Kazhes pierakstu burtnīca

Mana līdzšinējā pieredze Ungārijā aprobežojās ar autobusa ekskursiju pirms tik daudziem gadiem, ka tā sen nav taisnība. Mainījies esmu es, mainījusies ir Ungārija. Salīdzināt gan neko īsti iespējas nebija, jo prognozējamā kārtā tūrisma firmas tolaik neorganizēja braucienus uz Šombateli. Un velti - kā nekā šī pilsēta ir gana ievērojama, lai tajā 2013.gada vasarā būtu noticis Eiropas čempionāts dejās, kur Latvijas pāris Marts Puniņš un Dana Jākobsone 31 pāra konkurencē izcīnīja 13.vietu.

Patiesībā neko diži vairāk par šo pilsētu es tev arī nepastāstīšu - maršrutā to iekļāvu galvenokārt tādēļ, ka kaut kur Ungārijā vajadzēja piestāt, ja jau bija iespēja braukt šai valstij cauri, un šī bija vienīgā pilsēta nosacīti pa ceļam.

Kas attiecas uz "pa ceļam"... ja tevi varētu neinteresēt mūsu piestāšana mazpilsētā ar nosaukumu Mosonmagyovar, kurā atrodas iespaidīga pils - lauksaimniecības institūta miteklis (jo kuru gan interesē pilis), tad varbūt atgadījums ar kravas mašīnām tev šķitīs drusku saistošāks. Braucām normāli pa kaut kādu ceļu, nav svarīgi kādu, nav svarīgi, kur tas veda un kāpēc. Pēkšņi priekšā uz tā - rinda ar stāvošām kravas mašīnām. Līdzīgi kā Latvijā pirms Krievijas robežpunktiem - bet šeit taču nav nekādas robežas! Vienkārši stāv fūres viena aiz otras rindā, kādu pāris kilometru garumā. Daudz nedomājot, laidu pa pretējo joslu tām garām - nestāvēsim tak mūžību. Kad kāds auto nāca pretī, sameklēju šķirbu starp stāvošajām fūrēm un iekšā. Un tā vairākas reizes. Kaut kādā brīdī fūres sāka braukt. Kāpēc? Nezinu. Avārija? Pārbaudes? Normatīvi tam, cik ilgi fūres vadītājs drīkst braukt? Seksuālas izvirtības? Kas to lai zina. Tā kā mēs nezinājām un braukt fūru ielenkumā diži negribējās, sekojām navigācijas ierīcēm un izbraucām cauri ciematiem. Iespējams, ieguvām laiku. Pēc tam vēl bariņu fūru redzējām, bet vismaz kustībā, kaut kā līdz Šombateli tikām.


Jautājums ir sekojošs: ko tu vēlies zināt par Šombateli? Nē, saki man godīgi - ko tu vēlies par to zināt? Iedzīvotāju skaitu? Iespējas naktsdzīvei? Nekustamā īpašuma cenas? Kā lai arī nebūtu - no manis tu uzzināsi tikai to, kas man ienāks prātā. Jo... man nav nekāda pamatojuma. Ja var ticēt Vikipēdijai, un es vienmēr tai ticu, nozīmīgākais šīs pilsētas dēls ir Rūdolfs Virāgs. "Kas tas tāds?" tu jautāsi. "Leopolda Blūma tēvs," es atbildēšu. "Un kas ir Leopolds Blūms?" - "Džoisa romāna Uliss galvenais varonis." - "WTF?"


Jā, Šombateli ir ievērojama ar to, ka tajā ir dzimis iedomāta personāža tikpat iedomātais tēvs. Ā, un vēl komponists Bela Bartoks ir kaut kā saistīts ar šo pilsētu, bet ne dzimis tajā. Bartoka vārdā dēvētu koncertzāli mēs Šombateli atradām, gluži tāpat kā pieminekli Džoisam, kurš visticamākais šajā pilsētā nekad nebija bijis. Vēl atradām vēju, kurš pūta kā traks, un pārīti slēpņu. Būtu pārspīlējums šo saukt par izcili skaistu pilsētu, kurā noteikti gribētu atgriezties. Taču ticu - siltākā laikā un vēl vietējo sabiedrībā tur būtu iespējams gluži labi pavadīt laiku. Kaut gan - arī šādi man jau nebūtu par ko žēloties - tā kā Mārtiņš palika sargāt nelegālā vietā novietoto mašīnu, pa pilsētu staigāju ar abām mūsu komandas dāmām - tātad par kompāniju sūdzēties nebūtu pamata.


