I'm Your Man
Iespējams, esmu bijis pret Koenu nepamatoti kritisks - lai arī joprojām mani nesajūsmina viņa izvēlētais skanējums astoņdesmitajos gados, vairums tā ēras dziesmu citu izpildītāju versijās man galīgi nešķiet labākas. Jā, sintīpops ir diezgan salkans, taču ar visām "ping" tipa skaņām Koens spēj uzburt noskaņu, un tas bieži ir galvenais.
Lai saprastu, ko nozīmē pareizs un nepareizs skanējums un akcentu salikšana, labs piemērs ir dažādas versijas manai iecienītākajai dziesmai no šī albuma "First We Take Manhattan". Sākotnēji šo Koena dziesmu ierakstīja Dženifera Vornsa (kura, ja kas līdzās Adžani Tomasai ir Koena piedziedātāja šajā ierakstā), piesaistot ģitārspēles virtuozu Stīviju Reju Vonu un ierakstot garlaicīgu adult contemporary skaņdarbu ar it kā patīkamu, bet kopumā stipri vienmuļu ģitārspēli. Tad vari noklausīties, kā to iedziedājis Džo Kokers. Deviņdesmito gadu beigas aranžējumu tehnika noteikti ir patīkamāka par to, ko izmantoja Koens, bet šajā versijā tu nekādi nejūti to mīklaino terorisma pielūgšanu, kas burtiski strāvo no Koena versijas, kamēr Kokers to padara par gluži vienkāršu dziesmu, kuras saturam vispār nav nozīmes, tikpat labi viņš varētu apdziedāt "Volkswagen Golf III". Laikam kvalitatīvāko versiju, neskaitot pašu Koenu, ierakstījuši REM - viņiem ir izdevies pareizi saglabāt centrālo uzsvaru uz Manhetenas ieņemšanu (lai arī uz Berlīni viņi atsaucas jau daudz mazāk izteiksmīgi), bet pa brīdim dziesma pārāk sāk izklausīties pēc tipiska deviņdesmito gadu REM materiāla, un kaut kur tās gaitā enerģija noplok. Un tas - ņemot vērā, ka REM paši arī ir radījuši vien no spēcīgākajām apokalipses vēstnešu himnām ar "It's the End of the World (As We Know It)". Dīvainā kārtā (te gan nebūs saites uz Youtube, jo tur tāda ieraksta nav, ļoti veiksmīgi noskaņu saglabājis Boriss Grebenščikovs, kura askētiskā versija ar vieglu Austrumeiropas akcentu ļoti labi saskan ar Koena sākotnējo pozīciju).
Un tad, kāpēc tieši man patīk paša Koena versija? Vispār jau pati doma - sintīpopa paradigmā slavinoši apdziedāt terorismu, ir kvalitatīva. Nē, man nav simpātiju pret pievēršanos terorismam, ne uz to pusi, bet Koens šo tēmu vārdos ir ietērpis vienkārši brīnišķīgi, katrs pants individuāli spēj uzrunāt, sākot jau ar:
Otra spožākā dziesma ierakstā ir tā, ko nesen mēs dzirdējām vairākkārt vienā filmā, un jāatzīst, ka arī "Everybody Knows" ir saturiski kolosāla, te gan man nav šaubu par Koena trāpīgāko frāzi:
Kamēr šīs abas dziesmas ir teksta ziņā diezgan skaidras, citkārt Koens, protams, stāstus veido mazāk skaidrā formā. Kaut vai "Take this Waltz", kas, protams, ir diezgan tipisks valsis (un to arī nesagandē stulbs aranžējums, jo kurš gan gribēs valsi spēlēt uz Casio sintezatora? Ok, varu iedomāties daudzus, kas to gribētu). Šo valsi es noteikti būtu paņēmis un iekļāvis krājumā ar Koena skaistākajām dziesmām. Saturiski gan šis valsis ir mīklains - kaut kādā mērā tā ir dziesma par mīlestību, bet kaut kādā nav gan. Tiesa, ja tā padomā - arī "First We Take Manhattan" savā ziņā ir mīlestības dziesma, un savā ziņā nav. Patiesībā gan tas ir tikai loģiski - dziesmai par pamatu Koens izmantojis Federiko Garsijas Lorkas dzeju, un tas čalis jau ar nebija gluži 100% riktīgs. Te mans iecienītākais citāts ir šis:
Mīklainākais skaņdarbs te noteikti ir "Jazz Police" - tai gan pilnīgi noteikti piestāv paranoiskais sintezatoru skanējums, kurā ir diezgan grūti saprast, vai Džeza policija ir no tām policijām, kas cīnās par vai pret džezu. Dziesma ir diezgan paradoksiem pilna, un atkal jau bagāta dažādām lirikas pērlēm, kā piemēram: "Wild as any freedom loving racist", bet šis ir viens no tiem (retajiem) Koena skaņdarbiem, kur muzikālā puse ir vismaz tikpat svarīga kā teksts.
