Kazhes pierakstu burtnīca

Šis būs mans personīgais stāsts par NVB2019, pretstatā jau uzrakstītajam publiskajam stāstam, kurā tika pabeigts kāds ļoti sen iesākts darbiņš.

Šogad Neoficiālajā Vienības braucienā izvēlējos braukt maršrutu H: Liepāja - Skrunda - Saldus - Dobele - Jelgava - Rīga. Var teikt, ka uzsāku šo braucienu jau ļoti sen - 2001. gadā - neilgi pēc 12. klases izlaiduma, kad kopā ar Ziņģi un Normi braucām ar riteņiem uz Liepāju ar plānu apmeklēt tolaik vēl pie pilnas dzīvības bijušo Liepājas Dzintaru (rokfestivālu, nevis koncertzāli, kuras tolaik, protams, nebija). Īsais tā brauciena atskats: no Rīgas izbraucām sešos rītā, Liepāju sasniedzām desmitos vakarā divatā, Normim Brocēnos iekāpjot autobusā atpakaļ uz Rīgu. Ne uz vienu koncertu neaizgājām, tā vietā nākamajā rītā sēdāmies vilcienā un braucām atpakaļ uz Rīgu, tādējādi nerealizējot atpakaļ braucienu ar riteņiem, kurš sākotnēji arī bija iecerēts. Ja kas - Liepājas dzintarā tolaik uzvarēja "Driving South" - ne tā pati ilgtermiņā slavenākā latviešu grupa.

Kas šo 18 gadu laikā ir mainījies? Aptuveni pilnīgi viss. Diez vai šī būs īstā situācija, kurā raksturot pārmaiņas manā dzīvē kopš skolas beigšanas un vairums no tām nekādi arī neietekmē to, kā man gāja velobraucienā. Divi faktori tomēr ir pieminēšanas vērti - tolaik braucu ar ne pārāk labu, lai arī jaunu, MTB, bet šoreiz - ar šosejas riteni; un atšķirībā no 17 gadus veca manis, 35 gadus vecs Raimonds itin daudz nodarbojas ar sportu, līdz ar to par savām spējām aizbraukt no Rīgas uz Liepāju vienā dienā viņš ir pārliecināts arī tad, ja konkrēti velobraukšanā šajā sezonā gandrīz nav trenējies.

Uz Liepāju devos piektdienas vakarā pēc darba, izmantojot Pasažieru vilciena pakalpojumus. Tur gan vērts piebilst, ka saņemtā pakalpojuma kvalitāte nebija pati spožākā, jo konkrētajā vilcienā vietas velosipēdiem bija tikai vienā vagonā un uz manu ierašanās laiku tās, protams, jau bija aizņemtas. Līdz ar to posmu no Rīgas līdz Jelgavai nostāvēju ar riteni tamburā, pēc tam gan vismaz pie sēdvietas tiku, bet katrā pieturā cēlos un gāju uz tamburu pieturēt riteni. Labi, ka vismaz šo pieturu nav daudz un vilciens Liepāju sasniedz 3:15 laikā, kas ir tikai par kādu pusstundu vairāk, nekā šis brauciens prasītu, ja es brauktu ar auto. Ceļā izlasīju gandrīz pilnā garumā biogrāfisku grāmatu par Alfrēda Nobela dzīvi, līdz ar to laiku pavadīju pietiekami lietderīgi, nevis skrollēju soctīklus.

Liepājā biju rezervējis ne īsti istabiņu, ne īsti dzīvoklī caur Airbnb pašā centrā, lai gan patiesībā man ērtāk būtu bijis pie dzelzceļa stacijas, bet pats par to savlaicīgi nebiju padomājis. Vienlaikus ar riteni jau tie attālumi nav nekādi lielie. Vīrs, kura uzdevumos bija manis ielaišana telpās, izrādījās ne gluži skaidrā, bet principā tas man netraucēja. Ne visai mani pārliecināja norāde riteni (bez saslēga!) atstāt foajē, līdz ar to pirms gulētiešanas to tomēr ienesu istabiņā. Vakariņās apēdu milzīgu porciju pilngraudu makaronu ar sieru (šādu komplektu biju paņēmis līdzi), un jau vienpadsmitos biju zem segas, lai sešos no rīta varētu atkal celties augšā.

No rīta uzēdu vēl makaronus ar sieru (pārpalikumus uz Rīgu vest nebiju plānojis), izmetu miskastē vecās kurpes, kurās biju atbraucis uz Liepāju, lai nečakarētu veloklipšus, piestiprināju ritenim numuru un - aiziet ceļā! Sevišķi enerģijas pārpilns nejutos jau no sākta gala, bet braukšana gāja pietiekami raiti. Lai ceļš paietu ātrāk, biju ielādējis telefonā podkāstu par Kurta Vonegūta daiļradi un to tad arī klausījos. Ar klausāmā materiāla izvēli biju apmierināts - tas bija pietiekami interesants, lai noturētu manu uzmanību, ne pārāk sarežģīts uztveršanā un vienlaikus - ne tik aizraujošs, ka būtu pārdzīvojumi par kaut kā nedzirdēšanu garām braucošas mašīnas dēļ.