Lieki kavēties Šombateli nevēlējāmies, tālab pēc īsas pastaigas sēdāmies atkal auto, kura atrašanās maksas stāvvietā, šķiet, nevienu sevišķi nesatrauca, un laidām tālāk, orientējoties uz Zagrebu. Apskatoties kartē, var redzēt, ka ir divi veidi, kā no Šombateli nokļūt Zagrebā - vienā gadījumā tu iebrauc uz desmit kilometriem Slovēnijā, otrā - nē. Bet kā braucām mēs, es patiešām nesaprotu. Sit mani nost, bet kāpēc GPS izlēma, ka mums jābrauc cauri arī Austrijai, es tā arī nesapratu. Un, šķiet, to nesaprata neviens, jo mums pašiem tas kādā brīdī bija pamatīgs pārsteigums: "Hmmm, kāpēc mūs neredz ne Ungārijas, ne Horvātijas kartē? Šķiet, esam iebraukuši Austrijā." Var spriest, ka mašīnā bija jautri, ja nebijām pievērsuši uzmanību apstāklim, ka visu apdzīvoto vietu nosaukumi bija kļuvuši aizdomīgi vāciski. Labi - ja jau Austrija, tad Austrija. Un tad vēl Slovēnija, un tikai tad - Horvātija. Kālab ne?

Ja tomēr vēlies zināt - kālab, tad vari droši lasīt tālāk! Gribējām normāli iebraukt Horvātijā, līdzīgi kā citās iepriekšējās valstīs, kur robežu reizēm pat nemanījām, kad pēkšņi atgadījās kas negaidīts. Robežpostenī bija cilvēki, kuri vēlējās pārbaudīt mūsu dokumentus! Ar drošu roku iedevu visas pases, domāju - pāris minūšu jautājums, un dosimies talāk. Ka tik ne tā! Vispirms robežsargi pavēstīja, ka manā pases fotogrāfijā esot pilnīgi cits cilvēks. Parasti man nav raksturīga vēlme strīdēties, bet šajā situācijā tomēr iebildumu. Manā pases foto esmu attēlots es. Varbūt ne gluži tik atraktīvs kā realitātē (he he!), bet - nenoliedzami es. To arī centos paskaidrot, bet saņēmu pretī atbildi, ka esmu salīdzinoši ar pases foto vai nu ievērojami notievējis vai uzbarojies. Patiesībā - neviens no šiem variantiem man sevišķi nepatīk. Bet nu labi. Taču ar to izklaides nebeidzās. Viena no robežsardzēm deva norādījumu man kāpt ārā no auto un sekot viņai uz biroju.

Tur man pavēstīja, ka viņi veikšot rūpīgu mūsu auto pārbaudi, kas sevī ietvers nepieciešamību mums visiem izģērbties un iziet cauri skrupulozai pārbaudei. Šajā situācijā izmantoju iespēju pavaicāt, vai šādi pasākumi uz robežas ir ikdienišķa parādība vai arī mēs bijām izpelnījušies īpašu godu par kādiem nebūt sasniegumiem. "This is not Shengen, this is Croatia", bija atbilde. Nemaz nemēģināju to apstrīdēt. Robežsardze tāpat laipni pavēstīja, ka gadījumā, ja mēs narkotikas, ko vedam pāri robežai, atdosim brīvprātīgi, tad viss mums aprobežosies ar naudas sodu. Bet, ja mēs negribēsim pa labam un viņi narkotikas atradīs pārbaudes laikā - tad gan mums cietuma neizbēgt. Iespējams, kaut kādā mērā es pat jutos glaimots, ka biju radījis par sevi pietiekami brīva cilvēka iespaidu, ka es varētu uz Horvātiju vest kādus apziņu paplašinošus līdzekļus, taču skarbā realitāte bija tāda, ka mums mašīnā nebija pilnīgi nekā tāda, ar ko labās aprindās ir pieņemts "dolbīties". To arī pavēstīju robežsardzei (ne to daļu par jušanos glaimotam gan), kurai mani vārdi laikam nešķita pārliecinoši. Vēl vairākas reizes atkārtoju, ka mums nav nekādu nelegālu vielu un neko stiprāku par vīnu nepārvadājam, bet pretī saņēmu vien vārdus, ka tāda, lūk, esot procedūra.