Pēdējā dziesma, ko man vajadzētu te pieminēt, ir "I'm Your Man", kas ir Koena versija tai pašai tēmai kā Prāta vētras "Ja tikai uz mani tu paskatītos", tiesa, par taureni uz kāposta Koens nepiedāvā kļūt, bet viņš ir gatavs kļūt par bokseri, uzņemties uz sevi sitienus, vadīt automašīnu un uzvilkt masku gadījumā, ja tu vēlies cita veida mīlestību. No liriskā Koena puses šis ir atkal jau viens no skaistākajiem veikumiem viņa karjerā. Es gan personīgi, protams, nevēlētos sev Leonardu Koenu par mīļāko, bet tas nemaina apstākli, ka šī ir teicama savaldzināšanas dziesma.
Jā, pārējais ieraksta materiāls nav gluži tik labs ("Ain't no cure for love" ir izteikti cukurots un neizteiksmīgs skaņdarbs), bet kopumā varu teikt, ka man šis Koena ieraksts ļoti pat iet pie sirds. Jā - varētu būt vēl labāk, bet vēl jau Koens tikai ieņem Manhetenu, bet tai dienā, kad viņš arī Berlīni paņems savās rokās, tad gan - uh!
Lai saprastu, ko nozīmē pareizs un nepareizs skanējums un akcentu salikšana, labs piemērs ir dažādas versijas manai iecienītākajai dziesmai no šī albuma "First We Take Manhattan". Sākotnēji šo Koena dziesmu ierakstīja Dženifera Vornsa (kura, ja kas līdzās Adžani Tomasai ir Koena piedziedātāja šajā ierakstā), piesaistot ģitārspēles virtuozu Stīviju Reju Vonu un ierakstot garlaicīgu adult contemporary skaņdarbu ar it kā patīkamu, bet kopumā stipri vienmuļu ģitārspēli. Tad vari noklausīties, kā to iedziedājis Džo Kokers. Deviņdesmito gadu beigas aranžējumu tehnika noteikti ir patīkamāka par to, ko izmantoja Koens, bet šajā versijā tu nekādi nejūti to mīklaino terorisma pielūgšanu, kas burtiski strāvo no Koena versijas, kamēr Kokers to padara par gluži vienkāršu dziesmu, kuras saturam vispār nav nozīmes, tikpat labi viņš varētu apdziedāt "Volkswagen Golf III". Laikam kvalitatīvāko versiju, neskaitot pašu Koenu, ierakstījuši REM - viņiem ir izdevies pareizi saglabāt centrālo uzsvaru uz Manhetenas ieņemšanu (lai arī uz Berlīni viņi atsaucas jau daudz mazāk izteiksmīgi), bet pa brīdim dziesma pārāk sāk izklausīties pēc tipiska deviņdesmito gadu REM materiāla, un kaut kur tās gaitā enerģija noplok. Un tas - ņemot vērā, ka REM paši arī ir radījuši vien no spēcīgākajām apokalipses vēstnešu himnām ar "It's the End of the World (As We Know It)". Dīvainā kārtā (te gan nebūs saites uz Youtube, jo tur tāda ieraksta nav, ļoti veiksmīgi noskaņu saglabājis Boriss Grebenščikovs, kura askētiskā versija ar vieglu Austrumeiropas akcentu ļoti labi saskan ar Koena sākotnējo pozīciju).
