Life of Pi
Man šķita, ka Jana Martela romānu Pi dzīve es lasīju kaut kad nesen. Kā izrādās - 2007.gada decembrī. Tad jau laikam nav brīnums, ka daudzas sižeta detaļas biju piemirsis. Labi gan, ka blogā par to arī toreiz uzrakstīju un pārmaiņas pēc - gana sakarīgi, tai skaitā par tīģera vārda Richard Parker nozīmi.
Tā kā pārmērīgs grāmatas cienītājs neesmu, no filmas es neko pārmērīgu negaidīju. Patiesību sakot, es vispār no filmām ļoti reti kaut ko izcilu gaidu - jo pārāk augstas prasības parasti noved pie apbēdinošiem rezultātiem.
Filma, kā jau varētu gaidīt, lielāko daļu savu divu stundu laika rāda puiku glābšanas laivā divatā ar tīģeri, viņu savstarpējo attiecību veidošanos un raksturu maiņu laika gaitā. Vispār sanāca visai interesanti, ka divas dienas pēc kārtas tika skatītas filmas ar ilgstošu dirnēšanu uz ūdens - vispirms "Kon-Tiki", tagad šī. Tiesa, Tūram Heijerdālam ar ceļabiedriem bija droši vien drusku vieglāk nekā puisim vārdā Pi - viņu neviens ne reizes nemēģināja apēst.
Šī filma izrādījās, ka ļoti labi atbilst tai dzīves uztverei, kuru šī mēneša laikā esmu sastapis jau vairākas reizes. To pašu raksta Unamuno, to pašu raksta Ēriks-Emanuēls Šmits: izvēloties ticēt, tu padari dzīvi panesamu. Jautājums nav par to, kurš stāsts ir īstais, bet par to, ar kuru stāstu savā apziņā tu spēj dzīvot tālāk.
Mazliet par pašu filmu - tā ir uzfilmēta tieši tā, kā es to biju iztēlojies, lasot grāmatu. Protams, es apzinos, ka visi dzīvnieki tajā ir lielākoties datografika, bet ticības moments man šajā gadījumā nebija tam, ka "viss notiek pa īstam", bet gan tam, ka "viss ir īsts".
Protams, var filmai (bet pareizāk laikam - grāmatai) pārmest, ka tā ir pārāk pasakaina, pārāk neticama, bet es izvēlos ticēt. Un tas nav būtiski, ka mana izvēle nav piederība jebkādai reliģiskai kopienai.
Tā kā pārmērīgs grāmatas cienītājs neesmu, no filmas es neko pārmērīgu negaidīju. Patiesību sakot, es vispār no filmām ļoti reti kaut ko izcilu gaidu - jo pārāk augstas prasības parasti noved pie apbēdinošiem rezultātiem.
Filma, kā jau varētu gaidīt, lielāko daļu savu divu stundu laika rāda puiku glābšanas laivā divatā ar tīģeri, viņu savstarpējo attiecību veidošanos un raksturu maiņu laika gaitā. Vispār sanāca visai interesanti, ka divas dienas pēc kārtas tika skatītas filmas ar ilgstošu dirnēšanu uz ūdens - vispirms "Kon-Tiki", tagad šī. Tiesa, Tūram Heijerdālam ar ceļabiedriem bija droši vien drusku vieglāk nekā puisim vārdā Pi - viņu neviens ne reizes nemēģināja apēst.
Šī filma izrādījās, ka ļoti labi atbilst tai dzīves uztverei, kuru šī mēneša laikā esmu sastapis jau vairākas reizes. To pašu raksta Unamuno, to pašu raksta Ēriks-Emanuēls Šmits: izvēloties ticēt, tu padari dzīvi panesamu. Jautājums nav par to, kurš stāsts ir īstais, bet par to, ar kuru stāstu savā apziņā tu spēj dzīvot tālāk.
Mazliet par pašu filmu - tā ir uzfilmēta tieši tā, kā es to biju iztēlojies, lasot grāmatu. Protams, es apzinos, ka visi dzīvnieki tajā ir lielākoties datografika, bet ticības moments man šajā gadījumā nebija tam, ka "viss notiek pa īstam", bet gan tam, ka "viss ir īsts".
Protams, var filmai (bet pareizāk laikam - grāmatai) pārmest, ka tā ir pārāk pasakaina, pārāk neticama, bet es izvēlos ticēt. Un tas nav būtiski, ka mana izvēle nav piederība jebkādai reliģiskai kopienai.
2013-01-20
comments powered by Disqus