Lai arī, kā jau teicu iepriekš, mani nesatrauca tas, ko robežsargi varētu atrast mūsu mašīnā, iespēja ilgstoši dirnēt uz robežas, kamēr tiks inspicēts visu mūsu somu saturs, un vēl jo vairāk onkulis ar lukturīti un/vai klizmu galīgi nešķita esam labs vakara turpinājums, tā ka es patiesībā labprāt būtu iedevis šiem robežsargiem kādu kāsīti - lai jau cilvēki izbauda vakaru, bet nebija, patiešām nebija. Robežsardzes kundze lika doties pie mašīnas, pavirši ieskatījās bagāžniekā un pateica, ka dod mums pēdējo iespēju narkotikas atdot pa labam. Arī šajā reizē atbildēju, ka mums narkotiku nav. Nezinu, noticēja viņa man vai nē, bet mums atdeva dokumentus un atļāva braukt tālāk. Ja šī būtu muļķīga komēdija, uzreiz pēc robežposteņa atstāšanas es no sēdekļa apakšas būtu izvilcis milzu izmēra kāsi, un braucienu mēs turpinātu dūmakā, Boba Mārleja dziesmām skanot. Bet pat, ja šī ir muļķīga komēdija, kāša man nebija.

Zagrebā iebraucām ap astoņiem vakarā, izrādījās, ka uz mūsu namatēvu būs vēl drusku jāuzgaida, tāpēc aizgājām meklēt slēpņus. Neatradām nevienu, kas gan nebija sevišķi apbēdinoši, jo slēpņi jau nav nekas tāds, par ko būtu vērts bēdāties. Toties bijām nosituši tieši tik daudz laika, lai varētu doties pie Juraja (tā sauca mūsu saimnieku) un atrast viņu mājās. Līdzīgi kā divas iepriekšējās naktis, arī šoreiz mēs palikām pie studenta. Taču Jurajs mācās doktorantūrā un dzīvo atsevišķā dzīvoklī, bez neviena vienīga dzīvokļa biedra. Un arī krogs, uz kuru mēs ar viņu aizgājām, bija ievērojami glaunāks kā iepriekšējā vakarā Trnavā iepazītais. Patiesībā - tiešām laba vieta, kur pavakariņot un iemalkot kādu ungāru alu. Lieki gan teikt, ka alus nav ungāru nacionālais dzēriens. Izvaicājām Juraju par to, kas ir nozīmīgākie apskates objekti Zagrebā, un saņēmām ieteikumu apmeklēt kādu muzeju. Dažiem brauciena dalībniekiem muzeja apraksts šķita īpaši interesants, tālab vienojāmies nākamajā rītā to apmeklēt.

Lai arī Juraja dzīvoklis bija plašs un labi kopts, atšķirībā no Trnavas studentu mitekļa, te bija viens acīmredzams trūkums - dzīvoklī bija auksts. Ļoti auksts. Šķiet, ka šādi guļammaisā biju salis tikai ziemā mežā, bet noteikti ne iekštelpās. Taču pamodos dzīvs, līdz ar to nebūtu īsti, par ko žēloties.

No rīta nekādas liekas kavēšanās nebija - Jurajam 8:15 bija jādodas uz augstskolu, un tad arī mēs bijām uz šo laiku gatavi startam. Atstājām mašīnu vēl padzīvoties tajā pat vietā, kur to novietoju iepriekšējā vakarā, bet paši ar kājām devāmies Zagrebas centra virzienā. Nezinu, vai pie vainas bija saulainais un patīkamais laiks vai kas cits, bet Zagreba man ļoti iepatikās. Skaistas, košas mājas, kaut kāda pareiza atmosfēra, vispār nezinu, bija labi. Kronis visam, protams, bija muzejs.


