Piafa
Tas jau vairs nav nekas jauns, ka man patīk franču mūzika (reizēm). Un tas nepavisam nav nekas jauns, ka man patīk teātris. Un izbraucieni nedēļas nogalēs. Līdz ar to brauciens uz Liepājas teātri, lai tur baudītu izrādi "Piafa", bija tikai loģisks. Nezinu, cik loģiski bija apvienot teātra apmeklējumu ar līdzdalību orientēšanās sacensībās "Kurzemes pavasaris", bet par to varbūt izteikšos citreiz. Vai arī klusēšu mūžam.
Patiesībā jāatzīst, ka tāds teātra formāts kā biogrāfiskas izrādes man ir visai svešs - sākotnēji man pat vispār nebija skaidrs, kāda gan varētu būt motivācija iestudēt izrādi par vēsturiskas personības, turklāt vēl tādas patiesībā visai seklas kā Edīte Piafa dzīvi. Kas attiecas uz sižetu, "Piafa" tiešām nav nekāda izcili saturīgā izrāde - tajā gan, protams, ir atainots gluži vēsturisks stāsts par to, kā bordelī uzaugusi meitene kļūst par Francijas slavenāko dziedātāju, kurai ir teju neierobežotas iespējas pievērsties nesvētajai trīsvienībai - seksam, narkotikām un rokenrolam. Bišķi precīzāk, protams, būtu rokenrolu aizstāt ar šansoniem, bet narkotikas papildināt ar alkoholu, taču lietas būtību tas nemaina. Līdzās Agneses Jēkabsones atveidotajai Piafai pārējie aktieri un personāži mainās un rotē, jo stabilas ostas Piafas dzīvē nekad nebija, toties visdažādāko sirds drāmu gan tur netrūka. Izrāde ir par vienu neizglītotu un neizsmalcinātu sievieti, kura ne vienmēr zina, kas tieši ir tas, ko viņa vēlās, bet viņa zina, ka viņa to grib (noteikti - precīzāks vārds) tepat un tagad. Un tas viss - caur dziesmām, kurās Piafa dzīvo daudz stabilāk nekā reālajā pasaulē.
Dziļu atklāsmju un vērtīgu atziņu ziņā šī noteikti nav izcila izrāde - tai nav raksturīgs liels morāls vēstījums (piemēram, nelietojiet, bērni, narkotikas!), taču tā tāpat ir viena no atmiņā paliekošākajām izrādēm, ko man nācies redzēt. Pirmkārt, protams, nevar atrast gana stiprus vārdus, lai uzslavētu Jēkabsones tēlojumu un dziedājumu - galvenā varone izrādes laikā iziet cauri ļoti pamatīgām fiziskām transformācijām, kuras atspoguļo aktierspēle un nevis tērpi vai grims. Un tas kā viņa dzied! Tur vai mēms vari palikt. Tur nav runa tikai par balss spēku un tehniku, bet vairāk - par iejušanos. Es nezinu, vai par Piafu vispār būtu korekti teikt, ka viņa dziedāja skaisti - viņas franču valoda galīgi nelīdzinās tai, kurā dziedāja, piem., Džo Dasēns - tā ir raupjāka, neaudzinātāka, brīžiem tāda kā lauzta, taču tik ļoti dzīva un patiesa. Un tas arī perfekti ir jūtams Agneses Jēkabsones izpildījumā. Un tu kā skatītājs spēj noticēt, ka tā tiešām varēja būt, ka tādai nebūt ne skaistulei kā Edīte Piafa, kura turklāt bija apveltīta ar veselu kompleksu sliktu rakstura iezīmju, allaž apkārt spietoja bariem vīriešu.
Otra izrādes pamatvērtība ir horeogrāfija - aspekts, kas parasti mani teātrī interesē teju vismazāk, bet šeit jāatzīst, ka Liepājas teātrī ļoti labi māk likt lietā to, ka tā rīcībā ir daudz jaunu, atlētisku un pievilcīgu aktrišu un aktieru. Un šajā izrādē horeogrāfija ir tiešām iespaidīga - vai tās būtu daudzās ainas, kurās Piafa atvadās no kārtējām biksītēm, vai sinhrona pudeļu mētāšana apkārt galdam, šajā izrādē viss izskatās vairāk nekā perfekti. Lai vai kā, bet estētisko un audiālo baudījumu šī izrāde nodrošina. Protams, vairāk sievietēm, jo aktieru vīriešu šajā izrādē ir būtiski vairāk nekā daiļā dzimuma pārstāvju. Bet tāda nu ir skarbā realitāte, ka Edīte Piafa nebija lesbiete. Un nav šaubu, ka horeogrāfe Liene Grava ir pelnījusi ne mazāk slavas vārdu kā Jēkabsone un izrādes režisore Laura Groza-Ķibere.
