Lietuvas pilsētas: Žagare
Tas bija laikam pirms aptuveni diviem gadiem (varbūt pat trijiem?), kad uzsākām projektu "Lietuva", proti, radās doma apmeklēt visas Lietuvas pilsētas, bet tā kārtīgi - nevis tikai ķekšīša pēc, bet normāli izstaigāt, novērtēt, kas labs katrā no tām atrodams un varbūt pat sastādīt Lietuvas pilsētu topu. Kaut kā gan sanāca, ka neesmu līdz šim kārtīgi dokumentējis to, ko esam tur pieredzējuši, bet tagad centīšos šajā ziņā laboties.
Dažos iepriekšējos braucienos Lietuvas "tuvo galu" šķita, ka esam jau labi izķemmējuši. Bijām Akmenē, Jaunajā Akmenē, Jonišķos, Šauļos, Viekšniai, Mažeiķos un Sedā. Taču kaut kā sanāca, ka Žagarē, kas atrodas pa vidu starp Jonišķiem un Jauno Akmeni, vēl paviesojušies nebijām. Līdzšinējā pieredze liecināja, ka Lietuvas mazpilsētās parasti nekā diži apskates vērta nav, līdz ar to doma braukt uz tādu Žagari ar nakšņošanu šķita pārspīlēta, bet bez nakšņošanas jau mēs braukt nemākam, turklāt gribās jau nedēļas nogalē atpūsties, lai varētu nakšņot teltī, kur var vislabāk izgulēties.
Nekāds agrais starts gan neizdevās, jo no Mežaparka bijām atgriezušies vēlu, līdz ar to no mājām izbraucām vien pusdienlaikā. Braucām caur Jelgavu, nejauši atradām 1950. gadu, tad caur Tērveti līdz Augstkalnei. Augstkalne vispār ir diezgan mistiska apdzīvota vieta - līdz 1939. gadam to sauca par Mežmuižu, par godu tajā esošajai muižai, taču ulmaņlaikos līdzās vietvārdu (un uzvārdu) latviskošanai bija otrs populārs gājiens - atbrīvoties no pēdējām muižniecības pazīmēm, no apdzīvotu vietu nosaukumiem izravējot vārdu "muiža". Un tā Mežmuiža pārtapa par Augstkalni. Nekas, ka tā atrodas Zemgales līdzenumā, kas nav izslavēts ar savu bagātīgo reljefu un arī pašā Augstkalnē vienīgais reālais pretendents uz augstā kalna statusu ir paugurs, kurā atrodas pati muiža. Domājams, tas ir teju piecus metrus augsts. Protams, tīri teorētiski Augstkalne laikam gan atrodas relatīvi augstākajā Zemgales līdzenuma galā, bet iedomājoties, ka angļu mēlē šīs vieta sauktos Highlands, bet krievu - Высокогорье, parasti ar šo terminu saprot kaut ko drusku citādu nekā "gandrīz pamanāms paugurs". Pozitīvais Augstkalnē ir tas, ka vismaz Mežmuižas pils ir labi saglabāta un izskatās glīti, arī kādreizējais muižas parks ir gana sakopts un vietējā luterāņu baznīcā mūsu vizītes laikā pat notika dievkalpojums. Protams, kad tur padomju laikos darbojās sovhozs Augstkalne, gan jau dzīvība bija lielāka, bet kopējais iespaids par Augstkalni radās labs.
No Augstkalnes vairs galīgi nav tālu līdz Lietuvas robežai, bet no Lietuvas robežas - līdz Žagarei. Faktiski, no Lietuvas robežas līdz Žagarei ir aptuveni nulle kilometru, proti, uzreiz pēc robežas šķērsošanas tu jau nonāc pilsētā. Auto novietojām Žagares centrālajā laukumā - laukumā, kurš ir daudz plašāks, nekā varētu gaidīt šāda izmēra pilsētā. Tiesa, ja apskatās Žagares iedzīvotāju skaita diagrammu, var redzēt, ka vēsturiski pilsēta ir bijusi daudz lielāka nekā tā ir mūsdienās.
