Various Positions
Ui, cik ar tām dažādajām pozām ir sarežģīti - no vienas puses, tas ir ieraksts, kurā atrodamas divas no visu laiku slavenākajām Koena dziesmām, un ne bez pamata tās iekarojušas popularitāti un mīlestību, bet vienlaikus tā skanējums nebūt nav tāds, par ko jūsmināties un tieši tajās slavenākajās dziesmās kaitinošo elementu ir visvairāk.
Patiesībā tieši ar "Dance Me to the End of Love" man sākās pazīšanās ar Leonardu Koenu, tas droši vien bija kāds 1999.gads, kad saņēmu no Normja kaut kādos svētkos dāvanā pirātisku disku ar nosaukumu "Romantic Collection Volume 3". Tā gan bija visai dīvaina romantiskā kolekcija - līdzās patiešām tipiskām romantiskām dziesmām (kā Andriano Čelentano "Susanna" vai Moody Blues "Nights in White Satin") tur bija iekļauts arī Kraftwerk "Radioactivity" remikss, un man ir grūti saprast, kas tieši romantisks ir radioaktivitātē. No otras puses, ja ņem vērā, ka "Dance me to the end of love" patiesībā ir dziesma par Aušvici un stīgu mūziku, kuras pavadījumā beidzas dzīve un mīlestība, tad varbūt arī radioaktivitāte ir tikai vietā, un te varētu piebilst, ka to, par ko patiesībā dzied Koens šajā dziesmā, es nojautu arī pirms ieskatīšanās Wikipedia - laikam jau tiešām frāze "Dance me to your beauty with a burning violin" ir perfekta savā lakonismā. Protams, cita lieta, ka šī dziesma smagi cieš no tizla sintētiska skanējuma - galvenais grēks te gulstās nevis uz visai banālo bekvokālu, bet gan Casio sintezatora iebūvētās bungu partijas un vispār ik pa brīdim ieskanošajai kādai izcili tizlai sintētiskai skaņai. Taču par laimi Koens pamanījās to ierakstīt arī sakarīgākā veidā - ja pareizi saprotu, šī versija atrodama 1994.gada ierakstā "Leonard Cohen Live" un dažās izlasēs.
Globāli gan droši vien labāk zināma ir cita šī ieraksta dziesma - "Hallelujah". Pēdējo 20 gadu laikā gan to ir iedziedājuši neskaitāmi dažādi mūziķi, bieži - vokāli daudz apdāvinātāki kā pats Koens, taču pārsteidzošā kārtā reti kuram ir izdevies to veikt tik emocionāli spēcīgi kā vecajam Kanādas ebrejam. Un tas - neskatoties uz to, ka instrumentācija Koena versijai ir diezgan katastrofāla - manā sapņu versijā, kura nekad nav tapusi, sintētiskā pļek-pļek vietā būtu Ēriks Kleptons ar ģitāru, taču laikam jau tāpat "Hallelujah" ir piedzīvojusi daudz par daudz dažādu ierakstu, un tā īsti vienīgi Džefa Baklija izpildījums spēj mani uzrunāt. Bet nu sasodīts - kā Koens varēja uz kaut ko tādu uztrāpīt!
Pārējās šī albuma dziesmas, lai arī bieži tām ir patīkamāks skanējums kā abiem grāvējiem (lai gan stulbās bungmašīnas ir arī citviet sastopamas), kopumā uz to fona nav nekas fenomenāls, lai arī pa lielam tās ir itin patīkamas - primāri jau tas attiecas uz "The Law" un "The Captain". Pēdējā ir pārsteidzoši dzīvespriecīga un viegla, kas Koenam kopumā it nemaz nav raksturīgi. Ja neskaita astoņdesmito gadu mūzikas modes tendences, patiesībā jau Koena pieeja dziesmu sacerēšanai bieži ir līdzīga viņa karjeras pirmsākumiem - vismaz ļoti viegli var iztēloties, ka "Hunter's Lullaby" varētu ierakstīt arī ar vienkāršu ģitāras strinkšķināšanu, kādu Koens tik plaši praktizēja savos pirmajos ierakstos (un kas kopumā, protams, bija gaumīgāka par to, kas dzirdams "Various Positions").
Kopumā sarežģīti ir ar šo ierakstu - tas būtu varējis būt daudz, daudz labāks, ja šīs pašas dziesmas Koens būtu ierakstījis kādus piecus gadus agrāk, es būtu sajūsmā. Realitātē tikām es droši vien izvēlētos klausīties to koncertversijas, kas tapušas populārajai mūzikai labākos laikos kā astoņdesmito gadu vidū.
