Kazhes pierakstu burtnīca

Mana lielā atvaļinājuma ievadā bijām iecerējuši izbraukāt visas tās Latvijas pilsētas, kurās līdz šim nebija bijusi Estere (ir mums šāds plāns - izrādīt bērniem dzimto zemi vecumā, kad vēl konkrētas atmiņas neveidojas, proti, skaidrs, ka primāri to darām sevis un nevis bērnu dēļ), un tā kā šādas pilsētas bija atlikušas deviņas, tapa rogaininga kontrolpunktu izvietojumam līdzīgs maršruts formā: Rīga - Aknīste - Līvāni - Viļāni - Kārsava - Viļaka - Balvi - Lubāna - Cesvaine - Ape - Rīga. Gluži perfekti to izpildīt neizdevās, bet par to - vēlāk.

Sagatavošanās darbu nozīmīgākā daļa bija iegādāties jaunu lielu telti, aizstājot līdzšinējo variantu ar divām mazām teltīm. Un izvēlētā telts bija patiešām liela - tāda kārtīga “party” telts ar 240 centimetru augstumu, kurā pat es varu stāvēt kājās. Vēl bija jāpapildina prīmusa balonu komplekts, jāsakrāmē milzīgs daudzums visa kā, kas nepieciešams, dodoties izbraucienos ar bērniem, jāaizgādā kaķis pie Marinas draudzenes Irinas uz Bolderāju (paldies viņai un viņas ģimenei par mūsu diabētiķa pieskatīšanu), Prols - pie mana tēta, un tā nu vēlā pirmdienas rītā mēs devāmies ceļā.

Par posmu Rīga - Aknīste nekā vērā ņemama stāstāma nebūtu, un arī par pašu Aknīsti - gaužām maz. Aknīste ir viena no tām Latvijas pilsētām, par kurām primārais jautājums ir - kāpēc tā vispār tiek klasificēta kā pilsēta. Izmēra ziņā tā ir Latvijas mazāko pilsētu desmitniekā, bet apskates objektu mazuma ziņā varētu būt pat vēl zemāk. Vēsturiski Aknīste drīzāk bijusi piederīga Lietuvai, taču līdz ar Baltijas valstu neatkarības iegūšanu pēc Pirmā pasaules kara Latvija Aknīsti un tās apkārtni iemainīja no Lietuvas apmaiņā pret Palangu. Līdz Otrajam pasaules karam Aknīste bija izteikti ebrejiska pilsēta, teju pusei tās iedzīvotājiem esot piederīgai Mozus ticībai, taču jau 1941. gada 18. jūlijā Aknīstes latviešu pašaizsardzības vienības dalībnieki “šo jautājumu atrisināja”. Pilsētas statusu tā ieguvusi 1991. gadā tāpat kā vēl vesela virkne citu bijušu pilsētciemu, taču šķiet pamatoti apgalvot, ka pēdējo 30 gadu laikā Aknīstes attīstība drīzāk gājusi uz atpakaļ nekā uz priekšu, iedzīvotāju skaitam strauji samazinoties. Un tā nu mēs nonākam 2021. gada Aknīstē.

Vērienīgākā celtne pilsētā ir Svētā Ignācija Romas katoļu baznīca, ne sevišķi iedvesmojoša funkcionālisma stila būve. Proti, mani ne sevišķi iedvesmojoša. Es saprotu, ka divdesmitā gadsimta trīsdesmito gadu funkcionālisms ir gana nozīmīga arhitektoniska parādība, bet saskatīt tajā skaistumu man ir grūti, līdz ar to šī baznīcas ēka mani iepriecina ne vairāk kā Rīgas Kristus Karaļa katoļu baznīca Mežaparkā.

Nekādu vērienīgo pastaigu pa Aknīsti neveicām - nostaigājām nepilnus divus kilometrus, cik nu tur bija pieejamas ietves, un tad gājām pusdienot. Pārsteidzošā kārtā vismaz kafejnīca Aknīstē izrādījās pieejama. Ok, tas bija bistro un man tur īsti nebija citu variantu ēdienam kā kartupeļi ar salātiem, bet gaidīt kaut ko vairāk būtu bijis naivi, turklāt kopumā iestāde bija simpātiska - ar glītu terasi un šūpuļtīkliem. Iestāde izrādījās visai pieprasīta, pie blakus galdiņa sēdēja bariņš ārzemju jauniešu - brīvprātīgo, kas piedalās festivāla Sansusī organizēšanā.

