Kazhes pierakstu burtnīca

Iepazīstot Līvānu mājaslapu, biju sev par pārsteigumu atklājis, ka Līvānos iespējams nokļūt ne tikai, šķērsojot Daugavu pa tiltu Jēkabpilī, bet arī ar pārceltuves palīdzību. Patiesībā Līvānu tuvumā ir pat veselas divas pārceltuves, bet mēs izvēlējāmies to no tām, kas tevi ieved pašā Līvānu pilsētā, proti, Dignājas pārceltuvi. Zasas dzirnavu kempingā gan saimnieks, gan viens no viesiem vāciešiem bija atzinuši, ka tā esot foršs autentisks veids upes šķērsošanai, tad nu mēs to arī izmēģinājām.

Pārceltuve ir veidota no veca padomju laika pontona, kas ir apgādāts ar trosi un motoru, un sabiedriskā transporta pakalpojumus tā nodrošina visā dienas garumā. Upes šķērsošana ar vieglo automašīnu vienā virzienā izmaksā piecus eiro, pats process galīgi nav ilgs, bet gana interesantu pieredzi tas sagādā kā lielam, tā mazam. Gluži regulāri es varbūt šo servisu neizmantotu, bet šajā konkrētajā gadījumā tas bija pat racionālā ziņā jēdzīgākais variants - no Zasas līdz Līvāniem bez pārceltuves palīdzības būtu jābrauc teju 70 kilometri, kamēr ar pārceltuvi tie ir tikai 15.

Otrā krastā mūs sagaidīja Līvāni - lielākā pilsēta mūsu apmeklējamajā sarakstā (tālāk rindas secībā sekoja Balvi un Viļāni). Par Līvāniem neko daudz iepriekš nezināju - tik vien kā “Līvānu mājas” un “Līvānu stikls”. Protams, šie priekšstati ir gaužām novecojuši. Līvānu mājas pārstāja ražot līdz ar PSRS sabrukumu, kamēr stikla fabrika savu eksistenci izbeidza jau šīs tūkstošgades sākumā. Tomēr Stikla muzejs nebūt nav vienīgais, kas mūsdienās saistā Līvānus un stiklu. Proti, kamēr vāzes tur masveidā vairs netop (lai gan ir vairākas stikla mākslinieku darbnīcas, tās specializējas uz individuāliem darbiem, nevis strādā pēc konveijera principa), veco laiku iestrādnes tiek izmantotas kaut kam mūsdienās daudz rentablākam un pieprasītākam kā vāzes - optiskajai šķiedrai, un šajā lauciņā Līvānu ražotāji, cik var saprast, ir konkurentabli pasaules mērogā, kas varētu būt iespaidīgāk nekā tas, uz ko pat labākajos laikos bija spējīga vecā stikla fabrika. Tas par “failed state” tēmu.

Tomēr, lai arī Stikla fabrikas Līvānos vairs nav, vismaz Stikla muzejs tur ir palicis, un ar tā apskati mēs arī sākām Līvānu iepazīšanu. Muzeja ekspozīciju veido vairākas daļas - viena veltīta Stikla ražošanas vēsturei Līvānos (ar paraugiem no dažādiem laikmetiem), cita daļa vairāk ir par aušanas tēmu (tur apskatāma garākā josta Latvijā, par kuru varu teikt tikai šo - jā, tiešām diezgan gara josta), tad vēl ir daļa, kur ir izstādes, šajā brīdī - lietuviešu stikla mākslinieku izstāde. Kopumā muzejs nebija slikts, bet sarakstā “obligāti apmeklējamās vietas” es to neiekļautu.

Labi, ka kaut kas cits, ko gan noteikti ir vērts redzēt, Līvānos ir. Laika posmā no 2013. līdz 2019. gadam Līvānos ir uzstādīti vairāki tematiskie soliņi - mākslas darbi, kas saucas, piemēram, “Skolas sols”, “Deputāta soliņš” vai “Brīvdabas viesistaba”. Soliņu autori ir dažādi, viņu izvēlētā tehnika ir atšķirīga, bet kopā tie piešķir Līvāniem kaut kādu odziņu, kādas šai pilsētai iepriekš bija pietrūcis, proti, radies konkrēts mērķis, kāpēc kādam vajadzētu braukt tieši uz Līvāniem. Papildu pluss soliņiem ir tas, ka to apskatei ieteiktais pastaigu maršruts ļauj izstaigāt teju visu, kas šajā pilsētā ir ievērojams (lai gan tā īsti nekas cits soliņiem te līdzināties nevar).

