Kazhes pierakstu burtnīca

Bītli jau atradās uz izjukšanas robežas, bet viņiem tomēr šķita prātīga doma pieaicināt cilvēkus no televīzijas uz viņu jaunākā albuma ierakstīšanas procesu, pie reizes uzfilmējot īpašu šim pasākumam veltītu koncertu, kas notiktu kādā eksotiskā valstī. Kas no tā visa sanāca?
TV ļaudis kļuva par aculieciniekiem kā ansamblis, kuru daudzi uzskatīja par labāko pasaulē, juka pa visām vīlēm (kas gan filmā tiek rādīts visai minimāli), īpašais koncerts pārtapa par koncertu uz mājas jumta turpat Londonā, bet "Let It Be" bija lemts kļūt par pēdējo oficiāli izdoto bītlu studijas plati pirms grupas gala. Jā, "Abbey Road" faktiski tika ierakstīts vēlāk, bet par grupas gulbja dziesmu kļuva tieši šis ieraksts ar zīmīgo nosaukumu.
Dokumentālā filma ir patiešām dokumentāla - tajā nav ne aizkadra balss, ne titru, kas vēstītu, kas tagad un kāpēc notiek, grupas dalībnieki tajā netiek intervēti, gluži vienkārši mēs redzam viņus dziesmu ierakstīšanas procesā, to spēlēšanas procesā un laiku pa laikam - strīda procesā. Tāda nosacīta ieskaitīšanās aizkulisēs, patiesībā - visai interesanta, lai gan tīri kā filma "Let It Be" nav nekas diži izcils - reāli aizraujoša ir vienīgi tās noslēdzošā daļa ar rooftop koncertu, plus vēl ir pāris dziesmas, ko visai interesanti šie spēlē studijā kopā ar Biliju Prestonu. Skaidrs, ka kaut ko šādu ir vērts skatīties vien tad, ja esi puslīdz nopietns bītlomāns (vismaz tādā līmenī kā es), pretējā gadījumā tevi šī filma varētu pamatīgi garlaikot. Mani negarlaikoja - kaut vai tāpēc, ka tajā skan lieliska mūzika, un tas jau ir viens no standarta kritērijiem, kas manu skatījumu par filmām vienmēr ir uzlabojis.