Les Demoiselles de Rochefort
Vēl nesen man šķita, ka pietiek no maģiskās grāmatas izvēlēties kādu vecāku filmu, un tā būs laba - kamēr pēdējās dažās desmitgadēs tapušais materiāls bieži ir izvēlēts pilnīgi neizprotami, agrāku laiku kino ziņā nekādu jautājumu nav - tur būs absolūta klasika, un klasika ir laba. Un tad mēs noskatījāmies "Rošforas meitenes".
Es ne mazākajā mērā neapšaubu, ka Francijā tā ir kulta filma ar nezūdošu popularitāti, taču problēma ir tajā, ka skatītājam neitrālajam daudz vieglāk ir saskatīt tās trūkumus, nekā novērtēt labo tajā. Ok, uzskaitīšu dažas lietas, kas man šajā filmā patika. Pirmkārt, tās ievadā tiek parādīts super dīvainais Rošforas - Martrū tilts, kuru noteikti gribētos pašam šķērsot. Otrkārt, filma ir tik pārsātināti krāsaina, ka ar savu pārspīlēto atmosfēru tev droši vien iespiedīsies atmiņā. Treškārt, tā ir retā iespēja, kur tu uz ekrāna kopā redzēsi Katrīnu Denēvu un Fransuāzu Dorleaku - Katrīnas māsu, kuras dzīve neilgi pēc šīs filmas tapšanas aprāvās traģiskā autonegadījumā.
Taču līdzās šīm pozitīvajām lietām netrūkst tā, kas mani kā skatītāju vienkārši izcili kaitināja. Jā, es saprotu, ka "Rošforas meitenes" ir mūzikls, un lielākoties mūziklu sižeti nav tie smalkākie un niansēm pārbagātākie. Bet šī konkrētā filma sastāv no tikai un vienīgi dažādiem klišejiskiem komēdijām raksturīgiem pārpratumiem un muļķīgas noklusēšanas sekām, ka tu ne tikai jau vismaz no filmas vidus zini, kurš ar kuru beigās paliks kopā (ātrāk ne, jo ne visi personāži iesaistās vienlaikus), bet tevi pārņem sajūta, ka scenārija autors ir ietekmējies no latiņamerikāņu ziepju operām (lai gan, protams, nezinu, vai tajos laikos šādas ziepju operas jau filmēja, un kopumā mani tas arī īpaši neuztrauc). Un es saprotu, ka šādā mūziklā tas ir normāli, ka viena muzikālā tēma tiek atkārtota vairākkārt, taču šeit patiesībā teju vai viss tiek atkārtots vismaz divreiz - jo ja tu dzirdi, kā kādu dziesmu izpilda puisis, vari būt drošs, ka desmit minūtes vēlāk to dziedās meitene, kurai būs lemts būt viņa mīļotajai. Un ja vispirms dzied meitene - tātad dziedās arī puisis.
Līdzās māsām Dorleakām (tāds faktiski bija arī Denēvas uzvārds, no kura viņa aizbēga, lai viņu varētu atšķirt) filmā piedalās arī viens no ievērojamākajiem amerikāņu mūziklu aktieriem un dejotājiem Džīns Kelijs, kurš šajā filmā pildījis arī horeogrāfa funkcijas. Viņš te atveido diezgan izteikti to pašu personāžu kā "An American in Paris", tikai, protams, 15 gadus vecāku. Jā, viņš smuki dejo joprojām, jā - tīri vizuāli filma ir estētiski patīkama, bet tā ir tik sasodīti garlaicīga, ka man radās sajūta, ka tā ilga piecas un nevis divas stundas. Sevi uzskatu par diezgan pacietīgu cilvēku, bet nē - šis bija pāri manai pacietībai.
