Kazhes pierakstu burtnīca

Nav gluži tā, ka ar saviem pirmajiem diviem ierakstiem (Songs of Leonard Cohen un Songs from a Room) Koens būtu izsmēlis visu savu pulveri, bet fakts ir tāds, ka septiņdesmitajos gados viņš vairs nebija tik emocionāli spēcīgs kā savas mūziķa karjeras pirmsākumos. Iespējams, viņam vienkārši bija beidzies augstākās kvalitātes materiāls - kā nekā mūzikai viņš pievērsās jau ne gluži zēna gados un domājams, ka uz pirmo albumu ierakstīšanas laiku viņam jau bija padomā daudz dziesmu, bet "Dziesmās par mīlestību un naidu" jūtams jau neliels radošās domas apsīkums.
Protams, Koens kā dzejnieks nav un nebija tik viegli izsmeļams, bet Koenam kā dziesmniekam, šķiet, bija drusku aptrūcies muzikālā materiāla. Jau pirmo albumu dziesmas visbiežāk izklausījās pēc tādas strinkšķināšanas, kas sevišķas muzikālās dotības neprasītu, bet tagad tas jūtams vēl vairāk - tīri instrumentālā veidā šīs dziesmas nebūtu klausāmas, melodijas ir tik rudimentāras, ka tā īsti nav pat skaidrs, vai tās vispār ir melodijas. Arī Koena poētika manai gaumei šeit jau kļuvusi pārāk sarežģīta - stāsti tajā vairs nav uzrunājoši, pārāk komplicēti un līdzīgi Bobam Dilanam viņa trakajos gados, vienīgi daudz "gudrāki" un "nopietnāki".
Reizēm Koens izmēģina sevi jaunā ampluā, tā "Diamonds in the Mine" viņš mēģina dziedāt savas tradicionālās runāšanas vietā (ne pārāk laba ideja), turklāt vēl kantrīmūzikas pavadījumā. Vienlaikus man joprojām patīk Koena dziesmu atmosfēra, tā skumji liriskā pasaule, kuru viņš uzbur, piemēram, ar "Famous Blue Raincoat" vai "Joan of Arc", vai "Love Calls You By Your Name". Vai "Last Year&39;s Man".
Šādu mūziku es nevaru klausīties gluži jebkurā noskaņojumā, bet drūmā rudenīgā vakarā Koens ir lielisks ceļa biedrs, pat tad, kad viņš nav savā labākajā formā.