Savulaik patiesībā tur bijušas divas pilsētas - Vecā Žagare un Jaunā Žagare, taču mūsdienās nošķirt vienu no otras ir diezgan grūti, jo patiesībā arī Jaunā Žagare tagad ir dažus gadsimtus veca, un dabiskais pilsētu atdalītājs - Svētes upe - nav kaut kas tik liels un varens, lai to vispār varētu uzskatīt par atdalītāju. Līdz Otrajam Pasaules karam Žagari diezgan droši varēja saukt par ebreju pilsētu, aptuveni pusei tās iedzīvotāju esot Mozus ticībai piederīgajiem. Lieki teikt, ka nekas labs tur kara laikā nenotika, un tagad aptuveni 95 procenti pilsētas iedzīvotāju ir lietuvieši, bet ebreji pat statistikā vairs nav pamanāmi. Par to, kāda šī pilsēta izskatījās tolaik, atgādina vien pamesta sinagoga un daudzas vēsturiskas plāksnītes uz namiem, kas vēsta, kas tajos atradies 20. gadsimta sākumā, un lielākoties tur bijušas dažādas bodītes, kas piederējušas cilvēkiem ar ļoti ebrejiskiem uzvārdiem. Latvijā līdzīgs piegājiens ar pilsētas vēsturiskās informācijas publiskošanu ir novērots Tukumā.
Žagares apskati sākām ar kāju pastaigu pa centru. Centrālajā laukumā ievērojām vismaz divus objektus, kas veltīti pilsētas galvenajam simbolam (nē, tā nav žīdu šaušana!) - ķiršu kokiem. Kā izrādā, Žagare ir slavena ar saviem ķiršiem. Gada lielākais notikums Žagarē ir tradicionālais ķiršu festivāls, kas gan notika nākamajā nedēļā, nevis mūsu vizītes laikā, un centrālajā laukumā ir uzstādītas divas tematiskas skulptūras - viens neliels ķiršu koks un trīs milzīgi ķirši uz kātiņiem. Tāpat apkārt šim laukumam atrodas teju visi Žagares veikali, divas ēstuves (viena no tām gan pārāk ātri tika slēgta, bet otra bija ļoti apšaubāma paskata kebabnīca, kurā nebija bezgaļas piedāvājuma), liela daļa apbūves šķiet savus 150 gadus veca. Apskatījām Sv. Pētera un Pāvila baznīcu (šobrīd tur stāvošā baznīca ir celta 19. gadsimta sākumā), izstaigājām vairākas vecās ieliņas, tad pār tiltu aizgājām uz Veco Žagari.
Vecās Žagares vizuāli vislabāk atpazīstamais objekts ir tā sauktā Pannu māja - ēka, kuras sienas un jumts ir noklāti ar vecām pannām un katliem. Kā izlasīju internetos, mājas īpašnieks esot kāds ekscentrisks kungs, kas aizraujas ar koka tēlniecību, iekšā laikam ir arī muzejs, bet iekšā negājām, arī no ārpuses ir gana interesanti. Toties kaut kur citur gan iegāju iekšā, turklāt - itin izteikti pretēji savai pārliecībai. Proti, Vecajā Žagarē ir baznīca, kura ir mazāk ievērojama ar to, ka tā ir ļoti sena (17. gadsimts), bet vairāk ar to, ka tā bija Žagares Barboras pēdējā atdusas vieta. Žagares Barbora ir diezgan tipisks svētās mocekles stāsts - meitene, kas bijusi ļoti dievbijīga, gribējusi kļūt par mūķeni, neticīgais tēvs to nav atļāvis, meitene mīklainos apstākļos gājusi bojā. Pēc tam - vēl viens tipisks svēto stāsts, proti, viņas miesas esot iebalzamējušās un pildījušas brīnumdares funkcijas. Barboras zārks ilgus gadus atradies Žagares vecās baznīcas pagrabā, taču padomju laikā baznīca slēgta, zārks nozūmēts un svētā pazudusi. Mūsdienās baznīcas pagrabā ierīkota svētvieta ar simbolisku tukšu zārku, svecēm un tā tālāk, un tur tad nu es arī paviesojos. Normāli man galīgi nav raksturīgi brīvprātīgi apmeklēt vietas ar zārkiem, bet tā kā tur bija slēpnis (kuru, ja kas, izvietojis mācītājs, kurš ir atbildīgs par Svētās Barboras kanonizācijas procesu), nācās vien iet iekšā. Mulsinoši un spocīgi, bet vismaz atmiņā paliekoši.
