Kazhes pierakstu burtnīca

No Ļubļanas ceļš mūs veda uz Mestri - populārāko bāzes vietu, dodoties uz Venēciju. Skaistais stils, protams, būtu nakšņot pašā Venēcijā, taču dīvānsērferus pilsētā mums atrast nebija izdevies, turklāt tur arī būtu sarežģīti nokļūt ar visām mūsu mantām. Un vispār - Itālijā tāpat jutos pārlaimīgs, ka bija izdevies uz abām naktīm atrast tādus saimniekus, kas bija gatavi izmitināt mūsu četrotni bez nepieciešamības kādam(ām) iesaistīties naksnīgos priekos ar dzīvokļa īpašnieku. Pēc idejas tā, protams, nebūtu tieši mana problēma, ja tomēr vajadzētu, turklāt visi - pilngadīgi, rīcībspējīgi cilvēki, bet... kaut kā labāk tomēr ne. Lai gan - gaumes jautājums, ne man spriest, ne man vērtēt.


Tātad - Mestre. Par šo pilsētu nevarēšu tev pastāstīt nekā laba un nekā slikta. Vienkārši tāda apdzīvota vieta, varbūt ne gluži tik aizraujoša kā Pļavnieki vai Ziepniekkalns, bet pilnīgi noteikti - Mestre nav Venēcija. Ceļā no Ļubļanas pavēstījām mūsu saimniekam, ka ieradīsimies ap astoņiem-pusdeviņiem, bet pretī saņēmām vēsti, ka viņš mājās būs tikai ap desmitiem. Nebija tā, ka tas mūs gluži iepriecinātu, jo vakarā domas doties uz Venēciju mums nebija, bet dažu stundu tusēšana pa Mestri sevišķi nevilināja. Nolēmām - atbrauksim, tad redzēs.


Atbraucām un sapratām, ka Mestrē ir visai sarežģīta situācija attiecībā uz mašīnas noparkošanu - visur zīmes "stāvēt aizliegts" ar lielu daudzumu papildinformācijas. Kad biju šeit pirms pieciem gadiem, pārvietojos ar vilcienu, un šādas problēmas nebija. Tagad tikām cītīgi mēģinājām atrast kādu vietu, kur stāvēt būtu legāli. Beigu beigās atradām un sazvanījāmies ar mūsu itāli, lai noskaidrotu - kā būt. Šis pavēstīja, ka viņš tagad došoties tusēt ar kaut kādu čomu un mēs varam pievienoties. Padomājām - darīt tā vai nē, izlēmām - nekā prātīgāka tāpat mums padomā nav. Tikai jāsaprot - kur īsti ir tā vieta, kur mums jānokļūst. Vairāku SMS ziņojumu pārsūtīšanas šurp un turp rezultātā dabūjām laukuma nosaukumu, uz kuru tad arī navigējām. Šķiet, ka sāku aizrauties ar detaļām, jāizvairās no liekvārdības.

Mārtiņš nekur iet negribēja, palika mašīnā lietot internetu, tikām pārējā trijotne pie pulsteņa Mestres vienā no centrālajiem laukumiem sastapa divus itāļus, kas mūs aizveda uz tuvēju restaurāciju. Kamēr itāļi stūma māgā picu un ko tik vēl ne, Marina nobaudīja vietēju tiramisu, Jana - kaut ko no grādīgajiem dzērieniem, bet es - kā tāds bērns - mazo 0.3 alu. Izskatās jau nu šādi sīkie kausi smieklīgi, bet - vai man par to pārdzīvot? Runājāmies par dzīvi, par itāļu neseniem piedzīvojumiem Rīgā, par mūsu tālākajiem brauciena plāniem, un visubeidzot bija laiks doties uz auto pēc Mārtiņa, neaizmirstot viņu kaut kur Mestres centrā uz visu nakti.