Mūsu pulciņa vidū atsauksmes par izrādi gan bija atšķirīgas - Edijs iemiga, Zē izrāde bija patikusi tik ļoti, ka viņa uz to brauca otro reizi, Marinai patika, Raitim - šķiet, ka arī. Secinājums: Edijs neko nesaprot. Vai arī mēs.
Patiesībā jāatzīst, ka tāds teātra formāts kā biogrāfiskas izrādes man ir visai svešs - sākotnēji man pat vispār nebija skaidrs, kāda gan varētu būt motivācija iestudēt izrādi par vēsturiskas personības, turklāt vēl tādas patiesībā visai seklas kā Edīte Piafa dzīvi. Kas attiecas uz sižetu, "Piafa" tiešām nav nekāda izcili saturīgā izrāde - tajā gan, protams, ir atainots gluži vēsturisks stāsts par to, kā bordelī uzaugusi meitene kļūst par Francijas slavenāko dziedātāju, kurai ir teju neierobežotas iespējas pievērsties nesvētajai trīsvienībai - seksam, narkotikām un rokenrolam. Bišķi precīzāk, protams, būtu rokenrolu aizstāt ar šansoniem, bet narkotikas papildināt ar alkoholu, taču lietas būtību tas nemaina. Līdzās Agneses Jēkabsones atveidotajai Piafai pārējie aktieri un personāži mainās un rotē, jo stabilas ostas Piafas dzīvē nekad nebija, toties visdažādāko sirds drāmu gan tur netrūka. Izrāde ir par vienu neizglītotu un neizsmalcinātu sievieti, kura ne vienmēr zina, kas tieši ir tas, ko viņa vēlās, bet viņa zina, ka viņa to grib (noteikti - precīzāks vārds) tepat un tagad. Un tas viss - caur dziesmām, kurās Piafa dzīvo daudz stabilāk nekā reālajā pasaulē.
Dziļu atklāsmju un vērtīgu atziņu ziņā šī noteikti nav izcila izrāde - tai nav raksturīgs liels morāls vēstījums (piemēram, nelietojiet, bērni, narkotikas!), taču tā tāpat ir viena no atmiņā paliekošākajām izrādēm, ko man nācies redzēt. Pirmkārt, protams, nevar atrast gana stiprus vārdus, lai uzslavētu Jēkabsones tēlojumu un dziedājumu - galvenā varone izrādes laikā iziet cauri ļoti pamatīgām fiziskām transformācijām, kuras atspoguļo aktierspēle un nevis tērpi vai grims. Un tas kā viņa dzied! Tur vai mēms vari palikt. Tur nav runa tikai par balss spēku un tehniku, bet vairāk - par iejušanos. Es nezinu, vai par Piafu vispār būtu korekti teikt, ka viņa dziedāja skaisti - viņas franču valoda galīgi nelīdzinās tai, kurā dziedāja, piem., Džo Dasēns - tā ir raupjāka, neaudzinātāka, brīžiem tāda kā lauzta, taču tik ļoti dzīva un patiesa. Un tas arī perfekti ir jūtams Agneses Jēkabsones izpildījumā. Un tu kā skatītājs spēj noticēt, ka tā tiešām varēja būt, ka tādai nebūt ne skaistulei kā Edīte Piafa, kura turklāt bija apveltīta ar veselu kompleksu sliktu rakstura iezīmju, allaž apkārt spietoja bariem vīriešu.
Otra izrādes pamatvērtība ir horeogrāfija - aspekts, kas parasti mani teātrī interesē teju vismazāk, bet šeit jāatzīst, ka Liepājas teātrī ļoti labi māk likt lietā to, ka tā rīcībā ir daudz jaunu, atlētisku un pievilcīgu aktrišu un aktieru. Un šajā izrādē horeogrāfija ir tiešām iespaidīga - vai tās būtu daudzās ainas, kurās Piafa atvadās no kārtējām biksītēm, vai sinhrona pudeļu mētāšana apkārt galdam, šajā izrādē viss izskatās vairāk nekā perfekti. Lai vai kā, bet estētisko un audiālo baudījumu šī izrāde nodrošina. Protams, vairāk sievietēm, jo aktieru vīriešu šajā izrādē ir būtiski vairāk nekā daiļā dzimuma pārstāvju. Bet tāda nu ir skarbā realitāte, ka Edīte Piafa nebija lesbiete. Un nav šaubu, ka horeogrāfe Liene Grava ir pelnījusi ne mazāk slavas vārdu kā Jēkabsone un izrādes režisore Laura Groza-Ķibere.
Mūsu pulciņa vidū atsauksmes par izrādi gan bija atšķirīgas - Edijs iemiga, Zē izrāde bija patikusi tik ļoti, ka viņa uz to brauca otro reizi, Marinai patika, Raitim - šķiet, ka arī. Secinājums: Edijs neko nesaprot. Vai arī mēs.
2014-04-05
comments powered by Disqus