Ja salīdzina šī gada braucienu ar pērno, jāatzīst - laika apstākļi bija pilnīgi pagriezušies otrā virzienā. 2018. gada Neoficiālo braucienu veicus vēsā un ļoti lietainā laikā, šogad bija saulains un drīzāk pat karsts. Ja man šādā laikā būtu ilgstoši jāskrien, noteikti būtu pamatīgi noguris, bet ar riteni braucās visnotaļ labi. Par to, kur taisīt pirmo atpūtas vietu, plānu nebija, es pat teiktu - vispār nekādu skaidru orientieru man nebija, jo šogad nebija tik kritiski kā pagājušajā reizē, ka kaut kur vajadzētu steigties - riska nepaspēt mājās līdz tumsai īsti nebija, līdz ar to varēja braukt savā tempā. Dīvainā kārtā tas savs temps nemaz nebija slikts, un lai arī visu laiku šķita, ka sevišķi daudz spēka nav, tik traki, ka vajadzētu apstāties atpūsties, arī nebija.

Pirmā nosacītā pauze bija Skrundā, bet tā nudien bija nosacīta pauze - veicu nelielu līkumu līdz dzelzceļa stacijai (lai būtu pārliecība, ka patiešām esmu pabijis Skrundā), kur nobildēju riteni pie stacijas ēkas un uzreiz braucu tālāk. Pauze varētu būt ilgusi kādas divas minūtes, līdz ar to īsti par atpūtu to nenosauksi. Pamazām, bet ne pārāk lielos daudzumos, dzēru ūdeni no "plaušas" un šķita, ka enerģijas rezerves vēl ir - pilngraudu makaroni tomēr ir visnotaļ barojoši.

Nākamā pilsēta maršrutā bija Saldus - atbilstoši sākotnējiem plāniem biju domājis, ka tur varētu piestāt, lai uzēstu pusdienas. Tomēr realitātē nekādu pauzi Saldū vispār netaisīju - nē, pilsētā iekšā iebraucu gan, jo ja jau aprakstā teikts, ka maršruts iet caur Saldu, tad arī Saldus ir jāapmeklē, bet vēl izsalkumu nejutu un arī bija pietiekami agrs. Šķiet, ka Saldū sasniedzu savas distances 100km atzīmi, un šo posmu biju veicis ar vidēji 30 kilometriem stundā - labs sasniegums, manuprāt.

Pamazām nācu pie atziņas, ka par pusdienu vietu būs jākļūst Dobelei - pilsētai, kurā jau būšu pārliecinoši tuvāk Rīgai nekā Liepājai. Pēdējie 10-20 kilometri līdz Dobelei pagāja jau grūtākā režīmā, jo pamazām uz beigām gāja ūdens krājumi, un arī izsalkums sāka likt par sevi manīt. Un nav jau brīnums - es faktiski bez pieturvietām biju veicis 155 kilometrus, šajā laikā uzņēmis tik vien kā pusotru litru ūdens. Pārtikas jautājumos izvēlējos vienkāršāko variantu - piestāju Dobeles Circle-K benzīntankā, tur paņēmu vienu veģetāru burgeri un vienu vrapu ar pupiņām (viena porcija šādā situācijā būtu izteikti par maz) un divus sporta dzērienus, vienu no tiem "izpļāvu" uzreiz, otru iegāzu "plaušā". Nepilna pusstunda pauzes, un atkal - ceļā.

Nu jau vairs tik viegli nebraucās, tomēr aiz muguras jau paliela kilometrāža, bet vismaz līdz Jelgavai (nepilni 30 kilometri) līdz pauzēm vajadzēja tikt. Tad savukārt izdomāju, ka nav jau nekur teikts, ka man tiešām ir jābrauc tikai līdz Jelgavai, kamēr ripojas, varu turpināt, un tā devos pa Jelgavas apvedceļu līdz pat tai vietai, kur no Jelgavas šosejas nogriežas ceļš uz Ozolniekiem (pie zīmes "Rīga 31"), kur notika tas, ar ko it kā biju rēķinājies. Uzbraucu kaut kādam draņķim un čušššš... aizmugurējā kamera vienā mirklī bija tukša.

