Dziedošās smiltis
Sākot šo aprakstu, mani sagaidīja skumja ziņa - izrādās, ka Lienīte Medne-Spāre šī gada pavasarī mirusi. Protams, savā ziņā var teikt - kāda gan man personīgi tā var būt skumja ziņa, ne tikai nebiju ar autori personīgi pazīstams, bet vispār viss, ko es par viņu zinu, ir tas, ka viņa bija autoru vidū negaidīti interesantam Odu laikam. Bet sajūtu līmenī tas tāpat ir nepatīkami - izlasi tu kāda mūsdienu latviešu autora grāmatu un pēc tam uzzini - šis autors pavisam nesen miris un līdz ar to vairs īsti nav uzskatāms par mūsdienu autoru. Tomēr diez vai šim faktam vajadzētu jebkādi ietekmēt manu viedokli par "Dziedošajām smiltīm", vienīgo izdoto šīs autores stāstu krājumu, kurā publicētie teksti tapusī teju trīsdesmit gadu periodā. Pievērsīšos šiem stāstiem pa vienam.
"Paklausies, kā smiltis dzied" vēsta par kādu meiteni, kuru viņas tēvs (šķiet, audžutēvs) mēģina ieskapēt kādā iestādē "speciāliem bērniem", jo meitene strauji zaudē redzi, lai arī pati meitene tikām domā, vai viņa dabūs tēta rakstāmgaldu, kad tētis nomirs. Pasauli Sintija uztver ar tausti un smaržām, un diemžēl arī ar dzirdi, jo viņa daudz vairāk uzzina par pieaugušo sarunām, nekā būtu ieteicams.
"Aizbildnis" stāsta par vīrieti, kurš mēģina palīdzēt (vai tiešām mēģina? vai tiešām palīdzēt?) jaunai meitenei, kura nodarbojas ar prostitūciju. Šķiet, viņam pašam nav līdz galam skaidrs, kā tieši viņš vēlas mēģināt viņai palīdzēt un, protams, nekas prātīgs no tā nesanāk.
"Amulets" vēsta par zēnu, kuram ir amulets - no ekspedīcijas kaut kur padomijas Ziemeļos tēta atvests vilka ilknis. Zēns nekādi nav gatavs no tā šķirties, līdz uzzina, ka no viņa aizies jau otrais tētis - ne tas, kurš atvedis amuletu, bet tas, ar kuru mamma dzīvojusi pēdējos gadus un kuram viņš bijis ļoti pieķerties. Zēns vēlas palikt šī vīrieša atmiņās, atdodot viņam savu amuletu, bet vīrietim tas neizrādās tik svarīgs kā šim zēnam.
"Divas kapeikas" ir stāsts no sievietes skatu punkta, kura leģendārajā "Skapī" iepazīstas ar Vali - vīrieti, kurš šajās aprindās ir leģendārs un par kuru klīst dažādas baumas, lielākoties tālas no patiesības. Viņa vēlas Valim tuvināties, un tā dēļ zināmā mērā riskē. Beigās viņiem pat viss sanāk, kas šķiet gluži vai negaidīti, ievērojot visu iepriekšējo stāstu drūmās beigas.
"Mēs taču esam draugi" stāsta par vīrieti un sievieti, kas satikušies pēc ļoti ilgiem gadiem, kādreiz viņi bijuši tuvi, bet nu jau galīgi vairs nav tajos gados, viņam ir sieva un viņa pozicionē stāstījumu tā, ka arī nav viena, lai gan realitātē mājās gaidošais Mariss viņas gadījumā ir taksis, un patiesībā viņa ir absolūti vientuļa. Bet - kurš gan var atļauties izrādīt to, cik ļoti viņš ir vājš?
