Kazhes pierakstu burtnīca

Pēc mežonīgā Rīgas-Krakovas skrējiena nākamā diena bija tīrā atpūta. Nieka trīs simti kilometru. Protams, jāņem vērā, ka no Krakovas izbraucām tikai ap divpadsmitiem, līdz ar to, ievērojot dienas gaismas mazumu novembra otrajā pusē, īpaši kavēties nevarējām. Bet šādas tādas kavēšanās sanāca.


Bijām vēl tikai nesen iebraukuši Slovākijā, kad mūs laipni apturēja ceļu policija. Neko labu negaidīju, jo zinu, ka ārzemēs ar ātruma pārkāpšanu mēdzu grēkot, lai gan tieši posmā pirms policijas sastapšanas ar Šūmahera cienīgiem manevriem izcēlies nebiju. Šausmas! Šūmahers taču ir vēsture, pagātnes varonis, mūsdienās taču jāatsaucas uz Fettelu! Labi, kā lai arī nebūtu, policisti, kas ar mani bija gatavi sarunāties tikai slovāku vai krievu valodās, pavēstīja, ka radars esot mums fiksējis 52 kilometru ātrumu zīmes "40" darbības zonā. Šādu zīmi gan manījis nebiju, bet tas jau nav rādītājs - palaist garām kādu ātruma ierobežojumu patiešām gadās. Fotoradara uzņemto attēlu man neviens neuzrādīja, toties pavēstīja - par šādu pārkāpumu oficiālais naudas sods esot 40 eiro. 40 eiro par 12 kilometru stundā pārkāpumu!? Viņi ko - galvu ir saspieduši?! Turpmāko dialogu aprakstīšu kā normālu dialogu.
Policists: Vai jums ir skaidra nauda?
Raimonds: Nē, diemžēl, ne eiro. (patiesībā, protams, ir, bet negribu maksāt)
Policists: Ļoti slikti. Ko tad lai mēs ar Jums iesākam, jaunais cilvēk?
Raimonds: Nezinu (hmmm, šī frāze izklausās pēc kukuļa prasīšanas)
Policists: Tad ko - mums būs jums jāsastāda protokols?
Raimonds: Jā, tā laikam izskatās. (pag - skaidrā naudā būtu BEZ protokola? patiešām kukulis)
Policists: Un kur jūs tagad vispār braucat?
Raimonds: Uz Žilinu.
Policists: Ja jūs braucat uz Žilinu, tur jums policijas iecirknī būs jāsamaksā sods, ja mēs sastādīsim protokolu. Bet protokols tas automātiski nozīmē, ka jums atņems autovadītāja apliecību, jūs to saprotat?
Raimonds: Nē, to es nemaz nesaprotu.
Policists: Nu, ko tad lai ar jums iesāk? Labi, brauciet - bet turpmāk ievērojiet atļauto ātrumu!

Jutos patiešām priecīgs, ka bija izdevies izvairīties no maksāšanas. Šādu klaju kukuļa prasīšanu nebiju piedzīvojis kopš... šķiet, nekad tādu nebiju piedzīvojis, tikai dzirdējis, ka Latvijā tā agrāk esot atgadījies. Ņemt un vienkārši prasīt skaidro naudu - tāda tūristu kāšana, ka vai prieks! Labi, ka nepadevos kārdinājumam patiešām samaksāt skaidrā naudā! Un visticamākais reālā summa, ko par šādu pārkāpumu var piespriest, ir daudz zemāka. Un varbūt viņiem vispār nebija radara!

Un tagad - atklāsme! Nupat pētīju šo jautājumu rūpīgāk Internetā, un atklāju lūk ko - ceļu policijai Slovākijā patiešām ir tiesības piespriest skaidrā naudā iekasējamu sodu par ātruma pārkāpšanu. Par pārkāpumu starp 20 un 30 kilometriem stundā sods ir 70 eiro. Kā ir par 10-12 km/h pārkāpumu - nezinu, bet šķiet visai ticami, ka tie 40 EUR nav pagrābti no zila gaisa. Slovākijā notiekot ļoti intensīva cīņa ar atļautā braukšanas ātruma pārkāpējiem, piespriesto sodu apstrīdēšana esot visai bezcerīga, līdz ar to drošākais ieteikums esot nepārkāpt atļauto ātrumu. Cik labi, ka to visu es izlasīju tikai tagad!

