Kazhes pierakstu burtnīca

Gabi Ela nav tāda pati meitene kā citas, viņai piemīt dabas dotas dāvanas, kādu citiem nav un tālab viņa pati apzinās savu īpašumu. Viena no šīm spējām gan dažās situācijās nemaz tik vajadzīga nav, jo meitene no latviešu alfabēta spēj skandēt visas skaņas, izņemot vienu, bet tā viena galīgi nav no ekskluzīvākajām un mazāk lietojamajām, tad nu viņai nākas izlīdzēties, teikumus veidojot bez šīs skaņas lietojuma. Vēl Gabi Ela iet skolā, piecieš mammu un viņas mīļoto sievieti, tāpat tēti un viņa jauno ģimene, ko veido Evija un divi puikas: Pelis un Ūdis. Vēl Gabi Ela skolā tiek pie simpātijas - puiša, kam viņa pati dod iesauku Kālis. Kālis, iespējams, nav pats spicākais zīmulis klasē, toties viņš jūt līdzi citiem un cenšas ikvienam palīdzēt, pat tad, ja šis palīdzāmais to nemaz nevēlas.

Šo izdevumu dabūjām lasīt bibliotēkā, izvēlējās to mūsu meita, nevis es, un tas visbiežāk liecina, ka lasāmviela jaunkundzei patiks - viņa savas vēlmes un gaumi pazīst labāk (nekas, ka sākotnējo iespaidu gūst tik vien kā no vāciņa, es jau izsenis apgalvoju, ka foliantu skatīt no vāciņa nav nekas slikts, gluži tāpat kā ne-sieviešu dzimuma būtni pēc galvassegas). Un tā patiešām bija - jaunkundze atzina šo izdevumu kā labu un lasāmu, lai gan man dažas iebildes bija. Nē, ne tālab, ka ģimenes modelis te neatbilst kanoniskajam. Jautājumi nāk no apstākļa, ka, šķiet, neviens no Gabi Elai tuvajiem cilvēkiem, skolotājus ieskaitot, neuzskata, ka viņas leksiku važojošais skaņas tukšums būtu logopēdiski labojams. Tā taču nav joka lieta - tava atvase spiesta meklēt dīvainus sinonīmus, lai izteiktu domu, kas citam izsakāma bez jebkādas piepūles! Nav šaubu, ka tā galīgi nav šī izdevuma nozīmīgākā tēma - tas ataino jaunās paaudzes sadzīvi (ieskaitot atsauces uz TikTok), ieskatās tajā, kā veidojas komplicētas attiecības kopā nedzīvojošu vecāku mazajiem (Gabi Ela un viņas tēva dēla Peļa attiecības galīgi nav mīļas, bet nav jau gluži tā, ka viņi justos kā sveši cilvēki, tik vien kā šie saskata tajā, kas neesi tu pats, sāncensi uz tēta mīlestību). Tāpat izdevuma teksta veidotāja labi ataino to, kā cilvēks savas vājības sev pašam spēj pasniegt kā jaudīgās puses (ne tikai valodas ziņā, Gabi Ela itin bieži visādas savas nepilnības pasniedz kā īpašās spējas).

Nav tā, ka šī būtu tā tēma, ko viegli dokumentēt un komentēt, jo, kā nojaušams, sev esmu licis līdzīgus spēles noteikumus kā Gabi Elai Lelde Jauja (ja lasīsi šo izdevumu, gan konstatēsi, ka tiešajā tekstā tās aizliegtās skaņas nav), un tas būtiski samazina tempu, kādā top šis mans teksts - ļoti bieži kaut ko nākas dzēst, jo secini, ka šādi izteikties nav ļauts, nākas vien atkal un atkal meklēt citus veidus, kā izteikt to pašu, un tas sanāk mazāk eleganti un allaž - mazliet nedabiski. Izklaidējoša ņemšanās? Nenoliedzami! Vai es būtu gatavs tā sevi mocīt bieži? Nekādi ne. Bet iepazīt šo izdevumu noteikti iesaku - izklaide būs gan lielam, gan mazam!

P. S. Ai, ai. Nupat paņēmu no plaukta šo izdevumu, lai uztaisītu vāka bildi, un secināju, ka Lelde Jauja buku nošāva gan. Jau ievada nodaļā Gabi Ela lieto to aizliegto skaņu, sakot tekstu: "Man piemīt īpašās spējas!" Vienā teikumā - divi noteikuma apiešanas gadījumi! Ai, ai, ai! Tavu nolaidību! Es noteikti šādu vaļību nepieļautu... Tas vienā pūtienā manās acīs šo izdevumu nomet kādu pakāpienu zemāk...