"Mantinieks" ir stāsts par diezgan izlaidīgu jaunu vīrieti, kuru ārzemēs mītošā (un brāli uzturošā) māsa piespiež doties uz slimnīcu, kur strauji sliktā stāvoklī nogādāta viņu māte. Vīrietis ilgstoši pretojas, līdz sāk domāt par gaidāmo mantojumu (tai starpā izkļaņči naudu ziediem no kaimiņa, kuru notērē savām vajadzībām) un līdz ar to ir ļoti vīlies, kad pēc ierašanās slimnīcā atklāj, ka mammai ir kļuvis daudz labāk un uz mantojumu vēl kādu laiciņu būs jāgaida.
"Dzeltenā dimanta kāzu ceļojums" vēsta par kādu ģimeni, kas svin vecvecāku 60 gadu (dzeltenā dimanta) kāzu jubileju. Pāris, kas nebūt nav jauns, plāno doties ceļojumā uz Parīzi un puspajokam, puspanopietnam sarunas sāk grozīties par mantojuma tēmu (tās šajā krājumā nav maz), un dažs sevi parāda ne no tās labākās puses.
"Sieviete ar binokli" vēsta par kādu vecu kundzi, kurai dzīvē ir tik vien tā prieka kā novērot ar binokli cilvēkus pretējā mājā un vajadzīgajos brīžos iziet ārā, lai iesaistītos kādā konkrētā sarunā. Vai tas būtu ar vecu vīru, kuram pamazām mirst suns un ar kuru šī kundze (vīru, nevis suni) labprāt pavadītu kopā daudz vairāk laika, vai arī vientuļa jaunā māmiņa - vecā kundze vienmēr ir gatavībā iesaistīties.
"Atslēga" stāsta par čali, kurš varētu būt "Mantinieka" turpinājums tikai vēl mazliet drūākā veidā, jo tā varonis ir diezgan izteikti deklasēts elements, kas pie pirmās izdevības apzog savu mammu un visu laiku no viņas prasa naudu, bet mātei ir plāns - pārcelties uz pansionātu, prom no savas atvases.
Visubeidzot "Melnbalta fotogrāfija koka rāmī" ir kā turpinājums "Atslēgai" - tā vēsta par divām kundzēm pansionātā, viena no kurām mirst, bet otra pārņem savā ziņā mirušās draudzenes dzīvi.
Šķiet, ka visu šo saliekot kopā, "Dziedošās smiltis" ir diezgan sērīgs stāstu krājums, bet skaists savā sērīgumā, un kvalitatīvi uzrakstīts. Vienlaikus kaut kā sajūtu līmenī man šķiet, ka nekas daudz no tā man atmiņā nepaliks, lai arī uzskatu, ka to ir vērts izlasīt.
"Paklausies, kā smiltis dzied" vēsta par kādu meiteni, kuru viņas tēvs (šķiet, audžutēvs) mēģina ieskapēt kādā iestādē "speciāliem bērniem", jo meitene strauji zaudē redzi, lai arī pati meitene tikām domā, vai viņa dabūs tēta rakstāmgaldu, kad tētis nomirs. Pasauli Sintija uztver ar tausti un smaržām, un diemžēl arī ar dzirdi, jo viņa daudz vairāk uzzina par pieaugušo sarunām, nekā būtu ieteicams.
"Aizbildnis" stāsta par vīrieti, kurš mēģina palīdzēt (vai tiešām mēģina? vai tiešām palīdzēt?) jaunai meitenei, kura nodarbojas ar prostitūciju. Šķiet, viņam pašam nav līdz galam skaidrs, kā tieši viņš vēlas mēģināt viņai palīdzēt un, protams, nekas prātīgs no tā nesanāk.
"Amulets" vēsta par zēnu, kuram ir amulets - no ekspedīcijas kaut kur padomijas Ziemeļos tēta atvests vilka ilknis. Zēns nekādi nav gatavs no tā šķirties, līdz uzzina, ka no viņa aizies jau otrais tētis - ne tas, kurš atvedis amuletu, bet tas, ar kuru mamma dzīvojusi pēdējos gadus un kuram viņš bijis ļoti pieķerties. Zēns vēlas palikt šī vīrieša atmiņās, atdodot viņam savu amuletu, bet vīrietim tas neizrādās tik svarīgs kā šim zēnam.