Dzīvoklis mūsu saimniekam bija šiks - kā Marina teica, teju pēc pieczvaigžņu viesnīcas standartiem. Protams, uz liela piepūšamā matrača tu pieczvaigžņu viesnīcā parasti nenakšņo, bet gadās jau visādi. Saimnieks, uzzinājis, ka nākamajā rītā plānojam celties sešos vai septiņos, pavēstīja, ka viņu nekādi modināt nevajagot, lai mēs uz Venēcijas apmeklējuma laiku atstājam viņa dzīvoklī savas mantas, savāksim tās pirms prombraukšanas. Izklausījās racionāli. Un nē - mēs šo lēmumu vēlāk nenožēlojām, ja tu tā gadījumā padomāji.

Uz Venēciju mēs braucām ar autobusu. Nenoliedzami, tas nav skaistākais veids, kā ierasties šajā neatkārtojamā pilsētā, bet viens no vienkāršākajiem gan. Iepriekš bija lasīts medijos, ka Venēcijā kārtējo reizi uznākuši plūdi un pat kādu brīdi satraucāmies, vai mums vispār izdosies šajā pilsētā pabūt, taču bažas izrādījās nepamatotas - Venēcija mūs sagaidīja teju savā labākajā formā. Proti, nebija tāda vēja, kura dēļ pilsētā slikti dvakotu un tajā bija relatīvi maz cilvēku. Protams, kaut kāds tūristu daudzums tur ir pilnīgi vienmēr (mūs jau arī gluži par vietējiem laikam nenosauksi), bet salīdzinot ar jūliju, kad tur biju iepriekš, tagad Venēcija bija patiešām klusa un rāma. Un pat bija iespējams pārvietoties pa galvenajām tūristu ielām, neizmantojot elkoņus.


Vārdu man allaž ir par maz vai par daudz, tāpēc lai manā vietā par Venēciju stāsta dziesma:


Nekas, ka tā nav sevišķi laba dziesma - jo ne jau dziesmu es vēlos, lai tu izbaudi, bet Venēciju. Protams, uz Venēciju ir jābrauc citā veidā, nekā to darījām mēs - bez steigas, ar romantiku, pa skaisto, bet nekas - gan šāds brauciens vēl būs, kad varēs klausīties gondoljera dziesmā un izbaudīt Venēciju, nedomājot par japāņu tūristiem, vēl šajā dienā veicamo kilometrāžu un citiem nebūtiskiem sīkumiem. Reizēm arī es mēdzu būt lirisks un apcerīgs. Bet tikai reizēm.


Vispār bija interesanti salīdzināt ziemas Venēciju ar vasaras Venēciju. Ziemā tā ir tāda kā drusku kautrīgāka, mazāk koša, mazāk uzcirtusies (un uzcirtusies Venēcija mazliet līdzinās padzīvojušai sievietei, kas uzvilkusi skaistu kleitu ar dziļu izgriezumu, kas atklāj ne to apetītelīgāko miesu). Svētā Marka laukumā pat nebija sevišķi daudz cilvēku, kas šķita gandrīz neticami. Manuprāt, bija skaisti. Un ar to bija gana.


Sevišķi ilgi uzturēties Venēcijā mēs nevarējām - vakarā mani Milānā gaidīja Gogol Bordello, bet Luka (mūsu Mestres saimnieks) bija pavēstījis, ka ceļā uz Milānu mēs pavadīsim ļoti daudz laika - un lielāko daļu tieši pie iebraukšanas pilsētā, kur veidojas korķi, kuros tu vari stundām ilgi stāvēt uz vietas, vispār nekur nepārvietojoties. Tālab ar vilcienu atgriezāmies Mestrē, paķērām mantas, atvadījāmies no Lukas un laidām tālāk.


Ceļš uz Milānu aizritēja negaidīti raiti - lielā mērā pateicoties tam, ka autovadītāji Itālijā, kā šķiet, zīmes par ātruma ierobežojumiem pilnībā ignorē. Brauc tu mierīgi pa četru joslu šoseju uz 140. Pēkšņi priekšā ceļa remonts - joslas sašaurināts, visur zīmes 70. Uz cik tālāk braukt itāļi? Uz 135. Tikai reizi kādos 5-10 kilometros, kad priekšā gaidāms fotoradars, visi strauji samazina ātrumu, pabrauc radaram garām un atkal pedālis grīdā. Labi, ka man nav aizspriedumu pret šādu pieeju. Ja vajag gāzi grīdā - tātad vajag.