"Nav jau liela bēda - pauzīte man tieši būtu vajadzīga, nomainīšu pret rezerves," tādas bija pirmās emocijas. Taču tad, kad biju ratu jau noņēmis un gribēju mazliet uzpumpēt rezerves kameru, pirms to likt virsū, atklājās, ka tā arī laiž gaisu. Kāda velna pēc es biju paņēmis līdzi kā rezerves cauru kameru? Nezinu, bet tas nudien bija stulbi. Un kāpēc es nebiju paķēris līdzi līmēšanas komplektu? Arī uz šo jautājumu nevaru atbildēt. Un tam jau vairs nebija nozīmes - ja nav, tad nav. Nākamais bija sarežģītākais jautājums - ko darīt tālāk? Salīdzinoši vienkāršs variants būtu kātot ar kājām uz autobusa pieturu vai Dalbes dzelzceļa staciju un braukt uz Rīgu ar gaisā paceltām ķepiņām, bet tad jau nebūtu izpildīts Vienības brauciena maršruts. Varētu jau pēc tam ar vilcienu atkal atgriezties Dalbē un pasākumu pabeigt, bet tas galīgi nebūtu tas.

Kā lai arī nebūtu, sāku meklēt palīdzību telefonā, kas atgādināja - tepat Ozolniekos taču dzīvo leģendārais Gatisk. Protams, sevišķu cerību, ka viņš sestdienā būs mājās, nav, bet varbūt viņam ir kādi "kontakti", kas varētu man palīdzēt. Izrādījās, ka Gatis patiešām nebija mājās, taču viņš sazvanījās ar Andu (savu sievu), kura savukārt turpināja šo ķēdīti un beigu beigās man palīgā atbrauca Andas krustdēla sievas brālis Osvalds (ceru, ka neesmu sajaucis radniecību). Paldies visiem ķēdītē iesaistītajiem cilvēkiem. Protams, tas viss prasīja savu tiesu laika, kuru biju pavadījis, staigājot pa šosejas malu zeķēs (kurpes ar šosejas klipšiem staigāšanai nekādi nevajadzētu izmantot), bet beigu beigās tiku nogādāts Jelgavā, kur jau biju sazinājies ar vienīgo sestdienās strādājošo velo veikalu un noskaidrojis, ka viņiem ir man vajadzīga izmēra kameras. Tur nomainīju nelaimīgo kameru, paņēmu vēl vienu jaunu rezervei (jo būtu ļoti stulbi atkārtot neveiksmīgo pieredzi), Osvalds mani nogādāja atpakaļ līdz Ozolnieku centram, un brauciens varēja atsākties.

Pārdurtās kameras dēļ biju pazaudējis stundu un četrdesmit piecas minūtes laika - itin daudz, un nepatīkamākais bija tas, ka šīs piespiedu pauzes rezultātā jutos nevis atpūties, bet gan vairāk noguris. Pirmkārt, biju totāli izsists no brauciena ritma, otrkārt, pauze bija pārāk stresaina, līdz ar to arī mentāli nekāda atpūta nebija sanākusi. Un vēl pa šo laiku bija parādījies pretvējš. It kā nekā traka jau tur nebija - līdz Rīgas centram bija atlikuši aptuveni 40 kilometri (7km bija papildu bonusiņš no vietas, kur atsāku braukšanu līdz vietai, kur tā bija pārtrūkusi), bet uz priekšu virzība šķita gaužām lēna. Sākotnēji ātrums vēl bija kaut cik labs - pirmie desmit kilometri bija veikti ar 26.73km/h, otrie - 28.55, nākamais desmitnies - jau vairs tikai 22.15km/h. Principā ātrums kritās līdz ar iebraukšanu Jaunolainē, kur bija pirmā piespiedu apstāšanās šajā braucienā pie luksofora, un pēc tam ātrumu tā arī vairs neatguvu. Kamēr pirms Jaunolaines kilometru veicu vidēji divās minūtēs un desmit sekundēs, turpinājumā katrs kilometrs prasīja par 30 sekundēm vairāk.

Pozitīvais - tālu vairs nebija jābrauc, bet nudien tas galīgi nebija viegli. Beidzot sasniedzu Rīgu, un līdz ar to ātrums pazuda pavisam. Sesdienas pēcpusdienā satiksme ir gana intensīva, pie visiem luksoforiem, kur nepaveicas ar gaismām, nākas apstāties, un atkal jāuzsāk braukšana. Tad vēl jāatzīst, ka absolūta stratēģiska kļūda bija braukšana uz Salu tiltu - ceļa remonti pirms Salu tilta galīgi nav piemēroti velobraucējiem, un tikai jau Zaķusalā tiku uz patiltes gājēju - riteņbraucēju ceļu. Tad vēl mazliet mokošas braukšanas gar krastmalu, pilnīgas šausmas tūristu pārpildītajā Vecrīgā, un beidzot pāris minūtes pāri sešiem pievakarē biju sasniedzis Esplanādi.