Ja tu mani kaut drusciņ pazīsti, droši vien nojaut, ka es neesmu nekāds dižais augsto mākslu eksperts. Vienkāršs darba cilvēks, kura garam perfekti atbilst kvartāla skarbākā plebejnīca, nevis kaut kāds švītīgs vieddirsis, kas to vien dara, kā pretnostatī Gogēnu un van Gogu, Kamī un Sartru, Bermudu divstūri un Duetu Sandra. Līdz ar to es ceļojumos parasti nemēdzu dzīvoties pa muzejiem. Bet iestādījums ar nosaukumu "Museum of broken relationships" mani nevarēja atstāt vienaldzīgu. Nav gan tā, ka sevi uzskatu par ekspertu salūzušās attiecībās. Vai jebkādās attiecībās. Vai par ekspertu. Bet muzejs - interesants. Dažādu cilvēku stāsti par viņu attiecībām, kuras izbeidzās. Stāsti, kuru galvenais varonis jūtas kā upuris. Stāsti, kur galvenais varonis jūtas kā maita. Stāsti no kategorijas "tā dzīvē gadās". Stāsti no kategorijas "tā dzīvē nemēdz gadīties". Traģēdijas. Muļķīgi un komiski atgadījumi. Attiecības, kas beidzas ar atsvabināšanās sajūtu. Attiecības, kas beidzas ar agresijas lēkmēm. Daudz un dažādi reālu cilvēku stāsti no visas pasaules un priekšmeti, kas simbolizē konkrētās izirušās attiecības. Kleita, kura nekada netika uzvilkta. Apakšbiksītes no konfektēm. Cirvis. Lācīši "es tevi mīlu". Bērnībā rakstīta vēstule. Reizē jautri un traģiski, pašironiski un nomācoši depresīvi. Īsi sakot - feins muzejs, kurā iespējams iegādāties dzēšgumijas, ar kurām dzēst sliktas atmiņas.


Pēc tāda muzeja apmeklējuma vispār man klātos noslēgt šo apraksta daļu, taču realitātē mēs vēl drusku paklīdām pa Zagrebas ielām, meklēdami pastu, kura atrašanās vietu mums ieteica muzeja darbiniece, bet kura vajadzīgajā vietā, protams, nebija. Tāpēc gājām uz pastu, ko ieteica Garmin, kas bija patālu gan no centra, gan no auto. Un, protams, pa ceļam uz mašīnu izrādījās, ka tuvākais pasts bija burtiski dažu soļu attālumā no vietas, kur bijām nakšņojuši. Pasmējāmies par šo situāciju, un devāmies tālāk ceļā - uz Slovēniju.

Par mūsu vizīti nākamajā bijušās Dienvidslāvijas republikā būšu lakonisks. Ja izdosies, par ko nekad nevari būt drošs. Sākotnējā plānā kā mūsu pieturvieta Slovēnijā bija ieplānota pilsēta Novo Mesto. Tagad pat nepateikšu - kālab uz kartes punktu biju nolicis tieši šajā vietā, bet labi, ka Zagrebā biju iečolējis Internetā un atklājis, ka Novo Mesto nav tā pilsēta, kurā es vēlētos gūt savus pirmos iespaidus par Slovēniju. Iedzīvotāju skaita ziņā tā ir kaut kas līdzīgs Jēkabpilij, tikai mazāk interesanta (tā vismaz varēja spriest pēc Wiki ieraksta). Tālab kolektīvā balsojumā, kur man, protams, kā šoferim bija veto tiesības (un vispār realitātē nekāda balsojuma nebija) vienojāmies, ka Novo Mesto mums nevajag, jo tieši pa ceļam ir Slovēnijas galvaspilsēta Ļubļana.


Šādā veidā vienā dienā izdevās pabūt divās galvaspilsētās. Arī par Ļubļanu varu teikt, ka tā ir skaista pilsēta, gluži kā Zagreba, lai arī ne īpaši līdzīga Zagrebai. Te atkal būtu vieta aprakstam par to, kādus gepardraksta paraugus redzējām pilsētas veikalu skatlogos, kādi pūķi Ļubļanā atrodami uz tiltiem un kā šajā pilsētā izpaužas modernie tēlnieki. Bet to tu varēsi izlasīt kaut kur citur. Tikām šeit varu tev drīzāk pastāstīt, ka Ļubļanā, sekojot Marinas kā gandrīz vietējās (proti - viņa šajā pilsētā bija bijusi iepriekš) ieteikumam, ieēdām zirga gaļas burgerus. Jā, atšķirībā no Rīgā tik aktīvā histēriskā ātrās ēdināšanas tīkla "Horseburger", Slovēnijā neviens par zirga gaļas klātbūtni burgeros nekaunās un tvītot neaizliedz. Tad nu mums nemaz nekas cits neatlika, kā vien ieēst šādus zirdzīgus burgerus (garšīgi!) un tad jau atkal bijām ceļa jūtīs. Tuvojāmies valstij, kura oficiāli bija mūsu ceļa mērķis - Itālija!

Vai mums izdevās Itālijā arī nokļūt, tu uzzināsi nākamajā reizē!