"Divas kapeikas" ir stāsts no sievietes skatu punkta, kura leģendārajā "Skapī" iepazīstas ar Vali - vīrieti, kurš šajās aprindās ir leģendārs un par kuru klīst dažādas baumas, lielākoties tālas no patiesības. Viņa vēlas Valim tuvināties, un tā dēļ zināmā mērā riskē. Beigās viņiem pat viss sanāk, kas šķiet gluži vai negaidīti, ievērojot visu iepriekšējo stāstu drūmās beigas.
"Mēs taču esam draugi" stāsta par vīrieti un sievieti, kas satikušies pēc ļoti ilgiem gadiem, kādreiz viņi bijuši tuvi, bet nu jau galīgi vairs nav tajos gados, viņam ir sieva un viņa pozicionē stāstījumu tā, ka arī nav viena, lai gan realitātē mājās gaidošais Mariss viņas gadījumā ir taksis, un patiesībā viņa ir absolūti vientuļa. Bet - kurš gan var atļauties izrādīt to, cik ļoti viņš ir vājš?
"Mantinieks" ir stāsts par diezgan izlaidīgu jaunu vīrieti, kuru ārzemēs mītošā (un brāli uzturošā) māsa piespiež doties uz slimnīcu, kur strauji sliktā stāvoklī nogādāta viņu māte. Vīrietis ilgstoši pretojas, līdz sāk domāt par gaidāmo mantojumu (tai starpā izkļaņči naudu ziediem no kaimiņa, kuru notērē savām vajadzībām) un līdz ar to ir ļoti vīlies, kad pēc ierašanās slimnīcā atklāj, ka mammai ir kļuvis daudz labāk un uz mantojumu vēl kādu laiciņu būs jāgaida.
"Dzeltenā dimanta kāzu ceļojums" vēsta par kādu ģimeni, kas svin vecvecāku 60 gadu (dzeltenā dimanta) kāzu jubileju. Pāris, kas nebūt nav jauns, plāno doties ceļojumā uz Parīzi un puspajokam, puspanopietnam sarunas sāk grozīties par mantojuma tēmu (tās šajā krājumā nav maz), un dažs sevi parāda ne no tās labākās puses.
"Sieviete ar binokli" vēsta par kādu vecu kundzi, kurai dzīvē ir tik vien tā prieka kā novērot ar binokli cilvēkus pretējā mājā un vajadzīgajos brīžos iziet ārā, lai iesaistītos kādā konkrētā sarunā. Vai tas būtu ar vecu vīru, kuram pamazām mirst suns un ar kuru šī kundze (vīru, nevis suni) labprāt pavadītu kopā daudz vairāk laika, vai arī vientuļa jaunā māmiņa - vecā kundze vienmēr ir gatavībā iesaistīties.
"Atslēga" stāsta par čali, kurš varētu būt "Mantinieka" turpinājums tikai vēl mazliet drūākā veidā, jo tā varonis ir diezgan izteikti deklasēts elements, kas pie pirmās izdevības apzog savu mammu un visu laiku no viņas prasa naudu, bet mātei ir plāns - pārcelties uz pansionātu, prom no savas atvases.
Visubeidzot "Melnbalta fotogrāfija koka rāmī" ir kā turpinājums "Atslēgai" - tā vēsta par divām kundzēm pansionātā, viena no kurām mirst, bet otra pārņem savā ziņā mirušās draudzenes dzīvi.
Šķiet, ka visu šo saliekot kopā, "Dziedošās smiltis" ir diezgan sērīgs stāstu krājums, bet skaists savā sērīgumā, un kvalitatīvi uzrakstīts. Vienlaikus kaut kā sajūtu līmenī man šķiet, ka nekas daudz no tā man atmiņā nepaliks, lai arī uzskatu, ka to ir vērts izlasīt.
2023-09-12
comments powered by Disqus