Arī iebraukšana Milānā izrādījās vieglāka par vieglu - ja iepriekš biju mazliet satraucies, vai tik nenotiks tā, ka šāda izmēra pilsētā vienkārši apjukšu un nezināšu, ko darīt, kā būt, praksē viss izrādījās daudz vienkāršāk. Pirmām kārtām braucām uz vietu, kur man bija paredzēts koncerts - klubu "Alcatraz". Izrādījās, ka tas atradās dažus kilometrus no centra, kas bija izdevīgi. Piebraucām klāt, nolikām uz brīdi auto, gāju apmainīt savu elektronisko izdruku pret reālu biļeti. Klubs vēl ciet, nekas nenotiek. Protams, es nebiju īsti painteresējies, kur man biļete jāmaina - klubā vai kantorī, cauru kuru pirku. Drošības labad ieslēdzu telefonā internetu, dabūju kantora telefona numuru. Tur pat pārsteidzošā kārtā runāja angliski un man laipni pavēstīja, ka pēc septiņiem varēšu droši apmainīt biļeti pašā klubā. Tikām pareizs laiks bija puspieci - vēl var izklaidēties!

Sazinājos arī ar mūsu saimnieku Milānā - čali vārdā Džuzepe. Izrādījās, ka šis dzīvoja saprātīgā attālumā no Alkatraza un turklāt bija mājās. Devāmies pie viņa, atradām pat vietu, kur, kā mums šķita, varēja legāli noparkot mašīnu. Satikām Džuzepi, kurš kā jau normāls kaučsērferis, dzīvoja vienā dzīvoklī ar nenosakāmu skaitu citu cilvēku, bet telpas bija tik plašas, ka bez sevišķām raizēm viņi varētu mūs izguldīt arī tad, ja mūsu būtu divreiz vairāk. Noskaidrojām, ka līdz centram (Milānas domam) ir kādas 30-40 minūtes ar kājām, kas šķita normāls attālums. Tad nu devāmies ielās.

Man gan priekšā bija dilemma - laika līdz koncertam bija tieši tik daudz vai maz, lai varētu mazliet apskatīt Milānas centru, vai lai ieēstu pusdienas. Kā tev šķiet, ko es izvēlējos? Protams, ka ēšanu. Rezultātā turpat netālu no Džuzepes dzīvokļa atradām pilnīgi normālu picēriju, kurā kārtīgi paēdām, un tad jau man bija laiks doties uz koncertu, kamēr Jana, Marina un Mārtiņš posās slēpņot un skatīt Milānas skaistumus.

Jā, Milānu kā pilsētu es tā arī neesmu redzējis, lai gan formāli šajā pilsētā biju jau otro reizi. Nekas, varbūt citreiz - nav jau tā, ka šī būtu manā prioritāšu sarakstā visaugstāk esošā pilsēta. Vismaz ar šādām tādām tās priekšpilsētām tagad esmu iepazinies, un jau otro reizi redzēju tās centrālo dzelzceļa staciju.