Apliecinājums tam, cik mazā mērā Aknīste ir tūrismam paredzēta pilsēta, ir tajā, ka Aknīstes TIC (tūrisma informācijas centrs) nemaz neatrodas pašā pilsētā, bet gan netālajā Gārsenes muižā. Labi, ka mūsu plānos bija piestāšana arī Gārsenē, citādi šī pieredze būtu patiešām nekāda.
Desmit kilometrus atstatus no Aknīstes esošā Gārsene apskates ziņā izrādījās daudz vērtīgāka par vēl neseno novada centru. Ap kādreizējo Budbergu dzimtas pili izveidojies ciems var lepoties ne vien ar labi saglabājušos pils ēku, bet arī ar dažādām palīgbūvēm un dabas takām. Vispirms iegājām pils ēkā, kurā vēl nesen bija skola, bet demogrāfiskās situācijas dēļ tā pirms dažiem gadiem likvidēta (un, apskatoties pils muzejā pēdējā izlaiduma bildes ar diviem absolventiem, nav šaubu - kāpēc tā). Tagad tur ir hostelis, vieta kāzām un citām ballītēm, veranda ar gleznu izstādi un tūrisma informācijas centrs. Šaubu nav, ka autentiskāka pils ir no ārpuses nekā iekšā (ja kas - par skolu tā pārbūvēta vēl ulmaiņlaikos), bet arī iekšā ir šis tas, ko redzēt, un jūtams, ka pamazām notiek darbi, lai padarītu šo pili vēl pievilcīgāku tūristiem. Būtiskākā atmiņa par Gārsenes pils vēsturi - tās īpašnieka pirmā sieva bija angliete, kas nomira jauna, tika apbedīta dzimtas kapličā, taču kad nomira pats barons, viņa otrā sieva lika pirmās mirstīgās atliekas pierakt, lai negulšņā te kāds kopā ar viņas vīru.

Apkārtējās dabas takas tikām jau tagad tādas ir (finansiāli sensitīviem cilvēkiem informācija - tur ir neliela ieejas maksa) ar labiekārtotām atpūtas vietām, raganas mājiņu, tiltiņiem un vēl šādiem tādiem citiem apskates objektiem. Līdz ar to varētu teikt, ka Gārsene ir vairāk apmeklēšanas vērta nekā Aknīste. Arī mūsu pastaiga pa Gārseni bija būtiski ilgāka un saturīgāka nekā tā saucamajā pilsētā.

Izstaigājuši ne gluži visu, ko Gārsene spēj sniegt, bet relatīvi daudz no tā, sēdāmies atkal auto un braucām uz Zasu. Par šāda ciemata eksistenci varbūt kādreiz biju dzirdējis, bet manā apziņā nosēdies tas noteikti nebija. Tagad gan. Kā izrādās, Zasai ir kas kopīgs ar mūsu dzīvesvietu - Zasulauku - arī Sassenhofa kādreiz bijusi vācbaltu Zasu dzimtas īpašumā (pirms to iegādājās latvietis Jānis Šteinhauers). Mūsdienās kaut kādā mērā var teikt, ka Zasā vācu laiki ir atgriezušies - vismaz Zasas dzirnavas atkal pieder vācietim, to īpašnieks Hardijs Kortmans jau piecpadsmit gadu garumā pamazām nodarbojas ar to atjaunošanu, šobrīd tur iekārtots kempings, kurā galvenokārt arī apmetas vācieši. Kad mēs te iebraucām jūlija beigās, izrādījās, ka šajā sezonā esam tikai otrie vieci no Latvijas, kamēr visas pārējās vietas kempingā (tādu gan nav daudz - tikai astoņas) bija tradicionāli aizņēmuši tūristi no Vācijas. Man tas bija patīkams bonuss - aprunāties ar vāciešiem, kamēr Marinai - apgrūtinājums, jo es regulāri pazudu, lai papļāpātu svešvalodā.