Un tad, kāpēc tieši man patīk paša Koena versija? Vispār jau pati doma - sintīpopa paradigmā slavinoši apdziedāt terorismu, ir kvalitatīva. Nē, man nav simpātiju pret pievēršanos terorismam, ne uz to pusi, bet Koens šo tēmu vārdos ir ietērpis vienkārši brīnišķīgi, katrs pants individuāli spēj uzrunāt, sākot jau ar:
I'm guided by a signal in the heavens
I'm guided by this birthmark on my skin
I'm guided by the beauty of our weapons
First we take Manhattan, then we take Berlin
Otra spožākā dziesma ierakstā ir tā, ko nesen mēs dzirdējām vairākkārt vienā filmā, un jāatzīst, ka arī "Everybody Knows" ir saturiski kolosāla, te gan man nav šaubu par Koena trāpīgāko frāzi:
Everybody knows you love me baby,
Everybody knows you really do
Everybody knows that you've been faithful
Give or take a night or two
Kamēr šīs abas dziesmas ir teksta ziņā diezgan skaidras, citkārt Koens, protams, stāstus veido mazāk skaidrā formā. Kaut vai "Take this Waltz", kas, protams, ir diezgan tipisks valsis (un to arī nesagandē stulbs aranžējums, jo kurš gan gribēs valsi spēlēt uz Casio sintezatora? Ok, varu iedomāties daudzus, kas to gribētu). Šo valsi es noteikti būtu paņēmis un iekļāvis krājumā ar Koena skaistākajām dziesmām. Saturiski gan šis valsis ir mīklains - kaut kādā mērā tā ir dziesma par mīlestību, bet kaut kādā nav gan. Tiesa, ja tā padomā - arī "First We Take Manhattan" savā ziņā ir mīlestības dziesma, un savā ziņā nav. Patiesībā gan tas ir tikai loģiski - dziesmai par pamatu Koens izmantojis Federiko Garsijas Lorkas dzeju, un tas čalis jau ar nebija gluži 100% riktīgs. Te mans iecienītākais citāts ir šis:
There's a bar where the boys have stopped talking
They've been sentenced to death by the blues
Mīklainākais skaņdarbs te noteikti ir "Jazz Police" - tai gan pilnīgi noteikti piestāv paranoiskais sintezatoru skanējums, kurā ir diezgan grūti saprast, vai Džeza policija ir no tām policijām, kas cīnās par vai pret džezu. Dziesma ir diezgan paradoksiem pilna, un atkal jau bagāta dažādām lirikas pērlēm, kā piemēram: "Wild as any freedom loving racist", bet šis ir viens no tiem (retajiem) Koena skaņdarbiem, kur muzikālā puse ir vismaz tikpat svarīga kā teksts.
Pēdējā dziesma, ko man vajadzētu te pieminēt, ir "I'm Your Man", kas ir Koena versija tai pašai tēmai kā Prāta vētras "Ja tikai uz mani tu paskatītos", tiesa, par taureni uz kāposta Koens nepiedāvā kļūt, bet viņš ir gatavs kļūt par bokseri, uzņemties uz sevi sitienus, vadīt automašīnu un uzvilkt masku gadījumā, ja tu vēlies cita veida mīlestību. No liriskā Koena puses šis ir atkal jau viens no skaistākajiem veikumiem viņa karjerā. Es gan personīgi, protams, nevēlētos sev Leonardu Koenu par mīļāko, bet tas nemaina apstākli, ka šī ir teicama savaldzināšanas dziesma.
Jā, pārējais ieraksta materiāls nav gluži tik labs ("Ain't no cure for love" ir izteikti cukurots un neizteiksmīgs skaņdarbs), bet kopumā varu teikt, ka man šis Koena ieraksts ļoti pat iet pie sirds. Jā - varētu būt vēl labāk, bet vēl jau Koens tikai ieņem Manhetenu, bet tai dienā, kad viņš arī Berlīni paņems savās rokās, tad gan - uh!
2106-09-30
comments powered by Disqus