Pagājušogad pie Raiņa pieminekļa biju gandrīz viens - kā nekā, pulkstenis rādīja ap pusnakti, bet šogad tur cilvēku bija ļoti daudz, jo Esplanādē notika Vegānfestivāls. Vēlmes tajā piestāt man galīgi nebija, nofinišēju savu distanci un lēnām ripinājos uz biroju, lai ieietu dušā un pārģērbtos. Distance bija veikta, bet pašsajūta galīgi nebija izcila.

Mācības no šī gada brauciena:
1. Pirms starta pārliecināties, ka līdzi ir laba kamera un vēlams arī līmēšans komplekts.
2. Ka netrennējas, ar šosejas riteni tāpat var labi pabraukt, bet kaut kad nogurums tevi tomēr sasniegs.
3. Izvēlētais mantu daudzums bija optimāls - mazā Camelbak soma, kurā iestūķē tikai rezerves kameru un pumpi, krekla aizmugurējā kabatā telefons un naudasmaks, un vismaz mugurai sūdzību nebija.
4. Pirms brauciena vajag pārliecināties, ka nav atskrūvējušies velo kurpju klipši - rezultātā man tagad sešu skrūvju vietā ir tikai trīs, un būs kaut kur jādabū jaunas.
5. Gandarījums itin labs - 240 kilometri vienpadsmit stundu laikā (ieskaitot ČP dēļ zaudēto) ir cienījams sasniegums.
6. Nākamgad startēšu kaut kur no Vidzemes puses - Valmieras vai Valkas, kas nu šķitīs interesantāk, teorētiski droši vien vajadzētu mēģināt pieveikt vienas dienas laikā 300 kilometrus, bet tad tomēr vajadzētu vismaz drusku intensīvāk gatavoties.
7. Šosejas ritenis rullē - ar visu to, ka negāja viegli, vidējais pulss pirmajos 200km man bija 132, bet atlikušajā daļā - 129, kas galīgi nav traki.

Un īsais bonuss - otrā daļa!

Jau sākotnēji bija izlemts, ka svētdien par Vienības brauciena dalībniecēm jākļūst arī Marinai un Esterei, veicot galīgi ne kanonisku maršrutu Sloka - Ķemeri - Sloka - Rīga. Atbilstoši šī gada nolikumam, Vienības brauciena ieskaitē gāja arī jebkāds maršruts no citas pilsētas uz Rīgu, ja vien tajā veikti vismaz 50 kilometri. Sloka mūsdienās, protams, nav patstāvīga pilsēta, bet gan Jūrmalas daļa, taču pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados, kad aizsākās Vienības brauciens, tā tāda bija, tālab tai par labu krita mūsu izvēle.

Uz starta vietu šoreiz braucām ar auto, ko atstājām Slokas stacijā ar domu, ka vakarā tam atbraukšu pakaļ ar vilcienu. Jā, teorijā praktiskāk būtu uzreiz visiem braukt ar vilcienu, bet brīvdienā varēja rēķināties, ka vilciens būs pārpildīts, un tā nemaz nav, ka Latvijas vilcienos būtu ļoti ērti iekāpt ar diviem riteņiem un bērnu. Šoreiz arī abi braucām ar pilsētas riteņiem, kurus par viegliem nekādi nenosauksi.

Par pašu braucienu varu teikt, ka tas aizritēja itin mierīgi, neskaitot manas nebeidzamās sūdzības par to, ka infrastruktūra velo braucējiem Jūrmalā ir varbūt pat vēl sliktāka nekā Rīgā - daudzviet vispār nav pieejama ietve vai, ja ir, tad tik ļoti sen pēdējo reizi remontēta, ka pat ar bērnu sēdeklītī tu tomēr izvēlies brauktuvi kā pārvietošanās vietu, un tā radās Jūrmalas pilsētas sauklis: "Jūrmala - pilsēta, kas pat Rīgai liek izskatīties labi". Nē, nav tā, ka tur nekas nebūtu darīts - posmā no Mellužiem līdz Jaundubultiem ir visai svaigs veloceliņš, bet daudzviet situācija ir krimināli slikta.

Estere ar izbraucienu šķita pilnībā apmierināta - sūdzības par to, ka pasākums ir pārāk ilgs, vispār nebija novērojamas, priecīgi sēdēja savā beņķītī, kādu laiku arī nosnaudās (tur gan bija problēmas ar galvas turēšanu, bet Marina izdomāja gana labu risinājumu ar džempera uzsiešanu), un tā nu mēs sekmīgi tikām līdz mājām. Rezultātā man divās dienās bija nobraukts ap 300 kilometriem - visai cienījams rezultāts.