Kvalitātes ziņā šis laikam ir foršākais kempings, kādu Latvijā esmu redzējis - labierīcības vien te ir tik stilīgas, ka (citējot Marinu) - daudzvaigžņu viesnīcas varētu tās apskaust. Ir arī pilnīgi aprīkota virtuve, veļasmašīna, pie katras telts vietas pieejama elektrība. Tiešām - patīkami šādā vietā palikt, noteikti varu ieteikt Zasas dzirnavās paviesoties arī citiem latviešiem.

Turklāt Zasa nav tikai Zasas dzirnavas, tur ir arī ļoti labi kopts muižas parks, amatnieku centrs, labiekārtota peldvieta dzirnavu ezerā, zirgi, labas kvalitātes sporta laukums un, cik var saprast, gana aktīva sabiedriskā dzīve. Zasa, protams, nav pilsēta, bet tā noteikti ir apmeklēšanas vērta vieta. Mums pa Zasu sanāca divas pastaigas - viena vakarā, otrā no rīta. Jāatzīst gan, ka rīts bija stipri lietains (par ko, protams, priecājās kempinga saimnieks, jo beidzot sāka atkāpties sausais karstums un kas principā arī man patika), līdz ar to tikai es izmantoju iespēju izbraukt pa dzirnavu ezeru ar SUPu, kamēr Marina nolēma šādai aktivitātei pievērsties citā vietā un laikā. SUPa ziņā gan biju mazliet pārvērtējis savas spējas - paņemot mazā izmēra dēli, atklāju, ka manas spējas uz tā balansēt ir pārāk šaubīgas, līdz ar to visu izbrauciena laiku pavadīju uz ceļgaliem, vairākkārtīgie mēģinājumi piecelties kājās beidzās ar pārmērīgu kāju šūpošanos un atgriešanos atkal tuvāk zemei.

Vēl par šo vakaru/rītu varu pastāstīt, ka pirmā pieredze ar jauno telti bija pozitīva, lai arī tās sagatavošana izrādījās diezgan laikietilpīga - ļoti jau nu tur milzīga garuma ir mieti, kuri turklāt ir jāizver cauri tuneļiem, un tad vēl tā smagā konstrukcija jāuzceļ augšā. Rīta cēlienu izmantoju, lai aizietu paskriet, paviesojoties blakus ciematā Leimaņi, ātri uzmetot aci turienes Latvju zīmju parkam. Iespējams, būtu es tur kādā vēlākā dienas stundā, Leimaņu tautas namā varētu iegādāties arī kādu koka sūdiņu ar latvju rakstiem, bet tas lai paliek citai reizei.

Kad visas citas lietas bija apdarītas, sakravājām savas mantiņas pārbāztajā mašīnā, Esterei vēl tika dota iespēja mazliet paspēlēties pielijušajā rotaļu laukumā pie amatniecības centra un tad iegājām apskatīties, kas pieejams amatniecības centrā “Rūme”. Tur darbojas māksliniece Anda Svarāne un viņas meita Ieva, kas izgatavo ļoti estētiskus traukus un ne tikai traukus. Tiesa, kad mēs tur bijām, pārdošanā pieejamās produkcijas daudzums bija ļoti neliels, cik var saprast - pieprasījuma pēc šiem skaistajiem traukiem netrūkst. Vienu tējkannu tomēr dabūjām, un te atkal no manas puses neapmaksāta reklāma - iebrauciet “Rūmē, ir vērts! Turpat mums izreklamēja, ka ar bērniem noteikti jāatbrauc uz pārveidojumus piedzīvojušo Raiņa muzeju Tadenavā, kurš tagad esot bērniem draudzīgs, nevis ar naftalīna smaku, taču to mums diemžēl īstenot neizdevās, jo jau pa ceļam noskaidrojām, ka tieši otrdienās Tadenava ir ciet. Neko darīt, būs jāpagaida, kamēr Jurģis arī būs gatavs tur viesoties, un tad brauksim jau divus bērnus izklaidēt.

Tāpat tev būs jāpagaida (pavisam neilgi) uz šī apraksta otro daļu, kurā izmantosim pārceltuvi pār Daugavu un sāksim apmeklēt daudzas pilsētas ar līdzīgiem nosaukumiem, kā dēļ Estere visu laiku apgalvos, ka mēs esam Viļānos.