošām restēm (atsauca atmiņā neseno vizīti Brasas cietumā), un tikai tā galā bija drošības pārbaude. Skaidrs, ka process nebija no tiem ātrākajiem, nodrošinot to, ka stadionā kā parasti sevišķi ātri iekļūt nevarēja. Toties pie turniketiem, lai iekļūtu tribīnēs, vispār nekādu rindu nebija.

Pirmos vārtus mēs redzējām daļēji - tajā brīdī tuvojāmies tribīnēm, galvenokārt varēja redzēt poļu līksmošanu. Otros redzējām turpat no lejas, jo tie nāca tikai dažas minūtes vēlāk. Un ar to principā spēle bija galā.

Sevišķi raksturot Latvijas sniegumu pēc otro vārtu zaudēšanas - proti, atlikušās 77 minūtes - nav nekādas jēgas. Poļi pēc otrajiem vārtiem faktiski apstājās - uzvarētājs bija skaidrs (domājams, ka arī poļo lieliski zina, ka divus vārtus Latvijas izlase nevar gūt pat zinātniskajā fantastikā), un tā viņi spēlēja ar 50% atdevi. Un pat šādos apstākļos Latvijai neizdevās tikt pie kaut viena sitiena vārtu rāmī. Slavēt atsevišķus spēlētājus, kas šajos apstākļos izskatījās labāk par citiem, nešķiet jēdzīgi - ja tu puslīdz ok izskaties pret pretinieku, kurš nespēlē, tas laikam nav dižākais sasniegums. Jā, par to man ir liela škrobe - ka poļi nemaz necentās iepriecināt savus līdzjutējus ar jebkādām saturīgām darbībām laukumā. Jā, Levandovskis otrajā puslaikā hettriku pabeidza, bet varēja redzēt, ka pat viņš pats par to sevišķi nepriecājās.

Tā visa rezultātā spēle bija vienkārši episki garlaicīga, un vienīgais saistošais elements tajā bija pļāpāšana ar biedriem un Vimbas sagatavotās dziesmiņas, kuras gan, protams, neko daudz cilvēku nedzirdēja, jo poļu sektors bija pārāk skaļš. Gaismas tuneļa galā joprojām nav, apziņa, ka esam dirsā - ir.