Pēc piedzīvojuma ar policistiem Žilina, kura tiešām bija mūsu aktuālais ceļa mērķis, vairs pārsteigt nespēja, lai arī tajā beidzot ieraudzījām ilgi gaidītās (vai arī nē) slovāku Herņas jeb spēļu zāles, kas kā čehu, tā slovāku pilsētās atrodamas vai uz katra stūra. Vai pa divām uz viena stūra. Tagad es tev varētu atstāstīt Žilinas vēsturi, taču tā mani pašu ne sevišķi interesē. Būtiskākais - vietējais futbola klubs pirms dažiem gadiem uzspēlēja Čempionu līgas grupu turnīrā. Lūk - būtisks fakts, kamēr kuru gan interesē husītu veiktā pilsētas dedzināšana 1431.gadā vai Košices-Bohuminas dzelzceļa līnijas izbūve.


Arī mūs tas viss interesēja visai ierobežotā mērā, tālab laidām vien tālāk uz Trenčinu. Patiesībā šajā pilsētā man bija jau gadījies pabūt iepriekš - 2007.gada rudens Eiroceļojumā, toreiz pat pabijām iekšā pilī. Šoreiz pilī negājām, izmetām loku pa vecpilsētu, apskatījām iespaidīgu klinti un apsvērām trešo eksistenciālo jautājumu. Ja tu nezini, kas tas par jautājumu, pavaicā Duglasam Adamsam:

The History of every major Galactic Civilization tends to pass through three distinct and recognizable phases, those of Survival, Inquiry and Sophistication, otherwise known as the How, Why, and Where phases. For instance, the first phase is characterized by the question &39;How can we eat?&39; the second by the question &39;Why do we eat?&39; and the third by the question &39;Where shall we have lunch?”

Mūs gan patiesībā interesēja "dinner", nevis "lunch", bet lietas būtību tas nemainīja. Otrā ielas pusē no viena Zemesslēpņa ieraudzījām picēriju. Pieņēmām, ka tā ir zīme - jāiet iekšā. Iegājām arī. Un paēdām tur picu. Labi un lēti bez jebkādiem piedzīvojumiem. Atvaino, ka tā!


Kad māgas bija piepildītas, laidām tālāk uz dienas pēdējo pieturvietu - Trnavu. Arī tur bija domāts paviesoties septītajā gadā, bet toreiz nesanāca. Šajā pilsētā mums bija sarunāts kaučsērferis - čalis uzvārdā Trnka. Piestājām pie kāda padomiska paskata pieminekļa, lai viņam piezvanītu un sarunātu tikšanās vietu un laiku. Pāvels (tā viņu sauca) pavēstīja, ka viņš atnāks pie mums. Mazliet pagaidījām, un patiešām atnāca. Liela auguma students ar zīmuli ausī, izskatījās, ka varētu būt kādas korporācijas biedrs, bet varbūt - vienkārši AC/DC fans naģenē. Vismaz viņa īrētajā dzīvoklī virtuvē lieliem burtiem uz flīzēm bija uzlīmēts šīs austrāliešu grupas nosaukums, bet pa dzīvokli dauzījās suns vārdā Anguss Jangs. Nosviedām viņa dzīvoklī mantas un pavēstījām, ka gribam apskatīt pilsētu. Tad kopā arī devāmies iepazīt Trnavas naktsdzīvi. Vispirms iegriezāmies baznīcā, kur nupat bija beidzies dievkalpojums un kur vismaz es jutos ļoti neiederīgs ar savu nepietiekami nopietno attieksmi pret reliģiju, tad palīkumojām pa vecpilsētas ieliņām, klausoties Pāvela lauzītās angļu valodas stāstījumu. Desmit minūtes nostāvējām pilsētas centrālajā laukumā, gaidot, kamēr tuvējā web-kamera atjaunos bildi un mēs varēsim atzīmēt kā atrastu slēpni (diez vai tas Pāvelam radīja sajūtu, ka slēpņošana ir traki aizraujoša nodarbošanās), un tad devāmies iepazīties ar viņa draugiem.


Kur tu iepazīsties ar studenta draugiem? Protams, ka bārā. Un kādā bārā? Lētā un piesmēķētā. Tādā bārā, kur ar ISIC karti tev dod atlaidi, bet tikai - stiprajiem dzērieniem, ne jau kaut kādam nieka alum. Es, protams, neko jaudīgāku par nieka alu dzert negribēju, tikām Marina sadūšojās iedzert "Tatratea". Šis alkoholiskais dzēriens izceļas ar to, ka tas ir pieejams dažādās alkohola satura variācijās, kuras visas ir ar saturu formā x2 grādi. Piemēram, klasiskajā Tatru tējā ir 52% alkohola, bet "Outlaw" variācijā - veseli 72% alkohola. Lai pasākums būtu jautrāks, šis alkohols tiek atšķaidīts - proti, ieliets glāzē ar karstu ūdeni. Būtu jājautā Marinai, pēc kā tas garšoja, bet es, būdams noslēpumains cilvēks, paklusēšu par šī vakara tālākajiem notikumiem (saistībā ar Marinu, kaķiem, putekļu sūcēju un trim kriminālpolicistiem). Varbūt pie glāzītes Tatru tējas kļūšu atklātāks.

