Kazhes pierakstu burtnīca

Vai es esmu tiesīgs izteikties par kora mūzikas koncertu Dziesmu svētkos? Protams, ka neesmu. Es nemāku dziedāt, nekad neesmu dziedājis korī, manas zināšanas par kora mūziku kā tādas ir diezgan minimālas. Īsi sakot - esmu prasts desiņrijējs, kuram Dziesmu svētku laikā vajadzētu sēdēt mājās un skatīties futbolu. Labi, ka vismaz uz pašu īsto Zvaigžņu ceļa koncertu netiku, tik vien kā uz ģenerālmēģinājumu, līdz ar to ar savu klātbūtni tikai kādam pusīstam melomānam atņēmu vietu, nevis pilnīgi īstam. Bet tā nu ir tā skarbā realitāte - uz kultūras pasākumiem Latvijā bieži cilvēki iet statusa pēc, nevis tāpēc ka viņiem sirds ir īstajā vietā. Pietiek ar to, ka tev ir kaut kas maciņā, lai tu pēkšņi kļūtu uz kaut ko tiesīgs.

Un tad kļūst vēl ļaunāk - izrādās, ka esmu pagalam draņķīgas pasugas pārstāvis - viens no tiem necilvēkiem, kas uz Dziesmu svētku koncertu sadomā iet ar bērnu. Tu ej uz pasākumu, kas nav domāts tādiem cilvēkiem parastajiem kā tu, bet muzikāli izglītotiem, augsti kulturāliem latviskās dzīvesziņas nesējiem, un līdzās savai jau tāpat nepietiekami šķīstajai klātbūtnei vēl paņem līdzi brēkuli! Ko tu (es) vispār iedomājies! Vari taču droši šoreiz palikt mājās un iet uz koncertu pēc pieciem gadiem - būs tev laiks gan pašam morāli nobriest, gan bērnu izglītot. Nu, ja gadās kas neparedzēts, piemēram, vēl viena bērna veidā - tak pēc vēl pieciem gadiem atkal būs Dziesmu svētki. Un vispār - vai maz ir pasākumu, kur tu jau tāpat vari ar bērnu iet? Ir tak bērnu rīti kinoteātros, zooloģiskais dārzs. Un arī tāds pavisam labs variants - nebāzties cilvēkos, kamēr neesi izaudzinājis prātīgu cilvēku!

Protams, katram jau sāp kaut kas cits. Vienu uztrauc, ka Dziesmu svētkos kāds ēd ķiploku grauzdiņus, citu - trokšņaini zīdaiņi, bet mani, piemēram, stulbas sarunas. Ne tikai koncertu laikos, bet vispār. Stāvi tu, piemēram, koncertā Kalnciema kvartālā, bet divi jaunieši tev blakus, alu sūcot, tai vietā, lai klausītos grupas "Sound Poets" uzstāšanos, ņem un runā par ānusa balināšanu (grupa un sarunas temats mainīti). Un tu tai vietā, lai līksmi dziedātu par to, ka kalniem pāri citi kalni būs, vizualizē blakus stāvošā vīrieša anālo atveri. Labu apetīti! Domāju, ka neesmu vienīgais cilvēks Latvijā, kas sirgst ar kaiti "nespēju neklausīties svešās sarunās", un tad tev bieži nākas kaut ko tādu piedzīvot. Gan jau, ka arī Dziesmu svētkos.

Ja tomēr mazliet par pašu koncertu - kā jau cilvēki ar bērnu, visu mēs, protams, nedzirdējām. Pirmās 40 minūtes pavadījām rindā (daļēji pašu vaina, nespējot noskaidrot, ka citur iet ātrāk, daļēji - organizatoriski viduvēji nostrādāts, ka šāda situācija veidojās), no pašām beigām evakuējāmies, lai pabeigtu loģistikas spēli ar auto novietošanu uz koncerta laiku Vecāķos (liels Paldies manai māsai, kas mūs nogādāja turp un atpakaļ!). Un, tā kā mums šai vakarā nebija paraugbērns, visai ātri no savām sēdvietām evakuējāmies uz sānu, kur līdzās citiem bērnu vecākiem koncertu varējām baudīt varbūt ne perfektākajā akustikā, toties netraucējot to baudīt citiem apmeklētājiem (nezinu gan, vai šādā veidā būsim kaut daļēji izpirkuši grēkus īpaši stingri prasīgās publikas daļas acīs). Bet tas ko mēs dzirdējām un redzējām, man noteikti patika. Patika tas, ka bija labs balanss starp klasiskām vērtībām un mūsdienīgiem komponistiem, pārmērīgi neaizraujoties ne vienā, ne otrā virzienā (protams, ja Ēriks Ešenvalds būtu sieviete, tas kādu daļu nikno vērtētāju būtu aizvēris, bet neko darīt - te izsakiet pretenzijas Ešenvalda vecākiem par nepareizu hromosomu izvēli). Vējoņa un Melbārdes uzrunu trūkums neapbēdināja. Jo tuvāk noslēgumam, jo pasākums emocionāli spēcīgāks, kāpinājums strādāja lieliski. Nerunāšu par naudām, bet man patīk, kā šobrīd izskatās Mežaparka estrāde. Un, protams, pirmo reizi pašam klātienē piedzīvot "Sauli, Pērkonu, Daugavu" Dziesmu svētku kopkora izpildījumā - tas ir daudz kā vērts!

Un nobeigumā - atkal beztēmā un bezkaunībā. Man šķiet normāli, ka cilvēki uz koncertu brīvdabas estrādē nāk ar maziem bērniem. Man šķiet normāli, ka viņi mēdz starp dziesmām pārvietoties šurp un turp. Man šķiet normāli, ka viņi (ja to tirgo) iedzer kādu alu. Ja pasākums notiktu iekštelpās, tajā būtu prasīts svinīgs apģērbs skatītājiem, oficiālajā mājaslapā būtu informācija, ka nākt ar bērniem ir nevēlami (nevis norādes, kur novietot ratiņus), tad varbūt es domātu citādi. Tikām šobrīd mana sajūta ir tāda, ka vismaz vienai sabiedrības daļai ir viedoklis, ka Dziesmu svētki - tas ir kaut kas tik ļoti svēts, ka tiem pieskarties drīkst tikai baltos cimdos un tos uzrunāt uz Jūs. Vienlaikus ir cilvēki (gan jau - arī itin daudzi dalībnieki), kuri primāri dziesmu svētkus uzskata par tusiņu, labu laika pavadīšanu. Un tas ir arī komercpasākums, uz kuru tiek tirgotas biļetes ar milzīgu pieprasījumu, un jau pieminētais alus. Un tas viss kaut kā dzīvo kopā vienā dziesmā, kuru dzied vai nedzied Dons.