Šis, ja tu to gadījumā nepamanīji, ir ceļojuma apraksts. Bet mana bloga specifika ir tāda, ka par koncertiem es rakstu atsevišķas kategorijas ierakstus. Tāpēc - detalizētas emocijas par vakaru Eugene Hutz un viņa čigānu (ne gluži čigānu) pankroka ansambļa sabiedrībā šeit atklātas netiks. Īsumā varu pastāstīt, ka par koncertu biju sajūsmā, visā tā garumā ārdījos pašā skatuves priekšā (vai pareizāk - kur nu konkrētajā brīdī vilnis mani aiznesa), pāris reizes dabūju ar kādu pakausi pa seju, kājas man bija tik nomīdītas, ka vai prieks, un pēc koncerta no Alkatraza iznācu pārlaimīgs. Līdz ar to - ar lielāko prieku iešu uz Gogol Bordello koncertu Rīgā, līdz kuram nav nemaz tik ilgi jāgaida (katrā ziņā - mazāk ilgi, nekā es gaidīju šo koncertu no biļetes iegādes dienas). Smagi pārguris un pārkarsis ne sevišķi steidzīgi veicu kājām trīs ar pusi kilometrus līdz Džuzepes dzīvoklim. Lai arī ierados ap pusvieniem, dzīvoklī visi vēl bija augšā (vai - nupat atkal pamodušies, kā atklājās vēlāk) - itāļi skatījās filmu, latvieši darīja nezinu, ko tieši. Nespēkā iekritu gultā un nogulēju līdz rītam.

Nezinu, vai tas bija koncerta nopelns vai kā citādi, bet nākamais rīts sanāca nesteidzīgs. Aprunājām ar Džuzepi un viņa dzīvokļa biedru - arī Džuzepi, nekur pārmērīgi neraujoties sakrāmējām mantas un gājām uz mašīnu. Šķiet, drusku bijām piemirsuši, ka vispār atbilstoši mūsu domām mašīna atradās vietā, kur sākot ar astoņiem varētu būt maksas stāvvieta. Izrādījās - jautrāk. Šajā ielā ne tikai jau no sešiem rītā bija aizliegts novietot mašīnas, bet vēl tur notika tirgus. Zini - tāda standarta šmotku tirgošana, kas dienvidos ir īpaši izplatīta (ok, pēc Itālijas standartiem Milāna ir ziemeļi, bet es domāju no zasulaukieša skatu punkta). Apkārt mūsu mašīnai jau bija sen sabūvēti tirgotāju stendi, bet gar auto grozījās pāris ne sevišķi apmierinātu itāļu. Atvainojāmies un neko daudz nerunājot iekāpām mašīnā. Un tad sākās jautrība, ar ko varēja rēķināties. Manai mašīnai ir tāds niķis, ka tā pēc kaut vai dažu stundu stāvēšanas ar pirmo iedarbināšanas reizi mēdz noslāpt. Un tad ir dažas minūtes jāpagaida, līdz tu vari darbināt atkal, un tad jau viss ir ok. Bet situācijā, kad tu atrodies vietā, kur tev nav atļauts stāvēt, to dažu minūšu tavā rīcībā dabiski nav. Protams, šajā situācijā mašīna sadomāja niķoties pat vairāk kā parasti. Vienkārši lieliski! Un uzreiz parādījās arī policijas auto, kuru laikam bija izsaukuši itāļu tirgotāji. Labi, ka neviens no viņiem nerunāja angliski un arī īsti nemēģināja ar mums sarunāties. Darbinu - nekas nenotiek. Velns, ko lai dara? Nu neko - piesēdināju pie stūres Mārtiņu, ņēmāmies mašīnu stumt. Ar iestumšanu taču ir jāaiziet? Protams - arī tas uzreiz neizdevās. Policisti kļuva manāmi dusmīgi - cik pofigoniski lai itāļi parasti nebūtu savā attieksmē, nelegāli ilgstoši noparkota mašīna, kuru vēl turklāt nav iespējams iedarbināt un kura sāk bloķēt ielā ne tikai tirdzniecību, bet arī satiksmi, daudz pozitīvu emociju neizraisa. Beidzot no kādas trešās-ceturtās stumšanas reizes mašīna pieleca, un mēs, nosodošu skatienu un droši vien arī sulīgu vārdu pavadīti aizbraucām. Kopumā mums nenoliedzami paveicās - ne tikai neviens nebija paspējis evakuēt mūsu mašīnu, bet pat sodu neuzlika. Tiesa - atkārtot šādu pasākumu diez vai gribētos.

Bijām tik ļoti sastresojušies, ka par tālāko - nākamreiz!