Vai vajadzētu kaut ko pateikt par sižetu? Ir divas māsas - viena spēlē klavieres, otra dejo. Pilsētā notiek gadatirgus. Meitenes grib izrauties no mazpilsētas dzīves un kļūt slavenas Parīzē. Ar to laikam pietiks. (Ja kas - Demī režisēja arī slavenos "Šerbūras lietussargus" - arī tā filma man ne sevišķi patika, bet šī - jau pavisam nē, laikam jau man viņa pieeja mūzikliem nav piemērota)
Es ne mazākajā mērā neapšaubu, ka Francijā tā ir kulta filma ar nezūdošu popularitāti, taču problēma ir tajā, ka skatītājam neitrālajam daudz vieglāk ir saskatīt tās trūkumus, nekā novērtēt labo tajā. Ok, uzskaitīšu dažas lietas, kas man šajā filmā patika. Pirmkārt, tās ievadā tiek parādīts super dīvainais Rošforas - Martrū tilts, kuru noteikti gribētos pašam šķērsot. Otrkārt, filma ir tik pārsātināti krāsaina, ka ar savu pārspīlēto atmosfēru tev droši vien iespiedīsies atmiņā. Treškārt, tā ir retā iespēja, kur tu uz ekrāna kopā redzēsi Katrīnu Denēvu un Fransuāzu Dorleaku - Katrīnas māsu, kuras dzīve neilgi pēc šīs filmas tapšanas aprāvās traģiskā autonegadījumā.
Taču līdzās šīm pozitīvajām lietām netrūkst tā, kas mani kā skatītāju vienkārši izcili kaitināja. Jā, es saprotu, ka "Rošforas meitenes" ir mūzikls, un lielākoties mūziklu sižeti nav tie smalkākie un niansēm pārbagātākie. Bet šī konkrētā filma sastāv no tikai un vienīgi dažādiem klišejiskiem komēdijām raksturīgiem pārpratumiem un muļķīgas noklusēšanas sekām, ka tu ne tikai jau vismaz no filmas vidus zini, kurš ar kuru beigās paliks kopā (ātrāk ne, jo ne visi personāži iesaistās vienlaikus), bet tevi pārņem sajūta, ka scenārija autors ir ietekmējies no latiņamerikāņu ziepju operām (lai gan, protams, nezinu, vai tajos laikos šādas ziepju operas jau filmēja, un kopumā mani tas arī īpaši neuztrauc). Un es saprotu, ka šādā mūziklā tas ir normāli, ka viena muzikālā tēma tiek atkārtota vairākkārt, taču šeit patiesībā teju vai viss tiek atkārtots vismaz divreiz - jo ja tu dzirdi, kā kādu dziesmu izpilda puisis, vari būt drošs, ka desmit minūtes vēlāk to dziedās meitene, kurai būs lemts būt viņa mīļotajai. Un ja vispirms dzied meitene - tātad dziedās arī puisis.
Līdzās māsām Dorleakām (tāds faktiski bija arī Denēvas uzvārds, no kura viņa aizbēga, lai viņu varētu atšķirt) filmā piedalās arī viens no ievērojamākajiem amerikāņu mūziklu aktieriem un dejotājiem Džīns Kelijs, kurš šajā filmā pildījis arī horeogrāfa funkcijas. Viņš te atveido diezgan izteikti to pašu personāžu kā "An American in Paris", tikai, protams, 15 gadus vecāku. Jā, viņš smuki dejo joprojām, jā - tīri vizuāli filma ir estētiski patīkama, bet tā ir tik sasodīti garlaicīga, ka man radās sajūta, ka tā ilga piecas un nevis divas stundas. Sevi uzskatu par diezgan pacietīgu cilvēku, bet nē - šis bija pāri manai pacietībai.
Vai vajadzētu kaut ko pateikt par sižetu? Ir divas māsas - viena spēlē klavieres, otra dejo. Pilsētā notiek gadatirgus. Meitenes grib izrauties no mazpilsētas dzīves un kļūt slavenas Parīzē. Ar to laikam pietiks. (Ja kas - Demī režisēja arī slavenos "Šerbūras lietussargus" - arī tā filma man ne sevišķi patika, bet šī - jau pavisam nē, laikam jau man viņa pieeja mūzikliem nav piemērota)
2017-12-19
comments powered by Disqus