Kazhes pierakstu burtnīca

Jau otro reizi šogad mana līdzdalība kādā no multisports.lv organizētajiem rogainingiem sanāca ne gluži tipiska šādiem pasākumiem. Ja iepriekšējo reizi nakts rogainingu gāju pa dienu, tad šoreiz pasākumā piedalījos nedēļu pirms tā notikšanas datuma. Kā teikt - kāpēc ne?


Atis - šo rogainingu organizētājs - apvaicājās, varbūt vēlos viņam sastādīt kompāniju rogaininga punktu izvietošanā, un zināms, ka es reti saku Nē labiem piedāvājumiem. Kādu laiku pat biju pieņēmis principu, ka nesaku "Nē" jebkādiem piedāvājumiem, bet pēdējā laikā esmu kļuvis mazliet saprātīgāks. Nezinu, vai tas ir uz labu vai sliktu, bet fakts.


Vispār jau, ievērojot to, kāda šogad ir ziema, doma par "ledus rogainingu" 1.martā šķita dīvaina. Kāds vēl, atvainojiet, ledus, ja temperatūra ārā nu jau vairākas nedēļas kā ir plusos? Taču pieņēmu, ka Atis vismaz daļēji zina, ko viņš dara, tāpēc apāvis kājās gumijniekus, sagaidīju Ati un viņa pavadoni Arni pie viena no jaukāk sauktajiem Latvijas purviem - Labā purva.


Atklāsme, kuru guvu pārgājiena laikā, bija - ledus patiešām vēl bija pieejams, par spīti visai strauji pienākušajam pavasarim. Interesantas bija vietas, kur no malas šķita, ka būs jābrien pa dziļu ūdeni, bet patiesībā vien dažus centimetrus zem ūdens virsmas sākās kristālskaidrs ledus slānis, reizēm - līdz pat ūdenstilpes dibenam. Arvien vairāk pārliecinos, ka Latvijas purvi ir brīnumskaisti katrā gadalaikā. Par to, ka purvi/tīreļi/meži ir daudz drošāki par jebkuru pilsētu, vispār nav šaubu un šādu pārliecību cenšos kultivēt arī citos. Kā nekā daudz ir dzirdētas bažas par vilkiem, akačiem, apmaldīšanos, mežacūkām un visdažādākajām citām šausmām, bet šādi šausmu stāsti lielākoties ir bailes veicinošas audzināšanas sekas bez jebkāda racionāla pamatojuma. Tikām reālu piemēru, ka kādam cilvēkam tīreļa vidū būtu uzbrucis bebrs ar rozīti (nodauzītu pudeli) ķepās, cik man zināms, nav.


Nezinu, kāds ledus sagaidīja paša pasākuma dalībniekus nedēļu vēlāk, turklāt skaidrs, ka viņiem bija jāsteidzas un nebija laika domāšanai par kāju sausumu un siltumu, bet mūsu pārgājienā ar gumijniekiem pilnīgi mierīgi visu varēja iziet bez jebkādas kāju izmērcēšanas. Tiesa, vienu kāju es tomēr saslapināju, bet tas bija neuzticēšanās paša spējām pārlēkt pāri grāvim rezultāts - ielūzu ar vienu kāju ledū pie grāvja malas, pēc tam, protams, bez mazākajām problēmām tam grāvim pārlēcu pāri, ko būtu varējis izdarīt arī iepriekš nesamērcējoties. Protams, ja salīdzina manu komforta pilno pieeju ar Ati, kurš izmanto pārbaudīto metodi "zeķe-maisiņš-zeķe-maisiņš-bota", man vispār par slapjām kājām runāt būtu grēks.


Vēl viena būtiska piebilde par purviem (un ne tikai) - ja Tev gadās doties pārgājienā pa Latvijas (relatīvi) neskarto dabu - atceries, ka labais stils ir aiz sevis mežu atstāt kaut par trīs eirocentiem tīrāku, nekā tu to atradi - iznes no turienes kaut pāris mazāk audzinātu cilvēku atstātās tukšās pudeles vai citus tamlīdzīgus mēslus. Gabals tev no tā nenokritīs.


Tātad, paviesojāmies gan purvā, gan netālu esošajā grants karjerā, kārtīgi izbridāmies aptuveni septiņu stundu garumā, atbilstoši manai izpratnei - skaisti un saturīgi pavadot dienu. Protams, zināmā mērā interesanti, ka dienas (vakara) turpinājumā pievērsos drusku citai savas personības šķautnei. Bet es jau arī nepretendēju uz to, ka būtu vienkāršs cilvēks.


Albums ar pārgājiena bildēm (smukākās tuvāk beigām)