Valis ir atpakaļ
Tas droši vien ir liels noziegums, ka Laura Gundara grāmatu sēriju par Spindzeli un viņas vectēvu Vali nelasām gluži pareizā secībā - trešās grāmatas laiks pienāca pirms otrās, bet tā nu Estere izvēlējās, un bērna izvēles ir jāciena (ja neskaita situācijas, kad nav). Diez vai tas šajā gadījumā ir patiešām sevišķi būtiski, jo nekas tik kritisks starp grāmatām nenotiek, lai pēkšņi vairs nevarētu saprast notiekošo (arī Esteres vecumā), piemēram, ja otrās grāmatas laikā būtu izšķīrušies Spindzeles vecāki un tagad viņa vectēvu satiktu tikai mēneša otrajās piektdienās augošā mēnesī. Nē, nekas tamlīdzīgs te nav noticis un nezinu, kāpēc par to vispār ieminējos.
Šis stāsts ir par tēmu, kas vairumam cilvēku mūsdienās ir labi pazīstama - atkarību no ierīcēm. Varu autoru uzslavēt gan par to, kā viņš apraksta gados vecāku cilvēku nedrošību ar tām un vienlaikus - pakļautību riskam nonākt tajās pārāk dziļi. Attiecības starp varoņiem Lauris Gundars arī attēlo gana reālistiski, bet man ir viena problēma ar šo grāmatu, un par to nākamajā rindkopā.
Runa ir par grāmatā parādījušos jauno personāžu - programmētāju ar iesauku Soso. Šī varoņa atainojums rada sajūtu, ka autors vai nu nekas nav nevienu programmētāju redzējis vai arī apzināti baro stereotipu datubāzi. Ignorējot diskriminējošo apgalvojumu, ka tas čalis ir tik liels, ka viņam vajadzētu spēlēt basketbolu, nevis programmēt (it kā programmēšana nebūtu normāla nodarbe), apraksts ar istabu, kas pilna līdz griestiem ar ekrāniem, kuros ņirb cipari un burti, nāk no kino fantāzijām, nevis reāliem IT ļaudīm. Un tas, ko tas čalis dara, ir varbūt hakera, bet noteikti ne programmētāja izpausme. Attaisnojums, ka radi tikai domā, ka čalis ir programmētājs, bet patiesībā ir hakeris, mani nepārliecinātu, jo šādi radi parasti tieši otrādi programmētāju uzskatīs par hakeri, nevis otrādi.
Lieki teikt, ka Esterei ar šo nekādu problēmu nav, bet man kā vecākam nereālistiska programmētāju atainošana mākslā ir sāpīgs jautājums (ok, patiesībā ne gluži, bet vajag jau par kaut ko sūdzēties). Vispār jau šī grāmata man šķita labāka par pirmo, atkal jau glīti ilustrēta, un Valis joprojām ārēji ļoti līdzīgs manam tētim.
Šis stāsts ir par tēmu, kas vairumam cilvēku mūsdienās ir labi pazīstama - atkarību no ierīcēm. Varu autoru uzslavēt gan par to, kā viņš apraksta gados vecāku cilvēku nedrošību ar tām un vienlaikus - pakļautību riskam nonākt tajās pārāk dziļi. Attiecības starp varoņiem Lauris Gundars arī attēlo gana reālistiski, bet man ir viena problēma ar šo grāmatu, un par to nākamajā rindkopā.
Runa ir par grāmatā parādījušos jauno personāžu - programmētāju ar iesauku Soso. Šī varoņa atainojums rada sajūtu, ka autors vai nu nekas nav nevienu programmētāju redzējis vai arī apzināti baro stereotipu datubāzi. Ignorējot diskriminējošo apgalvojumu, ka tas čalis ir tik liels, ka viņam vajadzētu spēlēt basketbolu, nevis programmēt (it kā programmēšana nebūtu normāla nodarbe), apraksts ar istabu, kas pilna līdz griestiem ar ekrāniem, kuros ņirb cipari un burti, nāk no kino fantāzijām, nevis reāliem IT ļaudīm. Un tas, ko tas čalis dara, ir varbūt hakera, bet noteikti ne programmētāja izpausme. Attaisnojums, ka radi tikai domā, ka čalis ir programmētājs, bet patiesībā ir hakeris, mani nepārliecinātu, jo šādi radi parasti tieši otrādi programmētāju uzskatīs par hakeri, nevis otrādi.
Lieki teikt, ka Esterei ar šo nekādu problēmu nav, bet man kā vecākam nereālistiska programmētāju atainošana mākslā ir sāpīgs jautājums (ok, patiesībā ne gluži, bet vajag jau par kaut ko sūdzēties). Vispār jau šī grāmata man šķita labāka par pirmo, atkal jau glīti ilustrēta, un Valis joprojām ārēji ļoti līdzīgs manam tētim.
2021-12-04
comments powered by Disqus