Pamazām sāka gribēties ēst. Kad noskaidrojās, ka neviena kafejnīca Žagarē vairs nav vaļā, izlēmām doties vienkārši uz pārtikas veikalu, tur kaut ko iepirkt un tad kādā tuvējā Lietuvas Valsts Mežu atpūtas vietā ieturēt vieglu maltīti (vieglu, jo mūsu rīcībā nebija prīmusa, līdz ar to nekāda gatavošana nebija iespējama). Tā arī izdarījām. Dodies.lv atrastā atpūtas vieta izrādījās diezgan iespaidīga - ar būdiņu, kurā ir kamīns un vairākiem galdiņiem. Tiesa, kad sākām ēst, atklājās arī kāds mīnuss - tā kā šī vieta bija diezgan dziļi mežā, tur bija ļoti daudz odu. Un ērču - Marina no savām drēbēm nolasīja divas, līdz ar to izlēmām, ka gudrāk būtu evakuēties. Secinājums - šī būtu ļoti laba vieta nakšņošanai aukstajā sezonā, kad kukaiņi raizes nesagādā.
Paēduši devāmies atkal uz Žagari. Domā - visu jau bijām apskatījuši? Ka tik ne tā. Apciemojām Žagares muižu. Savulaik šī muiža piederēja kņazam Platonam Zubovam, Katrīnas Lielās mīļākajam un kādu laiku - varenākajam vīram visā Krievijas impērijā. Domājams, vīram ar viņa finansu iespējām Žagares muiža bija ne vairāk kā tāda dārza būdiņa, kur uzglabāt vecas riepas un gurķu burkas, taču raugoties ar normāla cilvēka acīm muiža ir visnotaļ iespaidīga, turklāt nesen restaurēta. Muižas īpašumā ietilpa arī zirgu staļļi un līdz pat mūsdienām Žagare ir slavena ar savu zirgaudzētavu un šajā mazpilsētā pat ir savs hipodroms. Un kas vēl ir Žagarē? Vējdzirnavas, kuras gan nav nekādā dižajā stāvoklī un vismaz pagaidām nekas neliecina, ka plāni tās padarīt par tūrisma objektu būtu tuvu realizācijai (dažus gadus vecā blogpostā redzēju šādu informāciju, bet praksē neko nemana). Un - ļoti netipiska pieeja gadskaitļu izvietošanai uz māju fasādēm - līdz šim mums vispār nebija nācies redzēt gadskaitļus uz padomju laikos celtām privātmājām, bet Žagarē tādas ieraudzījām pat divas un abas - uz viena projekta ēkām.
Ar to mēs it kā būtu gatavi no Žagares doties projām, bet beigās - ne pilnībā. Pie Žagares atrodas Lietuvā iespaidīgākais oss - gara vaļņveida grēda, kas veidojusies ledus laikmetā. Žagares gadījumā apkārt osam ir mākslīgi veidota ūdenstilpe, kas domājams ir dzirnavu iekārtošanas sekas. Pa un gar osu iet dabas taka, kuru izstaigājām, pa ceļam atraduši vietu ar ļoti bagātīgu aveņu audzi, kurā kārtīgi uzņēmām bioloģiski nesertificētus vitamīnus. Pa vidu osam ūdeni šķērso diezgan gara laipa (lietuvieši ir izslavēti ar savām ezeru laipām), kura patiesībā arī kļuva par iemeslu tam, ka mums izdevās tikt pie avenēm.
Pēcāk izlēmām, ka turpat pie ūdens mēs varētu palikt arī pa nakti. Iepriekš bijām domājuši nakšņot Ukru gāršā Latvijas pusē, bet šeit lietuvieši bija iekārtojuši tik kvalitatīvu atpūtas vietu, viss glīti izpļauts, nekādu odu, ka izlēmām no laba labu nemeklēt, bet pārdzīt auto uz atpūtas vietu, kas ir mazliet tālāk no lielā ceļa un turpat palikt līdz rītam. Vai šajā vietā bija paredzēts sliet teltis? Uz šo jautājumu nevaru atbildēt ne apstiprinoši, ne noraidoši. Parka informācijas plāksnē (un Oss atrodas dabas parkā) nekā par teltīm teikts nebija un tā kā visādu aizliegumu bija gana daudz, pieņēmām, ka tātad pret teltotājiem nevienam iebildumu nav. Mazliet gan satrauca, vai mums nesanāks pavadīt nakti lietuviešu ballītē, jo šādas vietas parasti ir iecienījuši vietējie jaunieši. Sanāca - daļēji. Vakara pusē kāda kompānija relatīvi netālu no mums kaut ko uz uguns gatavoja, bet bija skaidrs, ka tie čaļi ar BMW kaut kad brauks projām, un tā viņi patiešām izdarīja, turklāt pozitīvais bija tas, ka viņi pat neklausījās mūziku (pa dienu mēs bijām dzirdējuši Žagares centrā no pārnēsājama aparāta milzīgā skaļumā dziesmu Dura Dura - lietuvieši krievu desu diezgan labi ciena). Mēs vēl mazliet nobaudījām Abavas sauso ābolu vīnu un tad jau bija laiks iet gulēt.