Patiesībā tieši ar "Dance Me to the End of Love" man sākās pazīšanās ar Leonardu Koenu, tas droši vien bija kāds 1999.gads, kad saņēmu no Normja kaut kādos svētkos dāvanā pirātisku disku ar nosaukumu "Romantic Collection Volume 3". Tā gan bija visai dīvaina romantiskā kolekcija - līdzās patiešām tipiskām romantiskām dziesmām (kā Andriano Čelentano "Susanna" vai Moody Blues "Nights in White Satin") tur bija iekļauts arī Kraftwerk "Radioactivity" remikss, un man ir grūti saprast, kas tieši romantisks ir radioaktivitātē. No otras puses, ja ņem vērā, ka "Dance me to the end of love" patiesībā ir dziesma par Aušvici un stīgu mūziku, kuras pavadījumā beidzas dzīve un mīlestība, tad varbūt arī radioaktivitāte ir tikai vietā, un te varētu piebilst, ka to, par ko patiesībā dzied Koens šajā dziesmā, es nojautu arī pirms ieskatīšanās Wikipedia - laikam jau tiešām frāze "Dance me to your beauty with a burning violin" ir perfekta savā lakonismā. Protams, cita lieta, ka šī dziesma smagi cieš no tizla sintētiska skanējuma - galvenais grēks te gulstās nevis uz visai banālo bekvokālu, bet gan Casio sintezatora iebūvētās bungu partijas un vispār ik pa brīdim ieskanošajai kādai izcili tizlai sintētiskai skaņai. Taču par laimi Koens pamanījās to ierakstīt arī sakarīgākā veidā - ja pareizi saprotu, šī versija atrodama 1994.gada ierakstā "Leonard Cohen Live" un dažās izlasēs.
Globāli gan droši vien labāk zināma ir cita šī ieraksta dziesma - "Hallelujah". Pēdējo 20 gadu laikā gan to ir iedziedājuši neskaitāmi dažādi mūziķi, bieži - vokāli daudz apdāvinātāki kā pats Koens, taču pārsteidzošā kārtā reti kuram ir izdevies to veikt tik emocionāli spēcīgi kā vecajam Kanādas ebrejam. Un tas - neskatoties uz to, ka instrumentācija Koena versijai ir diezgan katastrofāla - manā sapņu versijā, kura nekad nav tapusi, sintētiskā pļek-pļek vietā būtu Ēriks Kleptons ar ģitāru, taču laikam jau tāpat "Hallelujah" ir piedzīvojusi daudz par daudz dažādu ierakstu, un tā īsti vienīgi Džefa Baklija izpildījums spēj mani uzrunāt. Bet nu sasodīts - kā Koens varēja uz kaut ko tādu uztrāpīt!
Pārējās šī albuma dziesmas, lai arī bieži tām ir patīkamāks skanējums kā abiem grāvējiem (lai gan stulbās bungmašīnas ir arī citviet sastopamas), kopumā uz to fona nav nekas fenomenāls, lai arī pa lielam tās ir itin patīkamas - primāri jau tas attiecas uz "The Law" un "The Captain". Pēdējā ir pārsteidzoši dzīvespriecīga un viegla, kas Koenam kopumā it nemaz nav raksturīgi. Ja neskaita astoņdesmito gadu mūzikas modes tendences, patiesībā jau Koena pieeja dziesmu sacerēšanai bieži ir līdzīga viņa karjeras pirmsākumiem - vismaz ļoti viegli var iztēloties, ka "Hunter's Lullaby" varētu ierakstīt arī ar vienkāršu ģitāras strinkšķināšanu, kādu Koens tik plaši praktizēja savos pirmajos ierakstos (un kas kopumā, protams, bija gaumīgāka par to, kas dzirdams "Various Positions").
Kopumā sarežģīti ir ar šo ierakstu - tas būtu varējis būt daudz, daudz labāks, ja šīs pašas dziesmas Koens būtu ierakstījis kādus piecus gadus agrāk, es būtu sajūsmā. Realitātē tikām es droši vien izvēlētos klausīties to koncertversijas, kas tapušas populārajai mūzikai labākos laikos kā astoņdesmito gadu vidū.
2016-09-20
comments powered by Disqus