Vakara gaitā mēs iepazinām ne vien Pāvelu, bet arī vienu viņa draugu, kas studē arheoloģiju, Pāvela istabas biedreni un viņas puisi. Interesanti, ka Pāvels un meitene dzīvo tāda izmēra istabā, kas izmēros būtu pielīdzināma slotu skapim, līdz ar to mani kaut kādā mērā pārsteidz, kā tas nākas, ka viņas puisis ir pilnīgi cits čalis, kas droši vien dzīvo pilnīgi citā skapī ar vēl kādu meiteni. Bet - tāda nu ir kārtīga studentu dzīve. Un vēl - studentu dzīvoklī ieraudzījām kaut kur nospertu ceļa zīmi. Uz manu jautājumu - kur un kāpēc jūs tādu nočiepāt, Pāvels atbildēja: tāpēc jau mums ir policejiska valsts!

Kad bija gana dzerts, vēl mazliet pastaigājām pa Trnavu, sekojot Marinas iegribām, kas mūs aizveda pie mūra blakus piecstāvu mājai, un tad - uz Pāvela dzīvokli. Šajā naktī mums bija gaidāmi interesanti guļas apstākļi - Pāvels varēja piedāvāt tikai vienu gultu, kura tika Marinai (vai dabiska izvēle), bet pārējie varējām gulēt uz pašu līdzi paņemtajiem mazajiem piepūšamajiem matračiem. Patiesībā man sava matrača līdzi nebija, taču pārējie bija par šo aprīkojuma daļu parūpējušies, līdz ar to uz plikas grīdas neviens negulēja. Vienīgā jautrība bija tajā, ka man un Mārtiņam bija unikāla iespēja gulēt gaitenī. Mārtiņam tas radīja domu, ka no rīta pamodīsimies no tā, ka suns mums laizīs sejas, kamēr mani vairāk uztrauca, ka tik kāds no Pāvela dzīvokļa biedriem šī vārda tiešākajā nozīmē nesāk mums kāpt uz galvas. Šādi piedzīvojumi tomēr nesekoja.


No rīta droši vien nebiju savā visu laiku svaigākajā formā, bet patiesībā biju patīkami pārsteigts, secinājis, ka uz šāda matracīša arī telpās var itin labi izgulēties. Ilgi ar gurķa mētāšanu nenodarbojāmies, bet devāmies tālāk ceļā - uz Bratislavu.

Liriska atkāpe - no rīta ātri "iemetu aci" Internetā un atklāju, ka braukšanai pa šosejām Slovākijā bija nepieciešams iegādāties vinjeti. Ceļu no robežas līdz Trnavai bijām braukuši lielākoties pa šoseju. Sods par vinjetes trūkumu - no 100 līdz 500 eiro. Tā kā no Trnavas vairs nebija atlicis diži daudz līdz Bratislavai, bet tā ir jau gandrīz pie robežas, izlēmām - vinjeti nepirksim, pa šoseju vairs nebrauksim. Iespējams - ļoti prātīgs lēmums.

Bratislava, protams, nav ne tuvu tik kolorīti šaušalīga un nereāli lēta Austrumeiropas pilsēta, kā tā tika attēlota filmā "Eurotrip". No iepriekšējās reizes man gan atmiņā bija palicis, ka šaušalīga un neinteresanta tā tomēr ir, bet ne lēta. Par Bratislavas cenām varējām pārliecināties arī šoreiz - novietojām automašīnu pazemes stāvvietā pilsētas centrā, par pusotru stundu stāvēšanas vēlāk samaksājām piecus eiro - ievērojami vairāk kā jebkurā citā pilsētā mūsu maršrutā. Tikām, kas attiecas uz pilsētas vizuālo paskatu - patiesībā jau Bratislavai nav ne vainas, pilnīgi adekvāta pilsēta. Protams, ne tik adekvāta, lai par tās apmeklējumu būtu vērts maksāt trīs eiro stundā, bet tas jau ir cits jautājums. Lai eiro pārstātu skaitīties, laidām mēs kājas pār pleciem un devāmies uz nākamo ceļojumā iekļauto valsti - Ungāriju. Bet par to - nākamreiz!