Lietuvas nepilsētas: Suvainiškis
Negaidīta atklāsme: ir principiāla atšķirība starp "town" un "town". Pirms doties nelielā izbraucienā uz Dienvidiem no Rīgas, izpētīju, ka apdzīvota vieta Suvainiškis Lietuvas pusē tiek saukta par "town", tātad pilsēta. Aizbraucām uz turieni, izrādījās, ka tur nudien ir ļoti maz ko redzēt un pēc pilsētas galīgi neizskatās. Iesmējām par lietuviešiem, kuri visādus ciematus klasificē kā pilsētas. Atgriezāmies mājās, atveru Lietuvas pilsētu sarakstu un nekādu Suvainiški tur neatrodu. Domāju - kā gan tas iespējams? Un tad atklājas tas, ka Lietuvā ir jēdzieni "miestas" un "miestelis". Kamēr pirmo ir 101, otro - pāri par 200, un miestelis ir drīzāk saucams par pagasta centru. Lai gan - tā precīzi apgalvo, ka miesteļi ir tieši pagastu centri, es arī nevaru, tas šķiet kaut kas pa vidu starp pilsētu un ciematu. Un Latvijā par "town" sauc visas tās pilsētas, kas nav republikas pilsētas (proti, piemēram, Cēsis un Ogri). Īsi sakot - braukt uz Suvainiški Lietuvas pilsētu apceļošanas plāna ietvaros īsti vērts nebija, bet vismaz tagad esmu šo to uzzinājis par Lietuvas administratīvo iedalījumu.
Braucām uz Suvainiški caur Jaunjelgavu, kur tajā dienā notika Fridrihštātes pilsētas svētki. Tas ir viens no Jaunjelgavas vēsturiskajiem nosaukumiem, kas droši vien šķiet labāks mārketinga gājiens, nekā atsaukties uz tiem laikiem, kad šo vietu bija pieņemts dēvēt par Lubu Jelgavu. Parkā pie pašvaldības tajā brīdī spēlēja ansamblis, kas ārēji izskatījās pēc barbershop quartet - ar strīpainām vestēm, salmu cepurēm, un spēlētā mūzika arī bija patīkama un neuzmācīga - droši vien kaut kas no regtaima, kaut kas no diksīlenda, proti - ja ne gluži no tiem laikiem, kad vārds Fridrihštāte bija biežā apritē, tad vismaz tuvu tam. Ļoti negaidīti šajos pilsētas svētkos satikām Latvijas - Miku, Zani un Māru, kas arī tur bija garāmbraucot piestājuši. Gribējās viņus satikt, kamēr šie nav vēl atkal aizdevušies uz Japānu un, lūk, izdevās arī! Pašos svētkos ilgi gan neuzkavējāmies, aizgājām mazliet pastaigāt pa pilsētu, bet pastaigas garumu ierobežoja sācies lietus un attālumā ducinošs pērkons. Tomēr kad lietus pārstāja, vēl aizgājām uz tirdziņu, kur iegādājāmies pudeli Kugrēnu vīna darītavas aroniju un upeņu vīna, un tad gan devāmies tālāk.
Braucām pa ceļu, kas ved no Sērenes uz Neretu, piestājot pie šādiem tādiem slēpņiem, apskatot šo to Zalvē, Neretā un vēl kaut kur pa ceļam. Un tad mēs nonācām Suvainiškī. Ko es tev varu pastāstīt par šo gandrīz pilsētu? Itin maz. Tur ir 1863. gadā būvēta baznīca, viens piemiņas akmens (piemiņas pašam Suvainiškim droši vien), viens nestrādājošs alus bārs, skola un pārtikas veikals, kuru mums ilgstoši neizdevās atrast. Swarm iedeva adresi, ievadījām to kartē un tikām aizvesti uz totālu privātmāju ieliņu prom no centra. Šķita jau, ka veikala tur vispār nebūs, tomēr tad mēs ieraudzījām vietējo sīni nākam ar pudeli. Iepriekš viņu bijām redzējuši bez pudeles, kas lika domāt - kaut kur tādu var iegādāties. Un patiešām ievērojām zīmi ar bultiņu "Pārduotuve". Tiesa, atkal jau bija uznācis lietus, tālab uz šo pārdotuvi braucām jau ar auto. Ievērojot to, cik ļoti sīka apdzīvota vieta ir šis Suvainiškis, pat mazliet pārsteidzoši, ka pa to nostaigājām trīs kilometrus.
Ar to arī šis mūsu brauciens (kā mums tobrīd šķita) uz Lietuvas mazpilsētu bija gandrīz galā. Atceļā vēl piestājām Vecumniekos aplūkot daudzas reizes garām braucot redzētās "Jūras", kur nekad nebija sanācis pienākt tuvāk. Tas ir kāda gaužām aktīva kokamatnieka darba rezultāts - komplekss ar dažādām būvēm un skulptūrām ar reliģisku nokrāsu, ko motivējusi šī vīra pievēršanās Dievam. Tur esot iespējams arī aiziet ekskursijā, bet mums pilnīgi pietika arī ar skatu no ārpuses. Vispār jau diezgan interesanti, lai gan mazliet dīvaini.
Ja ņem vērā to, ka šajā dienā solīja baisākos negaisus, bet mēs tādus tā īsti pieredzējām vienīgi mašīnā, ar šo izbraucienu esmu apmierināts. Ar to, ka Suvainiškis neiet pilsētu ieskaitē, ne tik ļoti.