Līvānos izlēmām ieēst pusdienas, bet tas izrādījās mazliet sarežģitāks uzdevums, nekā sākumā šķita. TICā dabūtā karte gan uzrādīja piecas vai sešas kafejnīcas, bet saistošākās no tām izrādījās slēgtas (piemēram, Burger House, kuru meklējām visilgāk, kā izrādās, savu eksistenci beidza jau 2020. gada 1. janvārī, proti, tur pat Covid nebija pie vainas). Beigās izvēlējāmies ēdienu paņemt Kebabostā - šajā kebabnīcu tīklā, šķiet, ietilpst divas lokācijas - pa vienai Līvānos un Madonā, un tur piedāvājumā ir arī veģetārais kebabs (kas mazākās pilsētās nebūt nav garantēts). Tiesa, īpatnība bija tajā, ka veģetārajā variantā pieejama tikai mazā kebabkaste, kamēr vistai - arī lielā. Beigās gan izrādījās, ka lielā kaste ir tik liela, ka Marina ar to galīgi nevarēja tikt galā un friškas tika notiesātas vien pie vakariņām.

Ar dabūtajiem kebabiem izlēmām atbraukt kaut kur nostāt no Līvānu centra, pie reizes apskatoties tematiskās autobusu pieturas (arī ietilpst soliņu projektā, taču ir mazāk iespaidīgas), un tā rezultātā sanāca, ka sastapām pāris kastīšmeklētājus - vīrus vārdā Dainis un Olafs, kuri bija devušies klasiskā geocaching tūrē kā “vecajos, labajos laikos”. Viņiem gan, šķiet, tie vecie, labie laiki nemaz nav beigušies un rūpnieciska apmēra kastēšana turpinās joprojām. Viņi norādīja, ka mūsu auto bija stipri tukša viena riepa (ko mēs arī paši tieši nupat kā bijām pamanījuši), un tā nu sanāca, ka kopā aizbraucām līdz tuvākajam benzīntankam, kurā gan mūsu ceļi šķīrās. Mēs devāmies uz Viļāniem, bet viņi - iespējams, kaut kur tajā pašā virzienā, taču tas precīzi skaidrs nekļuva.

Pirms Viļāniem gan mums vienu pieturu vajadzēja uztaisīt - gribējām apmeklēt ciematu Zelta dibens. Pats ciemats ne ar ko dižu nav ievērojams (tajā ir vien pāris mājas), taču tam ir izcils nosaukums un nesen arī uzstādīta nosaukuma plāksne, pateicoties kurai droši vien ne tikai mēs izmetām līkumu, lai šeit paviesotos. Iespējams, vajadzētu Zelta dibenu iekļaut kā vēl vienu pieturvietu maršrutā “Dirši - Laža”. Kā nekā Diršiem sava uzraksta nemaz nav. Bet tad gan turpinājām virzību uz Viļāniem.

Viļāni man asociāciju līmenī vienmēr bijuši tāds kā Līvānu mazais brālis, arī ne pati aizraujošākā pilsēta, taču tiem ir viens iespaidīgs objekts - Viļānu Svētā Erceņģeļa Miķeļa Romas katoļu baznīca, kas komplektā ar joprojām darbojošos klosteri ir ievērojams baroka arhitektūras piemineklis. Jāatzīst, ka pati pilsēta, neskaitot šo tiešām iespaidīgo dievnamu, ar pārmērīgi aizraujošu apbūvi lepoties nevar. Vēl tur ir Viļānu HES, bet kopumā šī nav pati tūrismam aizraujošākā pilsēta, arī TICa tur nav.

Sākotnēji mēs bijām domājuši nakšņot kaut kur pie Viļāniem, bet neko tik labu kā Zasas dzirnavu kempingu atrast nebija iespējams un arī vispār ar kempingiem tajā galā nav spoži, līdz ar to beigās nonācām “Bākā” Lubānas ezera krastā. Lubāna mitrājs vispār ir viena no ornitoloģiski krāšņākajām vietām un lai arī mēs neesam sevišķi uz putniem tendēti, šāds variants nakšņošanai nešķita slikts. Bākā ir iespējams palikt kādā no istabiņām (tā vismaz sapratām), bet ir arī variatns kaut kur aiz ēkas uzsliet telti, saņemot piekļuvi arī tualetes un dušas telpai, un tieši šādu variantu mēs izmantojām.