Kas attiecas uz nakšņošanu teltī puslegālās publiskās vietās - viena tipiska problēma nudien ir vietējie iedzīvotāji, un šī bija reize, kad šķita, ka labāk ir visiem rādīt, ka mēs te nakšņosim un ka mēs esam ar bērnu. Proti, vienkārši kodēju tipa jaunieši parasti šādās situācijās labprātāk izvēlas nekādos kontaktos nestāties. Vienkārši pārītim teorētiski varētu būt sliktāk. Tikām šādi bija tā, ka vairākas mašīnas nobrauca gar mūsu apmetnes vietu un uzreiz strauji devās prom, apmetot 360 grādu loku. Iespējams, ja cilvēki meklē kādu labu "sex place", ģimene ar bērnu nav pirmais variants, ko viņi vēlētos kā kompāniju. Kā novērojām, šo vietu izņemot mūs iekāroja, bet uzreiz pameta trīs mašīnas - viena ar puisi un meiteni, otra - ar diviem puišiem, trešā - ar vienu puisi. Pēdējais variants šķita vismulsinošākais - var jau gadīties, ka cilvēks vēlas izbaudīt seksu vienatnē, bet tur kaut kā ir šaubas, ka viņš meklēs skaistu vietu ar saulrietu. Bet varbūt es gluži vienkārši neko nesaprotu.
Nakts, kā jau parasti teltī, aizritēja lieliski. Esteres miegs brīvā dabā ir tik ideāls, cik vien vispār var būt. Desmit stundas pilnīga miera un klusuma. No rīta biju domājis iet skriet, bet bija slinkums, tik vien kā nopeldējos, ar to arī aprobežojās manas sportiskās aktivitātes. Aizbraucām kārtējo reizi uz Žagares centru ar domu iepirkt etiķa esenci, ko bija pasūtinājuši Marinas vecāki. Atrast to gan man neizdevās, nekas vairāk kā deviņgrādīgs etiķis acīs neiekrita. Gan jau kaut kur bija, bet es jau neesmu nekāds dižais veikalu ķemmēšanas eksperts. Jau atkal šķita - varētu tā kā doties no Žagares prom, bet jau kārtējo reizi tas mums neizdevās. Sākām ar pilskalnu turpat pie osa, un tad tik turpinājām.
Pārsteidzoši, cik daudz tūrisma objektu var būt vienā mazpilsētā. Dolomīta raktuves? Protams. Dīvaini ērmaini putnubiedēkļi teju pie katras mājas? Kā gan citādi. Milzīgi seni ebreju kapi? Loģiski. Piemiņas vieta vietā, kur ebrejus šāva? Arīdzan. Pilsētas ķiršu dārzs vairāku hektāru platumā? Noteikti. Avots, kura ūdens agrāk izmantots alus darīšanai? Ir (kaut kur laikam ir arī darītavas drupas). Atliekas no akmens tilta pār Svēti, kas izgaisis kaut kur laikā pēc Otrā Pasaules kara un tagad ieaudzis biezoknī? Arī tas. Un tad vēl garām braucot redzējām zirgu ganības. Un tā nu beigās sanāca, ka mēs šajā mazpilsētā un tās apkārtnē pavadījām pilnu diennakti - daudz vairāk, nekā to varētu gaidīt no tādas mazas, nejauši izvēlētas Lietuvas pilsētas. Un labi mēs tur laiku pavadījām, nudien! Ja vēl būtu kāda strādājoša kafejnīca svētdienas vakarpusē, Žagare vispār būtu izcila pilsēta, bet arī bez tās varu teikt, ka pagaidām tā ir man ir kļuvusi par vienu no iecienītākajām Lietuvas pilsētām. Pagaidām gan nesaku, ka mēs tur brauksim drīzumā atkal, jo vēl daudz vietu Lietuvā nav apmeklēts.