Šajā vakarā bija diezgan šaubīgi laikapstākļi, ik pa brīdim lija, pūta pamatīgs vējš un pat telti uzslējām piesardzīgā režīmā, izmantojot arī atsaites. Tik traki gan reāli nebija, tomēr labāk vienmēr papildu nodrošināties. Citu teltotāju te nebija, bija atsevišķi cilvēki, kas nakšņoja iekštelpās (tā mēs pamazām sapratām), taču ar viņiem mums sevišķas mijiedarbības nebija. Ar ko gan mēs saskārāmies daudz, tās bija sešas zosis, kuras, kā šķiet, mitinās tiešā bākas tuvumā, visu laiku vazājās apkārt mūsu uzturēšanās zonai. Zosis gan nebija gluži bezkaunīgas - tās ne reizes nepārkāpa divu metru principu, tik vien kā visu laiku kaut kur tepat tuvumā bija. Vēl viņas uzskatāmi apliecināja, ka Esteres grāmatā “What is poo” bija rakstīts pareizi - zosu kakas no zāles ēšanas patiešām ir zaļas un izskatās drīzāk pēc kāda zīdītāja produkcijas nevis tradicionālās putna pļeckas. Mīnuss tam visam gan tāds, ka šādas visu laiku apkārt tusējošas zosis visu teritoriju bija ļoti pamatīgi piesātinājušas ar šo savu zaļgano produkciju un, lai arī sākotnēji bijām domājuši likt telti nepiekakātā vietā, tas principā nebija iespējams.

Ieēdām vakariņas un iekārtojāmies uz gulēšanu. No rīta man atkal bija plāns aiziet skriet, šādā veidā gan krājot veiktos kilometrus, gan kaut ko jaunu apskatot. Šīs reizes pamata ambīcija bija apskatīt slavenos Īdeņas dīķus. Ar ko šie dīķi slaveni? Jau Latgales alfabēta pelžu tūrē bijām atklājuši, ka tur ir galīgi švaki ar ūdeni. Skrējiena laikā pārliecinājos - šajā ziņā viss bija bez pārmaiņām. Īdeņas dīķi (atbilstoši tam, kur tie iezīmēti Google maps) joprojām vairāk izskatās pēc pļavas nekā pēc dīķiem. Apskatīju arī Īdeņas pilskalnu, cik nu tas bija iespējams, jo priekšā tam bija zīme Privātīpašums un novilkta lenta. Zem lentas, protams, mazliet ieskrēju, taču no tā nekas īpaši nemainījās - ne man kļuva skaidrāks, kur te kādreiz bijusi pils, ne kur te tagad būtu jābūt ūdenim. Vēl viena saskarsme ar privātīpašumu man sanāca atceļā, kuru veicu nevis pa lielo ceļu, bet pa dambi, kura vidū arī bija info par to, ka man te nevajadzētu atrasties. Izlikos, ka uz mani šie noteikumi neattiecas, un skrēju vienkārši cauri. Skrējienam sekoja atvēsinoša pelde Lubānā (peldēšanās ir tik ļoti baudāmāka par iešanu dušā!), un tad jau varējām brokastot, vākt kopā telti (no tās apakšas notīrot zosu kakas) un doties tālāk.

No Lubāna mēs uzņēmām kursu uz Kārsavu, taču izvēlējāmies nesekot navigācijas ieteikumam - braukt ar līkumu faktiski gar pašu Rēzekni, bet gan izmantojām vietējas nozīmes ceļus, kuri varbūt ne vienmēr bija ļoti augstas kvalitātes, bet vismaz šajā laikā labi braucami un domājams, ka nezaudējām laiku, bet ietaupījām kilometrus (lai gan - kurš to visu tik precīzi skaita).

Kārsava bija viena no mūsu maršruta pilsētām, kurās noteikti biju viesojies iepriekš, lai gan - gan jau ne tik rūpīgi kā šoreiz. Atmiņā Kārsava pirmām kārtām paliks ar dīvaino risinājumu - strūklakas malas izdekorēt ar vaskadrānu (vai kaut ko tai ļoti līdzīgu). Tāpat atcerēšos Latvijas mērogā unikālo parādību - Malnavas baznīcas. Proti, vēsturiski ir sanācis tā, ka tieši blakus vecajai koka katoļu baznīcai ir uzbūvēta jaunā baznīca no ķieģeļiem, un šīs abas ēkas turpina pastāvēt viena otrai līdzās. Lielās baznīcas vēsture gan padevās sarežģīta - tās būvi uzsāka 1932. gadā, bet iesvētīja to vien 2003. Klāt Kārsavai droši vien var pieskaitīt arī Malnavas koledžu. Šī izglītības iestāde izvietojusies bijušajā Malnavas muižas ēkā, kurai apkārt saglabājies arī visai patīkams parks. Atbilstoši plaši izskanējušai versijai Otrā pasaules kara laikā Malnavā ir viesojies Hitlers. Par šo faktu (ja tas vispār ir saucams par faktu) gan nekādas liecības uz vietas tu neredzēsi, uzraksti “Malnavai - 100” ir sastopami visās malās, bet “Te bija Hitlers” - nav manāmi. Dīvaini, vai ne?

Mēs Malnavā neatradām nekādas liecības ne tam, ka Hitlers tur būtu viesojies ne, ka viņš joprojām būtu dzīvs uz Mēness, tāpēc devāmies vien tālāk - uz Viļaku. Vai Viļakā mēs Hitleru tomēr satikām - par to uzzināsi nākamreiz!